Patagonijas maras – eksotiskie milzu grauzēji Skaistkalnes “Cīruļos” 0
Skaistkalnes pagasta Cīruļu māju saimnieks Aivars Akons Patagonijas maras pirmo reizi ieraudzīja Rīgas zooloģiskajā dārzā un cieši nolēma, ka reiz šie neparastie dzīvnieki būs arī viņa īpašumā. Vienu maru Aivaram izdevās iegādāties turpat zooloģiskajā dārzā, otru atveda no Čehijas. Tā jau desmit gadus saimniecībā mājo divas maras – Pīka un Pīks.
Šajā laikā Patagonijas maru pārītis kļuvis par vecākiem astoņiem mazuļiem. Izņemot vienu, pārējie šobrīd jau aizceļojuši uz savām jaunajām mājām Igaunijā, Lietuvā, arī Latvijā. Kad zeltīto lapu laikā – oktobra vidū – ciemojāmies saimniecībā, kopā ar pieaugušajām marām būrī tekalēja viens deviņus mēnešus vecs mazulis – meitenīte.
Savvaļas Patagonijas maras, kuru dzimtene ir Argentīna un Dienvidamerikas dienviddaļa, vairojas divas līdz trīs reizes gadā. “Cīruļu” maras uz bērnu radīšanu gan sapošoties tikai vienu reizi gadā, stāsta Aivars. Pēc trīs mēnešus ilgas grūsnības mātīte laiž pasaulē vienu līdz trīs, bet visbiežāk divus mazuļus. Tie piedzimst ap puskilogramu smagi, bet jau labi attīstīti, redzīgi, kustīgi. Pēc pusstundas ceļas kājās un pūlas staigāt pakaļ vecākiem. Jau otrajā dienā sāk ēst augu valsts barību. Dzemdības notiek ārpus alas, bet, tikko pēcnācēji ieradušies pasaulē, mātīte tos sabīda alā.
Savvaļā maras dzīvo baros pa 40 līdz 70 dzīvniekiem, bet veido monogāmus pārus. Kad sākas mazuļu dzimšanas laiks, maru bars visus pēcnācējus savieto vienā “komunālajā” alā, uz kuru kāds no pāriem ik pēc brīža dodas savējos zīdīt. Savus no svešiem bērniem maras atšķir pēc smakas. Ja kāds cits maru pāris zīdīšanas laikā tuvojas alai, tēviņš nikni dzen prom.
Mātes pienu maru mazuļiem svarīgi saņemt divus mēnešus, bet “Cīruļu” maru atvase Pīkas pupu labprāt pazīž arī šobrīd, deviņu mēnešu vecumā. Un māte viņam to neliedz. Laikā, kad Pīkai un Pīkam ir mazulis, jau tā tramīgie dzīvnieki kļūst vēl tramīgāki un ļoti aizsargā savu atvasīti – lai svešinieki pat nedomā tam tuvoties. Kad jūtas apdraudētas, abas pieaugušās maras sāk rūkt un klabināt zobus, stāsta “Cīruļu” saimnieks. Ieminos, ka esmu dzirdējusi – Patagonijas maras mēdz būt diezgan nešpetnas un var pat iekost cilvēkam. Aivars Akons apgalvo, ka viss atkarīgs no tā, kā dzīvnieciņi ir audzināti. Pīks un Pīka viņam nekad nav mēģinājuši darīt pāri. Pīks pat nāk klāt un ēd barību no rokas. Taču maras nav ņurcāmi un mīļojami dzīvnieki, tos nevar ņemt klēpī kā, piemēram, kaķus. Turklāt savvaļas Patagonijas maru skaits ir ļoti sarucis, tāpēc tās kā daļēji apdraudēta suga iekļautas Pasaules Sarkanajā grāmatā.
“Cīruļu” Patagonijas maras vasarā dzīvojas pa aploku, grauž zaļu zāli un rok dziļas alas. Pateicoties maru tieksmei rakties, veidojot tām vasaras mītni, ir īpaši jānopūlas, lai nodrošinātu, ka dzīvnieki caur rakumu neaizbēg. Zāle un siens ir to galvenā barība, bet “Cīruļu” maras ēdienreizēs papildus saņem arī kombinēto trušu barību un graudus. Kombinētā barība marām garšojot īpaši. Uz kārā zoba tās labprāt liek arī augļus – ābolus un banānus, dārzeņus – burkānus, bietes – un zaļumus. Tām dod arī laizāmo sāli.
Kopš iestājies vēss laiks ar vējiem un lietu, Pīks un Pīka mitinās kūtiņā uzmeistarotā lielā būrī. Aivars tajā ieklājis biezu salmu kārtu, lai maras var veidot kaut ko līdzīgu alām. Nekādi citi īpaši apstākļi no siltajām zemēm nākušajiem dzīvnieciņiem neesot vajadzīgi. Galvenais, lai tām netiek klāt mitrums.
Dzimtene – Argentīnas centrālā daļa, Dienvidamerikas dienviddaļa
pieder jūrascūciņu dzimtai
ceturtais lielākais grauzējs
kā daļēji apdraudēta suga iekļauta Pasaules Sarkanajā grāmatā
barība – zālaugi
skrienot spēj sasniegt 45 km/h
mazuļus rada 2 – 3 reizes gadā
dzīvo 10 – 14 gadus
