Tramps ar Putinu pieļauj to pašu ārpolitikas kļūdu, kas pirms teju 100 gadiem tik pieļauta ar Hitleru 0
Prezidents Tramps un viceprezidents Dž. D. Venss atkārto ārpolitikas kļūdu, kura Lielbritānijas premjerministru Nevilu Čemberlenu padarīja slavenu 1930. gados – tā ir pielabināšanās. Un nevienam citam kā Hitleram, raksta The New York times.
Politiski vēsturē ar pielabināšanās politiku ārlietās pazīstami divi vīri – Artūrs Nevils Čemberlens un Henrijs Kisindžers. Viņi atbalstīja ideju par piekāpšanos agresīvām lielvarām, cerot izvairīties no konflikta.
Nevils Čemberlens (1869–1940) – Lielbritānijas premjerministrs no 1937. līdz 1940. gadam, vislabāk pazīstams ar savu pielabināšanās politiku pret Ādolfu Hitleru.
1938. gadā viņš parakstīja Minhenes līgumu, kas atļāva nacistiskajai Vācijai anektēt Sudetu apgabalu Čehoslovākijā, cenšoties novērst lielāku karu.
Šī pieeja tika plaši kritizēta, jo Hitlers turpināja ekspansiju, galu galā izraisot Otrā pasaules kara sākumu.
Henrijs Kisindžers (1923–2023) – ASV valsts sekretārs (1973–1977), kurš īstenoja reālpolitiku, kas bieži nozīmēja diplomātiskas sarunas ar autoritāriem režīmiem, lai saglabātu globālo stabilitāti.
Viena no viņa vispretrunīgākajām iniciatīvām bija detantes (saspīlējuma mazināšanas) politika ar Padomju Savienību un diplomātisko attiecību atvēršana ar Komunistisko Ķīnu.
Viņa slepenās sarunas ar Ziemeļvjetnamu noveda pie Parīzes miera līguma (1973), ko kritiķi uzskatīja par pielabināšanās piemēru, jo 1975. gadā Ziemeļvjetnama tomēr pārņēma Dienvidvjetnamu.
Lai gan Čemberlena pielabināšanās neizdevās un nenovērsa karu, Kisindžera diplomātija dažkārt tika uzskatīta par pragmatisku, bet citreiz – par pārāk lielu piekāpšanos pretiniekiem (piemēram, Padomju Savienībai, Ķīnai vai Latīņamerikas autoritārajiem režīmiem). Abi vīri deva priekšroku īstermiņa mieram, nevis tiešai konfrontācijai, lai gan viņu rezultāti bija atšķirīgi.
Atgriežoties šodienā, daži var spekulēt, ka Tramps spēlē sarežģītu stratēģisku spēli vai ka pēdējie 80 gadi būtu bijuši veiksmīgāki ar mazāku tirdzniecību, mazākām aliansēm un ierobežotu globalizāciju. Taču šie argumenti ignorē būtisko patiesību.
Henrija Kisindžera mantojums bija pretrunīgs, tomēr maz ticams, ka viņš būtu pieļāvis tādu nesakārtotu sagatavošanos un disciplīnas trūkumu, kas noveda pie acīmredzamas diplomātiskās neveiksmes Ovālajā kabinetā.
Ukraiņi nevar atļauties akadēmiskas diskusijas par reālpolitiku un principiem balstītu ārpolitiku. Viņu realitāte ir nežēlīga: iebrukums, Bučas slaktiņi, Krievijas nolaupītie bērni, slimnīcu bombardēšana un sistemātiska sabiedrības terorizēšana.
Iespējams, tieši Trampam un Vansam vajadzētu pārskatīt savas ārpolitikas ilūzijas. Vēsture atkal un atkal ir pierādījusi, ka pielabināšanās nenoved ne pie kā laba.
