Trakumsērgu atved no Āzijas: Daugavpilī mirušo sievieti nebija iespējams izglābt 0
Autores: Māra Libeka, Sandra Dieziņa
Tā kā Daugavpilī mirušajai pacientei konstatētais trakumsērgas vīruss ģenētiski pieder vīrusiem, kas cirkulē Āzijā, tad kontakts ar dzīvniekiem Latvijā kā iespējamais inficēšanās iemesls tiek izslēgts. Tas nozīmē, ka iedzīvotājiem nav pamata uztraukties par savu veselību un dzīvību, informē Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC).
“Latvijas Avīze” aizvadītajā nedēļā vēstīja (“Iespējams, no trakumsērgas mirusi sieviete”, 2019.6.12.), ka decembra sākumā Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā mirusi sieviete, kura, domājams, inficējusies ar trakumsērgu. Trakumsērga Latvijā nevienam cilvēkam nebija konstatēta kopš 2003. gada.
Ielaistu trakumsērgu nevar izārstēt
“Sievieti, kura Daugavpilī nomira no trakumsērgas, nebija iespējams izglābt. Ārsti varēja veikt tikai simptomātisko ārstēšanu, lai atvieglotu viņas ciešanas,” sacīja Jurijs Perevoščikovs, Slimību profilakses un kontroles centra Infekciju slimību risku analīzes un profilakses departamenta direktors.
Viņš skaidro, ka cilvēka dzīvību var izglābt tikai tad, ja pēc tam, kad iekodis dzīvnieks, kurš varētu būt traks, nekavējoties vēršas pie ārsta. Kad jau ir parādījušās pirmās trakumsērgas pazīmes, no kurām raksturīgākā ir hidrofobija jeb bailes no ūdens, izteikta nervozitāte, drudzis, nespēks, tad ir jau par vēlu, jo vīruss no brūces ir sasniedzis centrālo nervu sistēmu un bojājis galvas un muguras smadzenes.
Valsts galvenais infektologs Uga Dumpis sacīja, ka visizteiktākā pazīme, kas liecina par inficēšanos ar trakumsērgu, ir bailes norīt ūdeni vai citu šķidrumu, jo pacientam ir stipras spazmas kaklā un kakla sāpes.
“Teorētiski ārsti zina, kas tā ir par slimību un kā to diagnosticēt, taču reālajā dzīvē tas nav tik vienkārši, jo šādu gadījumu Latvijā nav bijis sešpadsmit gadus,” sacīja infektologs Dumpis.
Daugavpils reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētājs Grigorijs Semjonovs zināja teikt, ka sieviete pirms pusotra gada bijusi Nepālā un tur viņai esot iekodis kucēns. Paciente ievesta slimnīcā ar elpošanas traucējumiem. Neesot skaidri noteikts, vai paciente baidās no trokšņiem vai ūdens, tāpēc neirologs secinājis, ka sievietei, visdrīzāk, ir psihiska rakstura problēmas, un viņa aizvesta uz psihoneiroloģisko slimnīcu, kur mirusi.
Arī Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” laboratorijā apstiprināja, ka mirušajai pacientei konstatētais trakumsērgas vīruss ģenētiski pieder vīrusiem, kas cirkulē Āzijā. Infektologs Dumpis sacīja, ka tik ilgs inkubācijas periods – pusotrs gads – ir iespējams ļoti retos gadījumos. Taču Daugavpils mediķus mulsina fakts, ka sievietei pēc patoloģiski anatomiskās izmeklēšanas neesot konstatēti smadzeņu bojājumi. Trakumsērga izraisa smadzeņu iekaisumu, ko dēvē par encefalītu.
Jauniete pie ārstiem vērsās trīs mēnešus pēc tam, kad viņu Taizemē bija sakodis suns. Pacientei bija kļuvusi nejutīga labā kāja un sākušies psihiski uzvedības traucējumi. Šie neiroloģiskie simptomi progresēja, un nedēļas laikā viņai tika atklāta trakumsērga. Lai gan jauniete tika intensīvi ārstēta, viņa nomira pēc 18 dienām, kopš viņai diagnosticēja trakumsērgu. Par šo gadījumu ziņoja ne tikai Zviedrijas mediji, bet arī citu valstu lielākie laikraksti un televīzijas kanāli.
Ceļotājiem iesaka vakcinēties
Lai izslēgtu iespējamību, ka kādā diagnozes noteikšanas posmā ir pieļauta kļūda, Daugavpils reģionālajā slimnīcā sākta izmeklēšana. Tajā piedalās arī Veselības inspekcija.
Slimnīcā veikta dezinfekcija un vakcinēts abu ārstniecības iestāžu un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta personāls, kas bijis saskarsmē ar pacienti – kopā vakcinētas 60 personas. Kaut gan cilvēka inficēšanās no cilvēka ir drīzāk “teorētiska”, tomēr, ņemot vērā iespējamos riskus, ārsti uzmanību pievērš katram gadījumam, kad nevar izslēgt inficēšanās iespējamību.
Sadarbībā ar ārstiem katrā konkrētajā gadījumā tiek veikta inficēšanās riska izvērtēšana un nepieciešamības gadījumā, pat pastāvot hipotētiskam inficēšanās riskam, tiek nozīmēta vakcinācija pret trakumsērgu. Īpaši svarīgi vērsties pie ārstniecības personas gadījumos, kad slimnieka siekalas nokļūst uz cita cilvēka gļotādas, bojātas ādas vai brūces. Laika periods no vīrusa iekļūšanas organismā līdz pirmo slimības klīnisko pazīmju sākumam var ilgt no dažām dienām līdz gadam un pat ilgāk, tomēr visbiežāk cilvēkam tas ilgst 1–3 mēnešus.
Par īpašu piesardzību, kas jāievēro ceļojumu laikā, brīdina arī Latvijas Veterinārārstu biedrība – tās valdes priekšsēdētāja Māra Viduža ceļojot aicina nekādā gadījumā nekontaktēties ar dzīvniekiem – ne glaudīt, ne barot, ne aizskart. “Vajag atmest eiropeiskās paražas, jo pie mums situācija ir pilnīgi cita. Piemēram, Indijā suņi klīst baros, un mēs neko par viņiem nezinām. Tur joprojām trakumsērga cirkulē starp meža dzīvniekiem, tāpēc ceļojot noteikti jāizvairās no kontakta ar dzīvniekiem,” sacīja Viduža.
Bet Jurijs Perevoščikovs iesaka visiem ceļotājiem, kuri gatavojas doties uz Āzijas un Āfrikas valstīm, kopā ar ģimenes ārstu izvērtēt risku un lemt par nepieciešamību profilaktiski vakcinēties pret trakumsērgu.
Vakcinācija nepieciešama gadījumos, kad slims dzīvnieks cilvēku sakodis vai saskrāpējis, tāpat saslimšanu var izraisīt slimā dzīvnieka siekalu nokļūšana uz gļotādām, bojātas ādas un brūcēm. Trakumsērga vienmēr beidzas ar saslimušā dzīvnieka vai cilvēka nāvi, tomēr slimība ir novēršama ar vakcināciju.
Informācija ceļotājiem par vakcināciju pret trakumsērgu (un citām infekcijas slimībām), apmeklējot pasaules valstis, piemēram, ir pieejama ASV Slimību profilakses un kontroles centra mājas lapā šeit.