Traktoristi pirms deviņiem un divu sekunžu distances likums. Kā uz Latvijas ceļiem mēs varētu braukt gudrāk? 4
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Divreiz bekas meklēju (atradu tikai gailenes), reizīti Usmā āķus iemērcu (loms – spainis resnu raudu un pusaudžu breksēnu). Tā jūlijā vai tūkstoti kilometru pa Kurzemes lielceļiem nobraucu.
Un, protams, par līdzpilsoņu uzvedību kustībā gan priecājos, gan pukojos. Šķiet arī vienu pavisam vienkāršu paņēmienu satiksmes blīvuma mazināšanai atradu.
Rīta stundai…
Nez vai tai ir mute. Nez vai tajā ir zelts. Bet braukt agrumā ir krietni vieglāk. Sevišķi uz Kurzemi. Pa saulei. Tikko lēcošai. To noteikti vajadzētu darīt biežāk. Tā mēs varētu satiksmes intensitātes grafikus, kuri bagātīgā klāstā atrodami “Valsts ceļu” interneta lapā, bez jebkādām investīcijām krietni uzlabot.
Paskatieties šo vienu, pievienoto.
Līdz astoņiem, pat deviņiem Ventspils šoseja ir pavisam tukša. Kāpēc to neizmantot?
Miedziņš nāk? Kāpēc šo pārvietošanās laiku nenoteikt pat kā obligātu prasību pavisam lēnajiem (lauksaimniecības, ceļu būves tehnika), kuru parādīšanās uz maģistrāles pusdienas laikā neizbēgami rada kilometriem garus nervozus un bīstamus “bānīšus”?
Agru rītu un nakts ceļi ir tukši. Izmantosim to biežāk! Starp citu – pārvadājumu profesionāļi tā jau dara.
Daudzos Latvijas maršrutos kravas transporta īpatsvars lielākais (līdz pat 50%) ir tieši šajā laikā. Sēņotāji, radu apciemotāji guļ. Un viskustīgākie ir piektdienu pievakarēs un brīvdienās. Vai nevaram nedēļu kaut kā pārkārtot? Braukt uz savu Dundagu, piemēram, trešdienā, kad A10 lielceļš ir par ceturtdaļu mazāk noslogots nekā sestdienā?
Tas tā. Stratēģiskām pārdomām. Varbūt ieskatīsieties www.lvceli.lv un sava ceļa tukšākos laikus pameklēsiet. Ja par blīvāko stundu kustības ieradumiem un taktiku – neko jaunu neatklāju un nepateikšu. Atkārtosim vien dažus vecus, bet visai prāvas līdzpilsoņu daļas joprojām neievērotus likumus.
Nelien pakaļā!
Divus “Covid” metrus kaut kā esam pieņēmuši. Divas distances sekundes – nu nekā. Skatos, kā tur netālu priekšā milzīgas fūres ēnā ielīdis dīdās kārtējais “stūmējs”, un nesaprotu: smieties vai raudāt. Šī pozīcija ir stulba.
Ceļu viņš neredz. Vietas ieskrējienam un skaistai apdzīšanai, kura jau sen bija iespējama, viņam nav. Un tā viņš tur mokās pats un citus (arī mani) moka, jo mums nu būtu jātiek galā ar vismaz divkārt garāku šķērsli…
Kādai jābūt distancei? “Auto akadēmijas” ziedu laikos, kad man bija tas prieks drošas braukšanas skolotāja lomā tikties ar simtiem visdažādāko stūrētāju, allaž uzdevu viņiem šo jautājumu. Un atbildi zināja labi ja puse. Tādēļ mēģinām vēlreiz. Ieskatāmies satiksmes noteikumos.
“105. Transportlīdzekļa vadītājam atkarībā no braukšanas ātruma jāizvēlas tāda distance, lai, priekšā braucošajam transportlīdzeklim bremzējot, būtu iespējams izvairīties no sadursmes, kā arī jāizvēlas tāds intervāls, kas nodrošina ceļu satiksmes drošību.
106. Ārpus apdzīvotām vietām transportlīdzekļu (transportlīdzekļu sastāvu) vadītājiem starp savu un priekšā braucošo transportlīdzekli
jāietur tāda distance, kas, izteikta metros, ir ne mazāka par pusi no transportlīdzekļa braukšanas ātruma.
Šī prasība nav spēkā, ja transportlīdzekļa vadītājs gatavojas apdzīt, kā arī intensīvas ceļu satiksmes apstākļos.”
It kā ir konkrēta norma. Bet praksē – kas un kā tad tos metrus mērīs? Kā teica mans vecais darbmācības skolotājs: acumērs – sūdamērs… Nu, nevar neviens no mums kaut cik precīzi noteikt tos 40 vai 45 metriņus. Neder distances metru mērīšana.
Un neesam mēs sadūšojušies pieņemt pasaulē izplatīto laika normu. Divu (Anglijā) vai trīs (ASV) sekunžu likumu. 80 km/h ir 22 m/sek. Kamēr skaitu viens, divi, esmu nobraucis tos pašus 40 metrus.
Bet lielums (laiks) jāmēra tikai viens. Un to pietiekami precīzi un vienkārši var izdarīt gan paškontrolē, gan kontrolē.
Kad priekšā braucošais ir pie kāda orientiera, saki “viens”. Tad saki “divi” – un pie tā paša staba jābūt tev.
Nav nonākusi šāda vienkārša norma noteikumos. Varu vien aicināt jūs iekļaut to savos personīgajos “Labas prakses likumos” (kā, ceru, jau sen esat izdarījuši ar apdzīšanas liegumu krustojumos).
Bet varbūt nemaz nav jāapdzen?
Vēl viens labas prakses likums skan tā – apdzen vien tad, ja tu gribi un konkrētajos apstākļos arī varēsi braukt būtiski ātrāk par apdzīto.
Nav nekādas jēgas sākt cīniņu par pozīciju, ja pašreizējo 88 km/h vietā tu uz brīdi tiksi pie 95 vai 100, tad atkal iestrēgsi kādā lēnā astītē. Un drīz spogulī ieraudzīsi nesen apdzīto.
Apdzīšanas blīvā satiksmē (Rīgas apvedceļš, tas pats A10 no Spuņciema līdz Jūrmalas šosejai u. tml.) ir tikpat bezjēdzīgas un stulbas kā “pakaļā līšana”. Bet neba nu tādēļ mazāk populāras…
