Trampa modinātājzvans eiropiešiem 1
“Eiropai ir labi un svarīgi domāt par savu aizsardzību un nebūtu jābaidās no sadarbības ar NATO,” uzskata Beļģijas Karaliskās militārās akadēmijas pasniedzējs Seržs Strobants. Viņaprāt, patlaban ir svarīgas gudras un pārdomātas investīcijas dažādās jomās, lai Eiropas valstis stiprinātu sevi, reaģējot uz dažādiem ārējiem apdraudējumiem un arī rūpētos par mieru pašmājās.
Kāds ir jūsu viedoklis par Eiropas Savienības un NATO sadarbību?
S. Strobants: – Manuprāt, šim sadarbības modelim ir svarīgi divi būtiski spēlētāji. Proti, ir vajadzīga ļoti laba sadarbība starp Eiropas Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikā un NATO ģenerālsekretāru. Ja tas ir, tad lietas attīstās daudz, daudz vieglāk un veidojas labas sadarbības vide. Uzskatu, ka tomēr pats svarīgākais ir budžets un finanses, kad visas valstis saprot, ka spēcīgāka integrēšanās un sadarbība starptautiskā organizācijā būs arī liels ieguvums kopējam finanšu un budžeta stāvoklim.
Ekspertiem un valstīm tomēr par to ir visai dažādas domas. Vairāki ir arī pauduši – tā kā gandrīz visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir arī NATO, tad papildu struktūru veidošana Eiropas Savienībā atņems spēkus NATO.
Nedomāju, ka tam būs negatīva ietekme uz aizsardzības budžetiem. Eiropas Savienība patlaban nemeklē iespējas radīt jaunas struktūras, tādas, kādas jau ir NATO. Alianse jau ir izveidojusi šīs, mēs varētu sacīt, stingrās varas spējas, savukārt Eiropas Savienība allaž ir bijusi maigās varas institūcija, kas tagad pēdējos gados ir pavirzījusies spēcīgākas varas virzienā. 22 Eiropas valstis patlaban ir abās organizācijās, līdz ar to ir labi apsvērt potenciālu sadarbību tā vietā, lai attīstītu tādas spējas abās organizācijās, kas galu galā var izrādīties liekas.
Iepriekš mēs esam redzējuši vienošanās, kas, gluži pretēji, visu stiprina, piemēram, “Berlīnes plus vienošanās” (slēgta 2002. gada 16. decembrī, kas atļāva Eiropas Savienībai izmantot NATO militāros līdzekļus savās miera uzturēšanas operācijās). Mums, manuprāt, vajadzētu lūkoties vairāk šādu sadarbības modeļu virzienā. Domāju, ka Eiropas Savienības plānos nav radīt izmaiņas aizsardzības budžetā, bet drīzāk to izmantot labāk, tā, lai katrs eiro, kas tajā nonāk, tiešām nestu lielāku labumu. Tas ir tas, pēc kā lūkojas arī augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerīni, izvēloties ciešāku sadarbību ar NATO.
Vai Donalda Trampa drīzā nonākšana ASV prezidenta krēslā un viņa draudi, ka ASV nerūpēsies par Eiropas aizsardzību, ja tā pati savos aizsardzības budžetos neieguldīs vairāk, kā arī viņa izteikumi par tuvināšanos ar Krieviju nav pats lielākais dzinulis Eiropas Savienības dalībvalstīm sarosīties un domāt aktīvāk par pašu drošību?
Jā, protams! Jautājums par to, ka Eiropas valstis pārāk paļaujas uz ASV un neiegulda savos aizsardzības budžetos, ir izskanējis jau sen, un to vairākkārt atgādinājusi NATO vadība. Tagad, kad ASV gatavojas pārskatīt savas spējas, šis jautājums kļūst arvien aktuālāks. Vašingtonai Eiropa vairs nevar būt vienīgā prioritāte. Taču ASV arī labi saprot, ka NATO ir ļoti spēcīgs tās politiskais ierocis. Taču, manuprāt, tā ir laba ideja sūtīt šo modinātājsignālu eiropiešiem, ka viņiem vajadzētu sākt saprast tos draudus, kādi kontinentam uzglūn, un ka ir svarīgi sākt vairāk investēt pašu drošībā.
Pēdējā laikā arvien biežāk Eiropas valstīs runā par kiberdraudiem. Vai tas nozīmē, ka mums, domājot par lielākām investīcijām, būtu jādomā vairāk par nodrošināšanos tieši šajā jomā, nevis, sacīsim, iepirkt jaunus tankus?
Investīcijām ir jābūt visās jomās un visos aspektos, tā, lai mēs būtu spējīgi stāvēt pretī visiem apdraudējumiem gan NATO, gan Eiropas Savienībā, lai mēs prastu rīkoties krīzēs un vienlaikus saglabātu iekšējo drošību un būtu pārliecināti, ka Eiropa saglabā stabilu un mierīgu vidi.
Kā jūs redzat Baltijas valstis? Mēs esam gan NATO, gan Eiropas Savienībā. Vai mums joprojām būtu jābažījas?
Krievijai vienmēr ir paticis uzturēt tādu kā buferzonu ap tās teritoriju. Tā ir ļoti reālistiski domājoša valsts, tai ir svarīga vara, teritorija, robežas. Baltijas valstu problēma ir tā, ka tās atrodas šajā Krievijas buferzonā. Mēs esam redzējuši, ka Maskava nav atturējusies iejaukties Gruzijā, arī Moldovā, un pavisam nesen – Ukrainā. Un tas ir arī apliecinājums, ka tie lietussargi, zem kuriem Baltijas valstis ir, patiešām tās ļoti sargā.
