“Ar traktoriem brauks inženieri, nevis traktoristi.” INTERVIJA ar LLU rektori Irinu Pilveri 3
Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU) pēdējos piecos gados ne vienmēr klājies gludi: pret iecerēto atalgojuma aprēķināšanas sistēmu iebilda Veterinārmedicīnas fakultāte, Eiropas struktūrfondu finansētam pētniecības projektam LLU piesaistīja uzņēmumu, kas tikko dibināts, bet kura īpašnieka uzņēmējdarbība saistīta ar nodokļu parādiem, turklāt policija uzsākusi izmeklēšanu par iespējamu krāpniecību.
Tomēr rektora vēlēšanās šopavasar kandidēja tikai jau esošā rektore Irina Pilvere, kura arī tika pārvēlēta. 11. jūnijā valdība atbalstīja viņas atkārtotu apstiprināšanu rektores amatā. Sarunājos ar I. Pilveri par paveikto un iecerēto.
Kad runāju ar LLU darbiniekiem pirms rektora vēlēšanām, man sacīja, ka jums esot autoritatīvs vadības stils. Tā ir?
I. Pilvere: Labam vadītājam jāspēj pieņemt lēmumus. Taču akadēmiskā vidē viens rektors nevar pieņemt lēmumus: ir koleģiālas institūcijas, dažādas padomes, senāts, konvents. Rektors ir tikai lēmumu izpildītājs, kas organizē ikdienas darbu. Ja senāts ir nolēmis, rektors klausa.
Protams, ka gribētu, lai lietas universitātē notiek daudz ātrāk.
Taču, ņemot vērā lēmumu pieņemšanas, procesu, ātrāk nevar. Varbūt, ka zemākajos līmeņos kādas lietas nav izdiskutētas un tad rodas iespaids, ka es te kaut ko gribu vairāk nekā visi citi.
Ne jau visas manas ieceres izdevies piepildīt, piemēram, par augstskolas nosaukuma maiņu. Taču varbūt ar laiku cilvēki tam nobriedīs.
Vai Veterinārmedicīnas fakultātē kritās algas pēc jūsu rosinātās reformas?
Nebija tā, ka kritās, bet daļai darbinieku nācās par to pašu algu strādāt vairāk.
Un tāpēc esot rakstīti atlūgumi.
Cilvēki vienmēr iet prom no darba, ja viņiem kaut kas nepatīk. Tad jāskatās, kā piesaistīt citus nozaru profesionāļus aizgājušo vietā. Uzskatu, ka pilnu slodzi kā mācībspēkam nemaz nevajag strādāt: jāstrādā arī pētniecībā vai nozarē. Jāmaina savā galvā uzstādījums un jāsaprot, ka tu nevari būt labs pasniedzējs, ja nestrādā zinātnē.
Ko varat izcelt kā galveno no tā, ko paveicāt pirmajos piecos gados LLU vadībā?
Universitātei svarīgākās jomas ir zinātne un studijas, līdz ar to visi mūsu darbi ir pakārtoti tam. Smagākais ir infrastruktūras sakārtošana. Lai to paveiktu, ir nepieciešams piesaistīt struktūrfondu līdzekļus, jo mēs tāpat kā visa valsts dzīvojam uz projektiem. Ir jāspēj projektus piesaistīt un laikā tos īstenot. Tas izklausās vienkārši, bet dzīvē nekas nav vienkārši.
Tomēr lietas iet uz priekšu. Kad es atnācu, universitātes zinātnes bāzes finansējums, kas atkarīgs no iepriekšējā gadā sasniegtajiem rādītājiem, bija 300 000 eiro. Šobrīd tas ir virs 900 000 eiro. To panācām, gan piesaistot projektiem vēlētus pētniekus, gan pieaudzējot zinātnisko publikāciju skaitu, kā arī vairāk esam slēguši līgumus ar uzņēmumiem.
Jo lielāks zinātnes bāzes finansējums, jo aktīvāki varam būt pētniecībā: iegādāties jaunas iekārtas un piesaistīt pētniecībai jaunus cilvēkus.
Jo vairāk mācībspēku darbojas zinātnē, jo vairāk viņi var dot studentiem. Līdz ar to, attīstot zinātni, varam celt arī studiju kvalitāti. Pasniedzējiem rodas pieredze pētniecībā un, gatavojot lekcijas, viņam nav jāpaļaujas tikai uz izlasīto. Mēs gan arī piesaistām profesionāļus atsevišķu studiju kursu lasīšanai, lai sniegtu studentiem nozarē aktuālo informāciju.
Tas ir ļoti svarīgi vēl jo vairāk tāpēc, ka ir taču demogrāfiskā bedre. Bet mums ir izdevies vismaz apturēt studentu skaita kritumu!
Lai celtu studiju kvalitāti, svarīgi arī pašus studentus iesaistīt pētniecībā. Vai tas jūsu universitātē notiek un vai studenti paši raujas pētīt?
Arī studentu iesaiste pētniecībā ir atkarīga no pasniedzējiem, kuri paši darbojas pētniecībā.
Ir projekti, kuros studenti ir gana daudz iesaistīti, bet mēs vienmēr gribētu vairāk. Cenšamies studentiem likt domāt, arī izmantojot stipendiju programmas. Studentiem ir iespējams pieteikties uz dažādām stipendijām, kam gan uzņēmēji ziedojuši naudu, gan ko paši esam izveidojuši. Lai pretendētu uz daļu no šim stipendijām, jāveic pētījums kādā jomā.
Daudz dzirdēts par LLU pētnieku sasniegumiem pārtikas produktu izpētes jomā, bet par citām nozarēm informācijas īsti nav.
Zinātne dažādās nozarēs attīstās dažādi. Taisnība, pārtikas tehnologi pētniecībā ir atraduši ļoti lielu nišu. Viņi ir pieprasīti un izķerti dažādos pētniecības projektos, viņiem vairs nav kapacitātes ņemt klāt jaunus pētniecības projektus.
Tieši caur Pārtikas tehnoloģijas fakultāti mūsu universitātē pētniecībā visvairāk sadarbojas ar uzņēmumiem.
Taču gribam šajā sadarbībā vairāk iesaistīties arī inženierzinātņu jomā: lai arī šīs jomas uzņēmēji vairāk uzzinātu, ar ko mēs nodarbojamies un ko varam piedāvāt gan robotikā, gan citās nozarēs. Šobrīd ļoti spēcīga zinātnieku grupa veidojas arī attiecībā uz meliorācijas sistēmām un notekūdeņu un vides jautājumiem.
Aktīvi darbojoties zinātnē, var iekulties arī dažādās problēmās, piemēram, piesaistīt kā partneri aizdomīgu uzņēmumu, kā jums pašai gadījās.
Katrā projektā ir vajadzīgi partneri. Lai īstenotu kādu izpētes projektu, pasūtījumam ir jānāk no nozares. Konkrētā projekta ietvaros uzņēmēji paši bija gatavi izstrādāt jaunus zivju produktus, mūsu darbs bija tikai pārbaudīt šo produktu receptūru un kvalitāti laboratorijas apstākļos. To, kas mums bija jādara, esam izdarījuši. Ne jau mēs atradām šos partnerus, bet viņi mūs atrada. Droši vien, ka partneri, ar ko sadarbojamies, labāk jāpārbauda. Taču tā bija iespēja attīstīt savu kapacitāti, nevis sēdēt un neko nedarīt. Riskējām, bet man šķiet, ka sadarbībai ar nozarēm jābūt pēc iespējas ciešākai.
Pozitīvais ir tas, ka zivsaimniecības nozare ir sākusi interesēties par jauniem produktiem.
Līdz šim tā strādāja faktiski tikai ar šprotēm. Kamēr nebija problēmas trešo valstu tirgos, alternatīvas šprotēm netika meklētas. Līdzko austrumu tirgus aizvērās, radās pieprasījums pēc jauniem produktiem.
Nesen tika publiskots Eiropas augstskolu salīdzināšanas rīks “U-multirangs”. Tajā LLU sniegums zinātnē gan nav sevišķi augstu novērtēts.
Ar šī multiranga veidotājiem sadarbojamies tikai pēdējos divus gadus. Tāpēc pagaidām šajā reitingā neesam iekļauti pilnībā, bet tikai ar daļu savu studiju programmu. Viņi atsūta pieprasījumu, par kuriem studiju virzieniem viņi prasa informāciju, un to vien arī varam sniegt. Taču daļa rādītāju mums tiešām ir ļoti labi. Piemēram, mūsu pētnieki un mācībspēki pērn radījuši pat 900 zinātniskās publikācijas, par ko lepojamies.
Pēc studentu skaita mēs esam ceturtā lielākā augstskola Latvijā, bet pēc publikāciju skaita, ja rēķinām uz pilna laika akadēmiskā personāla skaitu, esam otrie valstī. Turklāt to esam sasnieguši ar salīdzinoši zemu finansējumu.
Pārsteidza, ka multiranga veidotājiem neesot bijis datu par to, cik LLU absolventu pabeidz studijas laikā bez studiju pārtraukšanas vai vilkšanas garumā.
Mani arī pārsteidz, ka šo datu nebija. Mums pašiem dati ir. Iespējams, ka mums to nejautāja.
Katrā ziņā uzskatu, ka pret multirangu jāizturas piesardzīgi, jo katrā valstī ir citādāka finansēšanas sistēma un augstskolām pieejamais finansējuma avots. Ja Latvijā 59 procenti studentu mācās par maksu, nevaram gribēt, lai viņi visus gadus, nepārtraucot studijas darba dēļ, spētu nomācīties.
Bieži studijas pārtrauc vai tās ieilgst sociālu problēmu dēļ.
Runājot par studentiem, kuri mācās valsts apmaksātajās studiju vietās, jāsaka, ka daudzas mūsu studiju programmas ir tā sauktās grūtās, kur vajag zināt ķīmiju, fiziku, matemātiku, piemēram, inženierzinātnes. Katru rudeni testējam, kādas tad ir mūsu jauno studentu zināšanas šajos mācību priekšmetos. Ja nepieciešams, piedāvājam papildus iet kursos, lai papildinātu zināšanas un tiktu līdzi studiju vielai. Protams, ir tādi, kuri ar šo papildu darbu “pievelkas” un ir tādi, kuriem tas ir par grūtu.
Pirms pieciem gadiem mums atbira 19 procenti jauno studentu, bet tagad pirmā studiju gada laikā atbirst tikai 10 procenti, pateicoties tam, ka individuāli strādājam, iedrošinām jauniešus. Esam atjaunojuši kuratoru sistēmu, kāda bija agrāk, kad kāds pasniedzējs ir atbildīgs par attiecīgo studentu kursu un palīdz risināt problēmas, ja tādas rodas. Mēģinām strādāt individuāli, jo studentu kļūst mazāk un katrs students ir vērtība.
Saprotam, ka mācībspēkiem jāmainās un jāievieš arī citas mācību metodes, kas piemērotas mūsdienu jauniešiem.
Taču problēma, ka skolā jaunieši nepietiekami apgūst eksaktos mācību priekšmetus, saglabājas. Bažījamies, ka pēc jaunā izglītības satura ieviešanas, kad jauniešiem vidusskolā ļoti agri būs jāspecializējas, vēl mazāk jauniešu apgūs labā līmenī, piemēram, bioloģiju, jo skolas maz piedāvās šādu specializāciju. Domājam, ka mums nāksies atjaunot sagatavošanas kursus studijām, lai jaunieši pēdējā vidusskolas gada laikā varētu iemācīties to, kas vajadzīgs studijām, bet nav apgūts skolā.
Ir arī tāda tendence, ka jaunieši nevis nāk un runā par savām problēmām studiju procesā, bet vienkārši pazūd – ja ir par grūtu, tad vienkārši guļ mājās – un tad jau viņam palīdzēt nevaram.
Savukārt nepilna laika maksas studenti mēdz pazust tāpēc, ka aizbrauc uz ārzemēm pelnīt naudu. Tāpēc cenšamies ieviest arī e- studijas.
Ja students tiešām grib mācīties, varam atrast risinājumus, lai viņam palīdzētu tikt uz priekšu.
Gribējāt mainīt augstskolas nosaukumu, atsakoties no vārda “lauksaimniecības” cerībā, ka tas palīdzēs piesaistīt studentus. Augstskolas saime bija pret. Tomēr LLU angliskais nosaukums nu ir “Latvijas Dzīvības zinātņu un tehnoloģiju universitāte”. Ir kāds labums no šīm pārmaiņām?
Pateicoties šim nosaukumam, starptautiski mūs atpazīst labāk. Līdz šim, kad aizbraucām uz kādu izglītības izstādi, mums nāca klāt tikai tie, kurus interesē lauksaimniecība, kaut šajā jomā nav nevienas ārvalstu studentiem piemērotas studiju programmas. Ārvalstu studentiem piedāvājam veterinārmedicīnu, kura gribas koncentrēties uz Eiropas Savienības valstu tirgu – Somiju un Vāciju, kur šajā jomā trūkst budžeta vietu. Tā arī bija faktiski pirmā joma, kur sākām piesaistīt ārvalstu studentus. Kapacitāte bija, telpas un klīnika ir ļoti modernas.
Savukārt pārtikas jomā, uzņēmējdarbībā, vadības zinātnēs un informācijas tehnoloģijās vairāk strādāsim ar trešo valstu studentiem.
Līdz ar to jaunais starptautiskais nosaukums rāda potenciālajiem studentiem, ka mums ir arī citas jomas, ne tikai lauksaimniecībā.
Kad sāku strādāt par rektori, gribējām ārvalstu studentiem piedāvāt daudz vairāk studiju programmu, taču sapratām, ka pirmkārt pašiem nav kapacitātes: pasniedzējiem nav tik labas angļu valodas prasmes, lai lasītu lekcijas ļoti specifiskā jomā. Tāpēc izraudzījāmies tās jomas, kur ārvalstu studentiem spējam nodrošināt normālu studiju līmeni.
Studentu uzņemšana no tām valstīm, kas nav Eiropas Savienībā, gan bieži saistās ar dažādiem riskiem.
Ik gadu interesi par studijām pie mums izrāda ap 300 potenciālo studentu no trešajām valstīm, taču dažādu iemeslu dēļ atbrauc maza daļa no viņiem. Ieguldām resursus, lai pārbaudītu viņu angļu valodas prasmes, viņu diplomus. Šīs lietas nav vienkāršas. Turklāt skatāmies, no kurām valstīm ir šie studētgribētāji. Ja viņi ir no valstīm, ar ko saistās lieli drošības riski, tad atsakāmies uzņemt.
Ir jau bijuši gadījumi, kad atbrauc, par pirmo semestri studiju maksu samaksā, bet jau pēc pāris mēnešiem ir kaut kur prom Eiropā.
Tad mums jāziņo visiem dienestiem, ka mums pazudis students. Ar meklēšanu jau nodarbojas attiecīgas iestādes. Mums par viņu ir daļa tikai tikmēr, kamēr viņš ir students. Tomēr saprotam, ka dažādu iemeslu dēļ ļoti strauji ļoti lielas ārvalstu studentu masas nepiesaistīsim.
Studentu skaits Latvijā krīt, bet studiju programmu skaits ne. Vai nevajadzētu no neunikālajām programmām tomēr atteikties?
Samazināt studiju programmu skaitu ir ļoti bīstami, jo darba tirgus strauji mainās. Ja šobrīd kādā jomā absolventu varbūt ir par daudz, drīz vien šajā jomā atkal var būt augsts pieprasījums. Mums ir jāmēģina noķert nākotnes darba tirgus prasības. Turklāt mūsu ekonomistus un informācijas tehnoloģiju speciālistus sagatavojam tā, ka viņi pārzina arī lauksaimniecību.
Ja jāstrādā ar klientiem, kas strādā lauksaimniecībā, banka darbā labprātāk pieņems mūsu absolventu, jo viņš māk aprēķināt gan peļņu, gan pašizmaksu lauksaimniecībā.
Tāpat daudzas firmas, kas apkalpo lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares, labprāt ņem darbā tieši pie mums sagatavotos būvniekus, ekonomistus un informācijas tehnoloģiju speciālistus.
Atgriežoties pie multiranga, pārsteidza, ka tajā salīdzinoši zemi novērtēta LLU reģionālā ietekme. Augstskolas, kas ir ārpus Rīgas, taču vienmēr uzsvērušas savu reģionālo nozīmību.
Jautājums, ko šī multiranga ietvaros uzskata par reģionu. Mēs sevi pozicionējam tā: tajās jomās, kur esam unikāli, esam priekš visas Latvijas un ne tikai. Savukārt tajās studiju programmās, ko var apgūt arī citviet, studenti, protams, vairāk nāk no tuvākās apkārtnes. Svarīgi, ka jau septiņus gadus esam darba devēju ieteikto augstskolu TOP 3.
Sastopamies ar tādu tendenci, ka uzņēmēji pieprasa faktiski visu studiju programmu absolventus un gatavi viņus pieņemt darbā pat tad, kad viņi vēl studē.
Visiem ir potenciāli aizrunātas darba vietas un brīvu studentu šeit nav. Jāsaprot, ka studenti vairs arī nav lētais darbaspēks. Un uzņēmējiem, kas pieņēmuši darbā studentu, būtu jāsaprot, ka svarīgi arī ir, lai students studijas pabeidz un te ir vajadzīgs darba devēja atbalsts. Darba tirgū viss var mainīties un tad diploms var būt arī svarīgs.
Nesen LLU tika pievienota Bulduru Dārzkopības vidusskola. Kā izdevies vidusskolu iekļaut universitātē?
Bulduru vidusskola bija gana sarežģītā situācijā. Sapratām, ka ir svarīgi skolu saglabāt arī vēstures, tradīciju dēļ, LLU strādā diezgan daudz cilvēku, kas paši tur savulaik mācījušies. Apvienošanās process ir ļoti labs. Redzu, ka vajadzētu turpināt spēku koncentrāciju, jo tad mēs visi kļūstam spēcīgāki.
Vai gribat, lai jums pievieno vēl kādu ar lauksaimniecību saistītu izglītības iestādi? Malnavas koledžu, piemēram?
Ar Malnavas koledžu tikko esam noslēguši sadarbības līgumu, kaut vēsturiski sadarbība jau iepriekš bija ļoti laba. Svarīgi, lai mūsu studiju programmas ir pēctecīgas koledžas studiju programmām. Tāpat gribam, lai viņu studējošie vairāk zinātu par mums. Mācībspēki varētu kopīgi rakstīt mācību grāmatas un tās varētu izmantot gan te, gan Malnavā.
Uz mūsu mācību saimniecību Vecaucē brauc gan Malnavas, gan Bulduru audzēkņi.
Atgriežoties pie sadarbības ar Bulduriem, arī tur kopā esam kārtojuši izglītības programmas, lai tad, ja audzēkņi turpina mācības pie mums, viņiem nebūtu nekādu pārsteigumu un viņi būtu studijām sagatavoti.
Nākotnē mūsu mācībspēki varētu iesaistīties ar vidusskolas audzēkņu apmācībā.
Pēdējā laikā dzirdēts, ka Latvijā krītoties lauksaimnieciskās izglītības kvalitāte. Tāpat krītoties jauniešu interese par šo izglītību.
Jāskatās uz nozares kopējo izaugsmi un attīstību. Kopumā lauksaimniecība pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir attīstījusies. Runājot par augstākās izglītības līmeni, pēdējos gados jauno studētgribētāju interese krīt. Tomēr budžeta vietas mums ir un nozare speciālistus pieprasa. Agrāk daudz nāca studēt zemnieku dēli un meitas, kas gatavojās pārņemt vecāku saimniecību.
Tagad ir jauna tendence: jaunieši cenšas iegūt pēc iespējas plašāku izglītību, tāpēc bakalaura līmenī pabeidz vienu programmu, bet maģistra līmeni – citu.
Tie, kas iegūst bakalauru lauksaimniecībā, ļoti labprāt maģistra līmenī studē ekonomiku, uzņēmējdarbību vai pārtikas tehnoloģiju. Savukārt citi bakalaura līmenī apgūst kādu citu jomu, bet maģistra līmenī – lauksaimniecību. Pēc tam strādā savās vai vecāku saimniecībās vai meklē nozarē algotu darbu.
Ja runājam par lauksaimniecības izglītību tehnikumos un profesionālajās vidusskolās, par to līmeni man grūti spriest. Absolventi gan nāk pie mums studēt, taču tie parasti ir labākie absolventi.
Skaidrs, ka lauksaimniecība kļūst daudz modernāka, roku darba kļūst mazāk, mazāk vajag melnstrādnieku.
Lai brauktu ar traktoru, faktiski jau vajag inženiera izglītību. Protams, ka mums arī ir jāmāca inovatīvā lauksaimniecība: jāapmāca, kā lietot modernāko tehniku, dronu tehnoloģijas. Ar agronoma izglītību lauksaimniekam vairs nepietiek.
Tātad jaunā tendence ir, ka traktoristam vajag augstāko izglītību.
Tā ir. Ar traktoriem brauks inženieri, nevis traktoristi.
