Traktors tik vērts, cik labi to uzturi 0
Kopš šā gada 1.jūlija stājušies spēkā jauni traktortehnikas reģistrācijas noteikumi. Par svarīgākajiem jaunievedumiem un citām ar lauku tehnikas ekspluatāciju saistītiem jautājumiem stāsta Valsts tehniskās uzraudzības aģentūras (VTUA) Tehniskās uzraudzības departamenta vadītājs Ģirts Skrīvelis.
Kādas ir traktortehnikas reģistrācijas noteikumu galvenās izmaiņas?
Ir trīs svarīgākie jaunievedumi. Pirmais attiecas uz fiziskām personām, kuras grib pārdot vai nopirkt traktoru. Līdz šim abām šajā pirkšanas-pārdošanas procesā iesaistītajām personām vienlaikus bija jāierodas vienā no VTUA birojiem un inspektora klātbūtnē jāsastāda attiecīgais dokuments. Tomēr gadu gaitā esam secinājuši, ka šis process iesaistītajām pusēm nav ērts un rada sarežģījumus. Piemēram, traktora pircējs dzīvo Liepājas pusē, bet pārdevējs – Latgalē. Abu satikšanās vienā vietā un laikā, turklāt iekļaujoties VTUA biroju darba laikā, nereti ir visai problemātiska. Tāpēc līdzīgi kā automobiļu pirkšanas-pārdošanas gadījumā esam ieviesuši jaunumu – atsavināšanu var uzsākt esošais traktortehnikas īpašnieks vienā birojā, bet pabeigt var jaunais īpašnieks jau citā birojā, iegūstot uzreiz arī reģistrācijas apliecību.
Otra lieta – piedāvājam saviem klientiem iespēju izgatavot unikālu numura zīmi, piemēram, ar saimniecības vai citu vārdu vai kādu īpašu ciparu kombināciju. Turpmāk īpašniekam būs iespēja šo numura zīmi saglabāt un izmantot citai savai traktortehnikas vienībai. Respektīvi, iepriekš numura zīme bija piesaistīta konkrētai traktortehnikai un īpašnieka maiņas gadījumā gāja tai līdzi. Speciāli izgatavotās numura zīmes nav lētas, to cena ir 596 eiro, tāpēc saprotams, ka šādas zīmes pasūtītājs vēlas zīmi paturēt sev, nevis līdz ar traktortehniku atdot citam īpašniekam. Pagaidām vēl nav bijusi situācija, ka šī zīme paliek kaut kur gaisā karājoties, jo vecais īpašnieks līdz ar tehniku spiests to atdot jaunajam, taču jaunais šādu īpašo zīmi nevēlas. Saprotot, ka saskaņā ar līdzšinējiem noteikumiem ar šīm zīmēm varētu rasties problēma, nolēmām šajā sakarā noteikumus mainīt.
Treškārt – turpmāk būs jaunas reģistrācijas apliecības, kas apliecina īpašuma tiesības un satur traktortehnikas tehniskos datus. Tās tagad tiks papildinātas ar plašāku informāciju par konkrēto tehnikas vienību. Šis jaunievedums vairāk domāts VTUA kā iestādei, nevis traktora īpašniekam.
Mūsu valsts traktortehnikas parkā ir ļoti daudz vecas tehnikas. Vai, reģistrējot tehniku, nepastāv arī kāds vecuma limits? Īpaši ņemot vērā vienlaikus pastāvošās augstās ekoloģisko standartu prasības traktoru dzinējiem, ko vecā tehnika nevar izpildīt?
Pastāvošās normas ļauj ekspluatēt un reģistrēt jebkura vecuma tehniku, kas jau iepriekš bijusi reģistrēta ES tirgū. Tas nozīmē, ka lietotā tehnika faktiski bez jebkādiem ierobežojumiem var ceļot no vienas ES dalībvalsts uz citu un mainīt savus īpašniekus. Visi stingrie ierobežojumi un prasības attiecas uz tehnikas pirmreizēju reģistrāciju kādā no ES valstīm. Piemēram, iepriekš Krievijā ekspluatēta traktortehnika, pirmoreiz nonākot ES teritorijā, tiek uzskatīta par jaunu un tai jāatbilst visām prasībām, kas izvirzītas jaunai tehnikai. Tā kā vecā traktortehnika nekādi nespēj izpildīt šīs prasības, tas faktiski nozīmē, ka šobrīd Eiropā vairs veca tehnika ienākt nevar. Tātad varam izmantot tikai tos spēkratus, kas šobrīd ES tirgū jau ir, bet pirmoreiz reģistrēt varam tikai jauno tehniku, kas jau tiek ražota atbilstoši jaunākajiem ekoloģiskajiem un citiem standartiem.
Pats būtiskākais – katram traktortehnikas īpašniekam jāapzinās, ka viņa spēkratiem vienmēr jābūt labā tehniskajā kārtībā neatkarīgi no ražošanas gada. Un tie pareizi jāekspluatē, izmantojot tikai piemērotus agregātus. Ja tehniski labā kārtībā esošu traktoru izmanto kopā ar nenoregulētu, tehniskā kārtībā neesošu agregātu, neizbēgami būs neefektīvi, neproduktīvi pārbraucieni pa lauku, tiks vairāk tērēta degviela un piesārņota apkārtējā vide. Faktiski traktora vērtība ir tā tehniskā kārtība, nevis vecums vai ražotājs. Visas Eiropas traktortehnikas parks ir diezgan vecs.
Vai tās tehnikas vienības, kas tiek izmantotas tikai saimniecības iekšējā teritorijā, neizbraucot uz koplietošanas ceļiem, drīkst būt nereģistrētas?
Tādu tehnikas vienību saimniecībās ir diezgan daudz, tās arī tiek izmantotas gan dzīvnieku fermās, gan kādiem citiem nelieliem darbiem saimniecībā, un tām nav jābūt obligāti reģistrētām, ja tās nepiedalās kopējā satiksmē.
Vai ir kādas nianses traktortehnikas reģistrācijā gadījumos, kad iepriekšējais īpašnieks nomirst vai vienkārši tāpat vēlas savu traktorparku atstāt kādam mantojumā vai uzdāvināt?
Šie būs vispirms juridiski sakārtojami jautājumi, kas ir notāru kompetencē. Kad ir juridiski apstiprinātas mantojuma tiesības, tad mēs konkrētās tehnikas vienības reģistrējam uz jaunā īpašnieka vārda. Šajā gadījumā nav nekādu īpašu nianšu – uz traktortehniku attiecas tās pašas standarta procedūras kā uz jebkuru mantojamu lietu un īpašumu. Arī jaunajos reģistrēšanas noteikumos šajā ziņā nekas nav mainīts.
Kā tiek reģistrēta pašizgatavota traktortehnika?
Jāteic, šī patlaban ir pietiekami sarežģīta lieta, jo, pēc pastāvošajiem noteikumiem, pašizgatavota mašīna tiek uzskatīta par jaunu tehnikas vienību ES tirgū, līdz ar to tai tiek piemērotas visas šībrīža tehniskās prasības, kas izvirzītas jaunai tehnikai. Domāju, labākajā gadījumā tikai mazjaudīgus traktorus varētu pielāgot visām stingrajām prasībām, tostarp dzinēja izplūdes gāzu ekoloģiskajām normām, lai spēkratu varētu pirmoreiz reģistrēt kādā no ES dalībvalstīm.
Nepieciešamība reģistrēt pašizgatavotu traktoru šobrīd rodas ļoti reti. Modernā lauksaimniecība tomēr diktē savus nosacījumus, tāpēc, ja kāds vēl pašrocīgi uzmeistaro savu spēkratu, tad drīzāk mazdārziņa vai piemājas saimniecības vajadzībām. Un šajā gadījumā tas, visticamāk, paliek nereģistrēts.
Cik atbilstoši jaudīgajai lauksaimniecības un mežsaimniecības tehnikai ir Latvijas ceļi?
Ir, protams, dzirdēts, ka lielā lauksaimniecības un mežu tehnika izdangā koplietošanas ceļus, taču gribētu teikt, ka patiesībā lauksaimniecības mašīnas tiek konstruētas tā, lai atstātu pēc iespējas mazāku spiedienu uz augsni, lai to nesablīvētu, tāpēc traktoriem tiek ražotas arī speciālas riepas, lai slodze uz laukuma vienību būtu iespējami maza. Traktoram un kombainam jāspēj izbraukāt tādus laukus, pa kuriem parasts automobilis vispār nevarētu pabraukt. Līdz ar to traktori un kombaini nav tās mašīnas, kas nodara ļaunumu koplietošanas ceļiem. Te vairāk grēko smagie kravas auto. Savukārt gabarīti ir noteikti ceļu satiksmes noteikumos visiem transportlīdzekļiem, un tie arī visiem jāievēro. Tiesa, lauksaimniecības tehnikai ir piemērotas atlaides sezonas laikā, kad kombaini vai traktori ar divām piekabēm drīkst pārvietoties pa koplietošanas ceļiem. Bet visiem transportlīdzekļiem jābūt labā tehniskā stāvoklī, ieskaitot piekabes, kurām jābūt aprīkotām ar bremzēm.
Patlaban ES līmenī notiek diskusijas par to, ka varbūt būtu jāmaina lauksaimniecības traktortehnikai atļautais platums, piedaloties ceļu satiksmē, palielinot to līdz trim metriem. Patlaban ir atļauti 2,55 metri. Bet šis varbūt tiešām ir gadījums, kad ceļu speciālistiem nopietnāk būtu jāizvērtē mūsu ceļu konstrukcijas no visādiem aspektiem, ieskaitot ceļu pārvadus, apvedceļu rādiusus utt., lai neiznāk, ka normatīvie akti ļaus pārvietoties trīs metrus platām mašīnām, taču Latvijas ceļi ne…
VTUA veic arī dīzeļdegvielas augstspiediena sūkņu un sprauslu pārbaudi un remontu. Vai šos sūkņus un sprauslas varētu bojāt nekvalitatīva vai sezonai neatbilstoša degviela?
Degvielas kvalitāte noteikti ietekmē traktoru motorus. Īpaši jauno, moderno traktoru. Agrāk ražoto traktortehnikas motoru konstrukcijas nebija tik jutīgas, tās bija vairāk piemērotas degvielai, kurai netika izvirzītas tik stingras tehniskās prasības. Eiropā tiecas arvien vairāk samazināt traktortehnikas radītos izmešus, un tas tiešā veidā attiecas uz traktora motoru un izmantoto degvielu. Mūsdienīgās konstrukcijas degvielas sistēmām kļūst aizvien sarežģītākas, smalkākas un dārgākas. Traktortehnikas ražotāji konkrēti norāda, kādiem tehniskajiem parametriem jāatbilst degvielai, kas lietojama katrai mašīnai. Tiklīdz šajā sistēmā tiks ielieta degviela, kas neatbildīs paredzētajām normām, traktora lietotājam var rasties nopietnas problēmas. Jo augstākas ekoloģiskās prasības tiek izvirzītas traktoram, jo smalkākas sistēmas tiek radītas un jo kvalitatīvāka degviela nepieciešama. Līdz ar to būtu svarīgi regulāri pārbaudīt un kontrolēt tirgū piedāvātās degvielas kvalitāti. Manuprāt, arī traktoru un kombainu īpašniekiem būtu jāuzņemas lielāka atbildība par to, kādu degvielu un kādos apstākļos lej savās nebūt ne lētajās mašīnās.
Cik ilgi ir derīga smidzinātāja pārbaudes apliecība?
Sertifikāts tiek dots uz trijiem gadiem, savukārt jaunam smidzinātājam pārbaude nav jāveic piecus gadus pēc tā iegādes. Te gan gribu uzsvērt, ka laika periodam nav nekādas nozīmes – ja smidzinātājs tiks ekspluatēts nepareizi, tas var iziet no ierindas jau mēnesi pēc pārbaudes vai iegādes. VTUA speciālisti sniedz arī konsultācijas par smidzinātāja pareizu ekspluatāciju, un sapratni par to, kurām detaļām un mezgliem būtu regulāri jāseko līdzi, var gūt jau pārbaudes procesā. Tas nav sarežģīti. Taču, ja saimnieks nesapratīs, cik svarīgi smidzinātāju turēt labā tehniskā kārtībā, tad šī pārbaude ir stipri formāla lieta. Tāpat kā attiecībā uz traktoriem un kombainiem, arī smidzinātāju gadījumā atbildība par savu mašīnu uzturēšanu labā tehniskā kārtībā ir tehnikas īpašnieka vai lietotāja, nevis kādas iestādes vai inspektora ziņā.
Nereti lauksaimnieki apšauba pārbaudītāju zināšanas smidzinātāju jomā, uzskata tās tikai par teorētiskām un ka viņi paši zina labāk, kā smidzinātājs jāpārbauda un jānoregulē…
Patiesībā šis jautājums ir ļoti nopietns, jo, lai kāds komersants iegūtu sertifikātu smidzinātāju pārbaužu veikšanai, ir jāiziet akreditācijas process Latvijas nacionālajā akreditācijas birojā LATAK. Komersantam jāatbilst Eiropas standartam 17020, kas nosaka, kā jāapmāca smidzinātāju pārbaužu veicēji. Apmācības process ir diezgan komplicēts un sastāv gan no teorētiskās, gan praktiskās daļas. Līdz ar to cilvēkam, kurš šīs apmācības izgājis, nebūtu pamata neuzticēties.
Vairāk žurnāla Agrotops šā gada jūlija numurā
