Egleskalns: Latvija var ne tikai iekļūt finālturnīrā, bet tajā arī labi nospēlēt 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas volejbolam šis ir liels panākums, kurš, cerams, sekmēs sporta veida attīstību – tā intervijā “Latvijas Avīzei” pēc kvalificēšanās Eiropas čempionāta finālturnīram atzīst valstsvienības līderis Hermans Egleskalns.
Vispirms jājautā, kā ar veselību, jo pēdējo spēli Kiprā nepabeidzi traumas dēļ?
H. Egleskalns: (Kājas) muskuli sastiepu jau sagatavošanās posma pirmajā pusē, paņēmu nedēļu brīvu, viss sadzija un bija normāli, bet uz noguruma fona atkal parādās vājie punkti. Mazliet atkal sastiepu, plus nogurums un sapratu, ka nevarēšu neko tādu rādīt laukumā, domāju, ka tajā brīdī Kristaps (Platačs) būtu labāks, tāpēc teicu trenerim, lai maina.
Šobrīd nav tik traki, nedēļa būs puslīdz brīva, pastrādāšu ar fizioterapeitiem, uztaisīšu izmeklējumus un domāju, ka būs labi. Aptuveni tādas pašas sajūtas bija pēc pirmā apļa spēlēm, tad bija divas brīvas dienas un muskulis atgāja, pēc nākamajām divām spēlēm atkal jutu, ka ir, kā ir.
Nezināju, vai sākšu pēdējo spēli pret Kipru, mazliet noriskēju, gribēju iedot pārliecību komandai pirmajā setā un tad mainīties, ja pavisam nevarēšu. Denisam Petrovam ir trakāk, izmežģītās potītes dēļ viņš ir ārā uz divām nedēļām vai pat vairāk.
Kādas kopumā emocijas pēc kvalificēšanās Eiropas čempionātam?
Sākumā noguruma dēļ bija grūti īpaši priecāties, bet gandarījums ļoti liels. Tagad Eiropas čempionātā ir 24 komandas un nomināli vieglāk tikt, bet tāpat tas nav tik vienkārši.
Prieks par Latvijas volejbolu, spēlētāji varēs sevi atrādīt augstākā līmenī un dabūt līgumus, varbūt parādīsies nākotne volejbolam, cerams, tas būs kā tramplīns, kas tik ilgu laiku bija nepieciešams.
Latvijas izlase uzvarēja nomināli vājākas komandas – Moldovu un Kipru, bet zaudēja favorītiem spāņiem. Tomēr pretinieku rezultāti gan bija negaidīti.
Spāņiem bija ļoti labi centrālie bloķētāji, caur kuriem ļoti labi spēlēja. Mēs nenoreaģējām vai neatradām risinājumu, viņi arī aizsardzībā kopumā teicami spēlēja. Otrajā spēlē atšķirība nebija liela, bijām tuvu.
Varbūt viņi nenovērtēja Moldovu un Kipru, varēja redzēt, ka pret mums bija vairāk saņēmušies. Liels faktors visiem, ne tikai mums bija nogurums. Sešas spēles astoņās dienās nav ikdiena, čempionātos maksimums ir divas spēles brīvdienās.
Komandām, kas vairāk spēlē ar vienu sastāvu, kā mums, fiziski nav viegli, tāpēc kādā spēlē bijām vairāk noguruši. Visām komandām bija labas iespējas kaut ko izdarīt, jo uz noguruma fona parādās kļūdas.
Kipras un Moldovas uzvara pār Spāniju lika arī jums vairāk koncentrēties?
Moldovai ir laba komanda, vieglāk gāja pret spāņiem, jo centrālie bloķētāji ir gari – 2,13 un 2,06 metri. Mums tādu augumu centrā neviena nav, bet moldāvi arī spēlēja ar vienu sastāvu un beigās gāja grūti.
Pirmajā spēlē vajadzēja pret viņiem koncentrēties, saņēmāmies, uz otro maču jau zinājām, kas gaidāms.
Cik liels faktors šajā reizē bija tas, ka Latvijai, salīdzinot ar konkurentēm, ir labāka situācija ar Covid-19 un varējāt gatavoties trīs mēnešus?
Varbūt tas mums deva priekšrocību, bet nedomāju, ka tas bija primārais. Mums bija labākais iespējamais sastāvs, atmosfēra komandā ļoti laba. Sagatavošanās posms bija neierasti ilgs, sanāca sadzīvoties.
Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem jaunākie spēlētāji bija nobriedušāki un vairāk gatavi kaut ko rādīt laukumā, to arī varēja redzēt svarīgākajos momentos, ka (Edvīnam) Skrūderam un Platačam rokas nenodrebēja.
Vecākā paaudze teiktu, ka trīs mēnešu nometne ir kā PSRS laikos.
Bija grūti, bet es to tā nesajutu – esmu rīdzinieks un visu laiku biju mājās. Bija pozitīvi trenēties, visiem liela motivācija pēc koronavīrusa pauzes, īpaši pirmos divus mēnešus. Trešais mēnesis bija sarežģītāks fiziski un daļēji arī mentāli, bet cepuri nost – visi izturēja.
Iepriekšējā ciklā arī Eiropas čempionātā jau bija 24 komandas. Kāpēc šai komandai izdevās tas, kas neizdevās iepriekš?
Grūti spriest, tagad pazīstam viens otru labāk, motivācija lielāka, spēlētāji nobriedušāki. Tas ir faktoru kopums. Iepriekš, iespējams, nenovērtējām pretinieku. Liels prieks, ka spēlējām kā komanda, visi ielika darbiņu. Iepriekšējos ciklos komandas spēle tik daudz neparādījās.
Vai kāds no Latvijas volejbolistiem, kas spēlēja 1995. gada finālturnīrā, arī apsveica komandu vai tevi individuāli?
Individuāli nezvanīja, bet gan jau sazināsies, es neesmu sociālo tīklu lietotājs, tāpēc ar mani ir grūtāk. Apsveica tie, ar kuriem kopā spēlēts, – parunājāmies ar Valteru Rammu, kurš pārstāv Kipras klubu, Ansis Medenis uzrakstīja.
Varbūt lielvalstīm kvalificēšanās nav nekas liels, bet mums tas ir labs solis uz priekšu.
Nosvinēt sanāca?
Mazliet ar komandu pasēdējām, paēdām vakariņas – pa alum izdzērām, vīnu pagaršojām. Agri no rīta bija jālido prom. Man pirmdien jau bija jābūt klubā Grieķijā, neliela intervija, fotosesija.
Tagad esmu viesnīcā, kur ir arī pāris komandas biedri. Dzīvoklis būs gatavs 10. septembrī, gaidu, kad ģimene pievienosies.
Avo Kēlam šī ir trešā vasara ar Latvijas izlasi. Ko viņš mainījis, iedevis mūsu volejbolam?
Gan spēlētājiem, gan trenerim ir lielāka pieredze. Nevaru teikt, ka kaut kas ļoti mainītos, bija vairāk laika sagatavoties, strukturēt, ilgs fiziskās sagatavotības posms.
Tas bija svarīgākais, kas mums palīdzēja, bija organizēti saliedēšanās pasākumi. Bet nav tā, ka kardināli kaut ko mainītu.
Iepriekš komanda nebija apmierināta ar Raimonda Vildes darbu galvenā trenera amatā. Pārmaiņas bija nobriedušas?
Vienmēr kaut kam jāmainās. Nav nekas personisks pret Raimondu Vildi vai federācijas vadību, bet, ja nav rezultāta, tad ir loģiski kaut ko mainīt. Pēc tam vajadzīgs laiks un pacietība, lai rezultāts parādītos. Tā ka droši vien lēmums bija pareizs.
Ko tu sagaidi nākamā gada laikā, kas jāizdara, kas jāuzlabo, lai arī Eiropas čempionātā izlase spēlētu labi?
Visiem jābūt veseliem uz finālturnīru, jāprogresē klubos, jāstrādā individuāli. Ikviens var spēlēt, jaunie būs vēl nobriedušāki. Grupā būs sešas komandas, nebūs viegli cīnīties ar vienu sastāvu.
Visiem būs iespēja sevi parādīt un varbūt tikt pie labiem līgumiem. Domāju, ka varam ne tikai iekļūt finālturnīrā, bet arī labi nospēlēt. Novēlu, lai jaunie aizvada labu sezonu, ir nobriedušāki un vēl vairāk gatavi palīdzēt.
Kāpēc pēc četrām Francijā pavadītām sezonām nolēmi pārcelties uz Grieķiju?
Iespējams, vajadzīgs jauns izaicinājums. Pandēmijas laikā sanāca paskatīties savas spēles no iepriekšējiem gadiem, un pašam šķita, ka izskatos noguris. Francijā visur uzvarējām – čempionātā, kausa izcīņā.
Vajadzēja pamēģināt kaut ko jaunu, sākumā domāju par Dienvidkoreju, bet tur nesanāca. Francijā atradāmies pandēmijas epicentrā un tobrīd vajadzēja izlemt, “Olympiacos” esmu spēlējis, liels klubs, tas ir puslīdz droši šādā situācijā, zinu, kur eju un arī mani te gribēja redzēt.
Vēlos no jauna pierādīt, izcīnīt čempionu titulu. Vienmēr prieks cīnīties par uzvarām, nevis spēlēt lejasgala komandā, jo ir bijuši piedāvājumi Itālijā, Polijā, bet ne tik pievilcīgi nedz finansiāli, nedz izaicinājuma ziņā.
Ko klubs teica, ka ieradies ne gluži vesels?
Protams, gribētu, lai esmu par simt procentiem vesels, bet nav nekas tik traks, pazīstu savu ķermeni. Komanda tagad ir tajā gatavošanās posmā, kad volejbola ziņā nekas sarežģīts nenotiek, vairāk uz tehniku strādā – mēs izlasē to darbu veicām jūlija sākumā.
Grieķijas čempionāts sāksies pēc mēneša. Sezonas būs īsākas, nekā ierasts, visām līgām jābeidzas līdz 25. aprīlim.
Kāpēc “Olympiacos” nespēlēs Eirokausos?
Visi Grieķijas klubi atteikušies, jo grūti budžetus sadalīt – daudz atkarīgs no futbola komandām, tāpat arī koronavīruss neļauj būt drošiem, kā viss notiks. Es Eirokausos esmu bijis katru gadu, izņemot sezonu Nicā, bet nekas, mazāka slodze arī varbūt nāks par labu.
Cik spēcīgs ir Grieķijas čempionāts?
Pirmās četras komandas ir diezgan labas un mierīgi varētu būt arī Francijas topā, pret otro pusi ir vieglāk, bet arī nedrīkst nenovērtēt. Lielākās spēles ir pret “Panathinaikos” un “PAOK”, tur parādās arī trakie futbola fani.
Salonikos zālē vispār nevar ieiet, pilns ar dūmiem, pirotehniku, monētas met virsū. “Iraklis” ir mazāks budžets un spēlē mazākā zālē, laukums no faniem ir divi trīs metri, norobežots ar tīklu, bet, ejot uz servēm, spļauj virsū, jūtu, kā pa ausi notek lejā…
Rezervistiem, kas stūrī sildījās, visa jaka bija nospļaudīta. Neko nevar izdarīt, arī tiesnesis nevar viņus izmest. Jānoslauka un jāspēlē tālāk. Lielākoties jau ir normāli, tas tikai “Iraklis” mazajā zālē.
Nezinu, kā būs šosezon, vismaz pagaidām esot paredzēti skatītāju ierobežojumi.
Ielidojot Grieķijā no citas valsts, nav nekādi pārvietošanās ierobežojumi?
Nē, biju pat pārsteigts, lidostā vienkārši bija jāaizpilda elektroniska anketa. Tomēr Covid-19 ietekme jūtama – veikalā, viesnīcā ar masku staigā.
Vizītkarte. Hermans Egleskalns
* Dzimis 1990. gada 8. decembrī
* Volejbolā no 11 gadu vecuma
* Diagonāles uzbrucējs
* Latvijas izlasē no 2010. gada
* Pārstāv Grieķijas klubu Pirejas “Olympiacos”
* Spēlējis klubos Latvijā, Somijā, Beļģijā, Francijā
* Somijas, Beļģijas, Francijas čempions (2 x)
* Sieva Samira, dēls Damians (1)
