“Trampa brīdis” Vācijā 0
Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers pirmdien, izvērtēdams partiju nespēju vienoties par jaunas koalīcijas izveidošanu, uzsvēra: “Īpaši liela neizpratne un bažas būs mūsu kaimiņiem Eiropā, ja politiskie spēki neuzņemsies atbildību.” Respektīvi, ja politiķu pārmērīgās iecirtības dēļ nāksies rīkot Bundestāga ārkārtas vēlēšanas.
Sacītais pirmām kārtām attiecās uz Brīvo demokrātu partijas (FDP) vadību, kas pameta valdības veidošanas sarunas, diezgan skaļi aizcērtot durvis. Bet Šteinmeiera pārmetumi ir adresējami arī sociāldemokrātiem (SPD), kuri bijušā Eiroparlamenta priekšsēdētāja (un Šteinmeiera partijas biedra) Martina Šulca personā jau sākotnēji paziņoja, ka vairs neiekļausies Angelas Merkeles vadītajā lielajā koalīcijā. Kaut gan nekādi programmatiski vai ideoloģiski nepārvarami šķēršļi tam nav radušies. Zaļie, kuri uzskatāmi par kreisāku partiju nekā SPD, sarunās iesaistījās, turklāt izrādīja konstruktīvu pieeju un gatavību ielaisties kompromisos, lai varētu strādāt valdībā kopā ar konservatīvo jeb kristīgo bloku (CDU – CSU) un FDP liberāļiem.
Eiropai aktuālie strīdi
FDP savukārt ieņēma visnotaļ robustu nostāju, un tā sevišķi izpaudās jautājumos, kas kļuva par galveno strīda ābolu, – vides politika un imigrācija. Merkele, pirms sēdās pie sarunu galda, bija piekritusi bavāriešu partneru jeb CSU prasībām ierobežot Vācijā uzņemamo bēgļu daudzumu līdz divsimts tūkstošiem cilvēku gadā. Dažas ar patvēruma piešķiršanu saistītās normas ir padarītas stingrākas vai iesaldētas (ņemot vērā valstī nesen pieredzēto bēgļu masveida pieplūdumu). Zaļie piedāvāja elastīgākus risinājumus un kompromisa variantus, kas tika noraidīti. Asas diskusijas izraisījās arī par Merkeles agrāko valdību solījumiem siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanā – Vācija bija apņēmusies līdz 2020. gadam samazināt emisijas par 40% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, bet viss liecina, ka šis mērķis paliks nesasniegts. Pareizāk sakot, tas būtu sasniedzams, vienīgi īstenojot ar ražošanas apjomu sarukumu saistītus nepopulārus pasākumus. Piemēram, steidzami slēdzot divdesmit vecākās ar oglēm kurinātās termoelektrocentrāles. Taču tāds lēmums izraisītu industriālo federālo zemju, piemēram, Ziemeļreinas-Vestfālenes, neapmierinātību. Vidusceļa meklējumi, kas atbilstu arī Eiropas enerģētikas pārkārtošanas politikai, nekur nenoveda, jo atdūrās pret FDP pozīcijām. Partija tikpat cieši iestājās par nodokļu samazināšanu – no liberāļu puses loģiska prasība, tomēr sarunu partneri nevarēja piekrist tam, ka vienā rāvienā tiktu atcelts tā dēvētais solidaritātes nodoklis, kas kalpo bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas depresīvo reģionu atbalstam.
Šis ne tuvu nav pilnīgs atklātībā nākušo nesaskaņu uzskaitījums. Bet tas, par ko puses bija gatavas vienoties, izsakāms ļoti īsi – līdzsvarots budžets, interneta infrastruktūru modernizācija un pabalsta palielinājums ģimenēm. Stipri nepietiekami, lai tā sauktā Jamaikas koalīcija rastos.
Ciktāl un vai vispār potenciālie valdības partneri pārrunāja Francijas prezidenta Emanuela Makrona eirozonas reformu priekšlikumus? Merkele publiski klusēja, FDP līderis Kristiāns Lindners sakarā ar eirozonas budžeta ideju uzreiz pateica, ka “bez mums”, bet zaļie aicināja satvert franču draudzīgi “pastiepto roku”. Daudzi gaidīja ja ne gluži pilnīgu saprašanos simbolizējošus rokasspiedienus, tad vismaz šo un citu Eiropas problēmu nopietnu apspriešanu un risināšanu, kas tagad atkal jāatliek. Ir izplatīts viedoklis, ka gan liberāļu, gan sociāldemokrātu līderi rīkojās visai bezatbildīgi, populistisku vai politiski savtīgu apsvērumu vadīti. Saskaņā ar aptaujām vienīgi eiroskeptiskās partijas “Alternatīva Vācijai” piekritēju vairākums apsveica Lindnera gājienu. Tāpēc “Der Spiegel” pat rakstīja, ka Vācija nu pārcieš “savu Trampa brīdi”. Interesanta paralēle, taču varbūt drusku pārspīlēta.
Šeible: pārbaudījums, nevis krīze
Tiesa, vācieši šobrīd nonākuši neierastā situācijā. Dažviet citur Eiropā šķietamu strupceļu pēc parlamenta vēlēšanām uztver kā teju parastu parādību. Nīderlandē valdības veidošanas process vilkās septiņus mēnešus, pirms dažiem gadiem Spānijā – deviņus mēnešus, bet rekords pieder Beļģijai, kura pēc 2010. gada vēlēšanām iztika bez centrālās valdības astoņpadsmit mēnešus jeb precīzi 541 dienu, un šajā laikā, kad Eiropa cīnījās ar finanšu krīzes sekām, pat pamanījās uzlabot valsts ekonomikas rādītājus. Protams, tas neatbilst mūsdienu Vācijas tradīcijām, un arī citu valstu attieksme pret Vāciju kā Eiropas lokomotīvi un stabilitātes garantu ir īpaša, tāpēc sakāpināti dramatiskos toņos ieturētu vērtējumu netrūkst. Tomēr visi parlamentārās demokrātijas balsti ir vietā: valsts prezidents, neatliekamos pienākumus pildīt gatava valdība, kā arī Bundestāgs un tā priekšsēdētājs populārākais Vācijas politiķis Volfgangs Šeible (bijušais finanšu ministrs), kurš apgalvo, ka stāvoklis drīzāk ir “pārbaudījums, nevis krīze”.
Pārbaudījums katrā ziņā stipri skar arī Elizejas pili. Makrona sagatavotais ar Merkeli apspriežamo tēmu loks, ko bija paredzēts, kā tas iegājies, pārrunāt viedokļu saskaņošanai pirms Eiropas Savienības decembra samita, droši vien ir ticis krietni sašaurināts. Francijas prezidenta virzītie projekti, tostarp par jau pieminēto eirozonas budžetu, bet arī par eirozonas finanšu ministru un parlamentu būs uz kādu laiku jāatliek malā. Taču tie jebkurā gadījumā skaidras aprises tik ātri vēl neiegūs, ja iegūs vispār. Turpretī nav šķēršļu tam, lai Eiropas vadītāji apstiprinātu jau izstrādātās vienošanās, piemēram, ES 23 dalībvalstu ārlietu ministru un aizsardzības ministru parakstīto dokumentu par pastāvīgu strukturēto sadarbību aizsardzībā.
Parīze formulējusi nostāju, ka Berlīnes politiskās likstas, Francijas valdības oficiālā pārstāvja Kristofa Kastanera vārdiem, “var būt smags trieciens mūsu eiropeiskajām ambīcijām”. Bet izskan arī doma, ka sava veida pauze, kas iestājusies līdz Vācijas nākamās valdības izveidošanai, jāizmanto lietderīgi. Par spīti sarežģījumiem, kas izriet no slavenā atzinuma, ka demokrātija ir sliktākā pārvaldības forma, izņemot visas pārējās.
Viedokļi
Ginters Etingers, ES budžeta komisārs (CDU, Vācija) trešdien žurnālā “Der Spiegel”: “Ilgais valdības veidošanas process mazina Vācijas ietekmi Briselē. /../ Vācu melnraksts pašlaik nav redzams svarīgos tematos. /../ Sagaida, ka vācu ieguldījums vispirms būs sarunās par nākamo daudzgadu finanšu shēmu, kas darbosies līdz 2027. gadam. Vēlākais, nākamā gada februārī man ir vajadzīga skaidrība. /../ Ņemot vērā Vācijas rīcībspēju Eiropā, SPD (sociāldemokrātiem) vajadzētu atkal padomāt par to, vai tai vajadzētu pievienoties valdībai.”
Margaritis Šinass, EK runasvīrs, otrdien žurnālistiem preses konferencē: “Junkers zvanīja vakar Merkelei, arī sestdien, viņš uzmanīgi seko notikumiem. Eiropa nepauzēs šajā laika posmā, un mēs 6. decembrī nāksim klajā ar saviem priekšlikumiem par Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) nākotni pirms eirozonas samita vēlāk decembrī.”
