Trampa klimatiskie triki – pēc manis kaut vai grēku plūdi 6
Varam raudāt, varam smiet, bet Donalds Tramps stūrē ASV kuģi “pa savam”. Vicinot karogu, ka glābj amerikāņus no bezdarba un netaisnības, viņš paziņojis, ka izstājas no gandrīz 200 pasaules valstu vienošanās par pozitīvām klimata pārmaiņām. Slikti. Taču vienlaikus šādi izgājieni liek padomāt – vai katrs no mums ir ticis galā ar savu pavisam ne zaļo trampeli?
Tramps uzmet un melo
Neba nu pirmo reizi ASV uzmet kolēģus klimata lietās. Pirms 20 gadiem Džordžs Bušs jaunākais nosvītroja Bila Klintona administrācijas laikā atbalstīto Kioto protokolu, tagad Tramps min to pašu taciņu ar Parīzes klimata nolīgumu. Zīmīgi, ka pirms gada 175 valstis šo dokumentu parakstīja ANO galvenajā mītnē Ņujorkā tieši Pasaules Zemes dienā un ASV valsts sekretārs Džons Kerijs to darīja, turot klēpī savu divus gadus veco mazmeitu Izabellu. Savukārt Donalda Trampa paziņojums nāca 1. jūnijā, kas kalendārā atzīmēta kā Starptautiskā bērnu aizsardzības diena.
Politologs Ivars Ījabs par Amerikas prezidenta rīcību nebrīnās: “Tas nav noslēpums, ka ASV ekoloģija nekad nav bijusi nekāda lielā prioritāte, vismaz līdz Baraka Obamas nākšanai pie varas 2008. gadā. Galvenā čempione ekoloģiskajās lietās ir Eiropa.”
Sasolījis vēlēšanu kampaņā, ka “Amerika vispirms” un “uz priekšu industrializācija”, Tramps seko saviem saukļiem, neko daudz nelauzot galvu par sekām, sak, pēc manis kaut vai pasaules plūdi. Un arī melo, apgalvojot, ka Parīzes klimata līgums amerikāņiem ir neizdevīgs, diskriminējošs un tādā garā.
“Liela daļa argumentu nav gluži objektīvi,” diplomātiski ASV prezidenta argumentus vērtē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Klimata pārmaiņu direktore Ilze Prūse un turpina, “teiktais par nacionālās suverenitātes apdraudējumu nav patiesība, jo Parīzes nolīgums paredz katrai valstij pašai iespēju noteikt, ko tā dara, un to arī darīt. Trampam drīzāk ir bažas, ka valsts nespēs paveikt pirms gada solīto, jo ASV vēlas vairāk attīstīt ogļu ieguvi un izmantošanu. Tāpat līgums neparedz, cik, kurš un kam maksās, jo šādu lēmumu nav iespējams pieņemt – līdz šim finansējuma jautājums ir bijis kā džentlmeņu vienošanās starp valstīm, kas to sniedz.”
Tā saucamajā zaļā klimata fondā amerikāņi ir vieni no lielākajiem finansētājiem, taču tas ir tikai taisnīgi, jo ASV rada turpat piektdaļu no globālajām emisijām un pēc Ķīnas ieņem otro vietu pasaules klimata sildītāju sarakstā.
