Uldis Šmits:Mainīt iesīkstējušus NATO valstu paradumus un kārtību nākas grūti 0
Varbūt ierobežotais zīmju skaits sociālās saziņas vietnes “Twitter” tekstos bija licis Donaldam Trampam pievērsties vēstuļu rakstīšanai. Tās jau dažas nedēļas pirms NATO samita tika adresētas to dalībvalstu vadītājiem, kuras, viņaprāt, pienācīgi nepalielina aizsardzības budžetu.
Kā jau tādās reizēs mēdz gadīties, dažu sūtījumu saturs daļēji nāca zināms pārstāstu vai pat tiešu citātu veidā. Laikraksts “The New York Times” bija publicējis frāzes no vēstules Angelai Merkelei: Vācijas attieksme “apdraud alianses drošību” un veicina “citu sabiedroto nevēlēšanos pildīt savas saistības, jo viņi redz Jūs kā paraugu”. Bet diez vai Berlīnes ietekme ir vainojama citu neizdarībā. Tiesa, arī pati Merkele atzīst aizsardzības finansējumu par nepietiekamu, un viņas valdība apņēmās līdz 2024. gadam sasniegt 1,5% no IKP. Tātad vēl patālu no alianses prasītajiem diviem procentiem, tomēr absolūtos skaitļos tie būtu ap sešdesmit miljardiem eiro. Taču tādās aplēsēs nevar ierēķināt politisko situāciju. Iespējams, 2024. gadā Berlīne negribēs atvēlēt vispār nenieka. Protams, saistības svarīgi ievērot šodien un vienmēr, tomēr tagadējos reālajos apstākļos būtiskākais šķiet tas, ko Merkeles valdība tiešām būtu varējusi paveikt Eiropas drošības – šī vārda plašākajā nozīmē – labad. Piemēram, vispusīgi no drošības un aizsardzības viedokļa izsvērt gāzes vada “Nord Stream-2” ierīkošanas sekas, kas eventuāli ir krietni bīstamākas par “iztrūkumu” Vācijas militārajā budžetā. Jāpieļauj, ka tāds novērtējums ir veikts, tomēr kanclere, kura mīl uzsvērt savu pieķeršanos eiropeiskajām vērtībām, šo, kā Berlīne stāsta, “tīri ekonomisko”, bet acīmredzami Eiropai bīstamo (un ekoloģiski postošo) projektu allaž atbalstījusi. Bez īstas pārliecības un ar drusku samocītu izteiksmi, kas liek noprast dāsni apmaksātu lobiju iespaidu un Eiropas augšstāvu šrēderizācijas pakāpi. NATO ģenerālsekretārs Stoltenbergs apgalvo, ka alianses ietvaros par minēto projektu nelemj, taču neviens neliedz Austrumeiropas politiķiem par šo draudu avotu runāt.
Tramps, gluži pretēji, apšaubāmā veidā atklāti sasaista ASV biznesa intereses ar nacionālo drošību, kuras vārdā pacēla ievedmuitas importa tēraudam, un grasās izmantot šo argumentu kā ieganstu, lai apliktu ar paaugstinātām ievedmuitām arī Eiropas automobiļus. Teju visi attiecībās ar Ameriku, viņš saka, piekopj negodīgu tirdzniecību. Bet eiropieši (un kanādieši) turklāt vēl tiek aizsargāti uz amerikāņu nodokļu maksātāju rēķina. Sajaucis kopā putru ar kāpostiem – kaitinošo mersedesu pārpilnību Ņujorkā un nepietiekamo Vācijas militāro budžetu – Tramps tviterī raida asākās bultas Berlīnes virzienā. Bet ne jau Merkele iejaucās ASV prezidenta vēlēšanu kampaņā vai tiecas graut amerikāņu demokrātijas pamatus un nacionālo drošību. Baltā nama saimnieka acīs viņa, iespējams, iemieso Eiropas Savienību, bet Trampam nepatīk ne kolektīvie līgumi, ne organizācijas. “The Washington Post” atstāstītais par viņa ieteikumu Emanuelam Makronam, ka Francija varētu izstāties no ES un tad izvērst ar Ameriku izdevīgu tirdzniecību, pirmajā mirklī izskatās pēc joka, taču visnotaļ atbilst Trampa sacītajam un tvītotajam. Brīžiem rodas iespaids, ka viņa skatījums uz Eiropu izriet no tādas pašas informētības pakāpes kā viņa elektorāta lielai daļai, kas elektorāta vajadzībām ir gluži pietiekama, bet ASV prezidenta līmenim var izrādīties par knapu. Kaut arī Tramps ļoti labi ielāgojis globālās tirdzniecības tendences, muitas tarifus un NATO valstu militāro izdevumu skaitļus.
Ar vēstulēm vien nebija pietiekami, un tieši samita priekšvakarā eiropieši saņēma sānos kārtējo vārdisko dunku: “ASV iemaksā NATO nesalīdzināmi daudz vairāk nekā Eiropas valstis. Tas nav godīgi un pieņemami.” Atkal taisnība. Bet tāds stāvoklis ir izveidojies vēsturiski, ņemot vērā ASV lomu aliansē un savulaik ne bez Vašingtonas svētības. Mainīt iesīkstējušus paradumus un kārtību nākas grūti, tomēr pārmaiņas notiek. Lai gan tās izpaužas nevienmērīgi – saskaņā ar SIPRI (Stokholmā esošā specializētā institūta) datiem, Centrāleiropā aizsardzības izdevumi šogad pieauguši par 12%, kamēr Rietumeiropā – tikai par 1,7%, un, ja reiz runājam konkrēti, tad tieši vakareiropiešiem, kā raksta Tramps, “ir jādara vairāk”. Bet iesākumam – transatlantisko saišu uzturētājiem jāatmet ilūzijas un, kas vēl svarīgāk, jāpanāk, lai par Eiropā veiktiem agresijas aktiem un starptautisko tiesību pārkāpumiem jeb būtībā starptautiskiem noziegumiem iestātos juridiskas un pienācīgas politiskas sekas. Galu galā tā var aiztaupīt arī naudu, kura gan ne vienmēr ir pats galvenais.
