Trampa iekārotās ledus salas vēsture ir ļoti raiba 0
ASV prezidenta Donalda Trampa merkantilā interese par Grenlandi ir paguvusi izraisīt diplomātisku skandālu ASV un Dānijas attiecībās, kā arī atgādinājusi par pasaulē lielākās salas mainīgo piederību gadsimtu gaitā. Grenlandē šobrīd dzīvo 56 000 iedzīvotāju, no kuriem aptuveni 90% ir vietējie inuīti.
Aptuveni 80% salas virsmas pagaidām klāj ledus, kas ierobežo cilvēku aktivitāti, taču globālās sasilšanas dēļ tas kūst arvien straujāk.
Ārvalstu interesi par salu vairo tajā sastopamie nozīmīgie dabas resursi, tostarp retzemju metāli, nafta un dabasgāze. Lai arī ģeogrāfiski Grenlande atrodas Ziemeļamerikā, tā politiski un kultūras ziņā ir saistīta ar Eiropu.
Vikingi atklāj Grenlandi
Eiropiešiem Grenlande nebija zināma līdz pat 10. gadsimtam, kad to atklāja islandiešu vikingi. Pirms tam salu apdzīvoja dažādas ziemeļu tautas, lai arī bija brīži, kad tā ilgstoši bija neapdzīvota. Vikingi Grenlandē ieradās 10. gadsimta beigās jūrasbraucēja Ērika Rudā vadībā. Viņš pirmo reizi Grenlandē ieradās 982. gadā. Tiek uzskatīts, ka ievērojamais vikings jaunatklātajai zemei devis vārdu Grenlande jeb Zaļā zeme cerībā, ka tas piesaistīs jaunus kolonistus. Ap 985. gadu viņš uz Grenlandi aizveda pirmos vikingu kolonistus.
Vikingi Grenlandē varēja dzīvot, jo tolaik tur klimats bija siltāks nekā mūsdienās, kas ļāva iebraucējiem nodarboties ar lauksaimniecību.
Ar laiku eiropiešu kolonistu skaits salā sasniedza trīs tūkstošus. 1261. gadā Grenlande tika iekļauta Norvēģijas sastāvā, bet 1380. gadā Norvēģija un līdz ar to arī Grenlande nonāca Dānijas varā. Līdz 15. gadsimtam vikingu kolonijas Grenlandē iznīka, kas var tikt skaidrots ar gaisa temperatūras pazemināšanos. Šādiem bargiem klimatiskajiem apstākļiem vietējie inuīti spēja pielāgoties labāk un saglabāja savu klātbūtni salā.
Tiesa piešķir salu Dānijai
Modernais koloniālisms Grenlandē aizsākās 1721. gadā, kad salā ieradās dāņu-norvēģu misionārs Hanss Egede, kurš tur neveiksmīgi centās atrast vikingu kolonistu pēctečus, kuru vietā sastapa inuītus. Vēlāk sala tika pakļauta apvienotās Dānijas-Norvēģijas monarhijas kontrolei.
Napoleona karu beigās 1814. gadā Norvēģija tika apvienota ar Zviedriju, un Dānija kļuva par vienīgo Grenlandes īpašnieci.
Pēc tam, kad Norvēģija 1905. gadā atguva neatkarību, tā nevēlējās atzīt Dānijas tiesības uz Grenlandi. Situācija īpaši saasinājās divdesmitajos gados, kad Dānija centās ierobežot ārzemnieku brīvu piekļuvi Grenlandei. Pēc tam kad vairāki norvēģu zvejnieki 1931. gadā bija pacēluši Norvēģijas karogu neapdzīvotā teritorijā salas austrumos, valdība Oslo nolēma Grenlandes austrumu rajonus pasludināt par savu teritoriju. Abu valstu strīds tika iztiesāts Tautu Savienības paspārnē esošajā Pastāvīgajā starptautiskajā tiesā, kas 1933. gadā izlēma, ka visa Grenlande pieder Dānijai, un Norvēģija šo lēmumu pieņēma.
Pentagona acis Tūlē
Otrā pasaule kara laikā Grenlandē savas pozīcijas nostiprināja ASV. Dāniju kara laikā okupēja nacistiskās Vācijas armija, bet dāņu vēstnieks Vašingtonā Henriks Kaufmans atteicās sadarboties ar okupētās Dānijas valdību un parakstīja līgumu ar ASV, ļaujot tām Grenlandē veidot militārās bāzes. ASV interese par Grenlandi vēl vairāk pieauga pēc kara, kad 1946. gadā toreizējā ASV prezidenta Harija Trumena administrācija izteica piedāvājumu Dānijai par 100 miljoniem dolāru pārdot Grenlandi, tomēr Dānija atteicās.
Tas bija otrs neveiksmīgais salas pirkšanas mēģinājums. 1867. gadā ASV Valsts departaments pētīja iespējas iegādāties Grenlandi un Islandi, kas abas tolaik piederēja Dānijai.
Neskatoties uz to, Dānija atļāva ASV Grenlandē veidot militāro bāzi Tūlē, kur izvietotie radari dod iespēju pārraudzīt plašas teritorijas Arktikā.
Grenlandieši apsver neatkarību
Grenlandes koloniālais statuss tika atcelts 1953. gadā, kad sala ieguva pārstāvniecību Dānijas parlamentā, bet grenlandieši kļuva par Dānijas pilsoņiem. 1973. gadā Grenlande kopā ar Dāniju iestājās Eiropas Ekonomikas kopienā (EEK). Dānijas integrācija Eiropas kopienā radīja saspīlējumu attiecībās ar Grenlandi. Grenlandieši bažījās, ka Eiropas muitas savienība kaitēs viņu tirdzniecībai, kas lielākoties notika ar valstīm ārpus Eiropas, tostarp ASV un Kanādu.
Pēc Dānijas iestāšanās EEK grenlandieši sāka uzskatīt, ka ar pārstāvniecību Dānijas parlamentā ir par maz, un sāka mērķēt uz plašāku autonomiju.
Šie centieni vainagojās panākumiem, un 1979. gadā sala ieguva autonomiju un tiesības ievēlēt savu parlamentu, veidot valdību, kā arī pašnoteikšanos veselības aprūpes, izglītības un sociālajos jautājumos. 1982. gadā referendumā salinieki nobalsoja par izstāšanos no EEK un 1985. gadā bloku pameta, kļūstot par vienīgo teritoriju, kas to līdz šim izdarījusi.
Pēc pašpārvaldes statusa iegūšanas Grenlande sāka sevi attēlot kā inuītu nāciju. Dāņu vietvārdi tika nomainīti uz inuītu nosaukumiem.
1985. gadā Grenlande tika pie sava karoga. Vēl plašāku autonomiju sala ieguva pēc referenduma 2008. gadā. Grenlandiešu valoda dāņu valodas vietā kļuva par oficiālo valodu, bet Grenlandes iestādes uzņēmās policijas un tiesas funkcijas.
Dānijas pārziņā gan joprojām paliek ārlietas, drošība un starptautiskie līgumi. Aizvien plašākas autonomijas apstākļos Grenlandē ik pa laikam atskan jautājums par pilnīgu neatkarību. Nesen veiktā sabiedriskās domas aptaujā aptuveni divas trešdaļas grenlandiešu pauduši vēlmi pēc neatkarības kaut kad nākotnē, vēsta Dānijas laikraksts “The Copenhagen Post”. Atšķiras gan grenlandiešu redzējums par to, kad tieši šāda neatkarība būtu jāsasniedz. Neapšaubāmi svarīgs ir ekonomiskais faktors, ņemot vērā, ka sala ir atkarīga no Dānijas subsīdijām, kas nodrošina 60% no Grenlandes gada budžeta.
