Trakonama traģēdija 42
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ja seriālu “Padomju džinsi” raksturoju kā “trakonama komēdiju”, tad režisora Andreja Ēķa veidotā daudzsēriju filma “Dumpis” (septiņas sērijas; kinoteātros – divas daļas) šķiet kādas postā gājušas, bet diemžēl joprojām ne gluži mierā dusošas valsts ārprāta nama (šaurāk – kuģa, komunālā dzīvokļa – u. c.) traģēdija. Filmas ietvaros gan mirst tikai matrozis, cieš pārkrāsotā/uzlabotā cūka, kas uztverams simboliski. Sliecos domāt, ka viss šis padomju nams kā sistēma ir traks, bet tā iemītnieki vērtējami dažādi. Dažs izliekas, ka ir garīgi nevesels, cits šajā milzīgajā klīnikā tāds nudien ir kļuvis, turklāt – bez īpašām cerībām atveseļoties. Tāpat kā “Padomju džinsos”, arī “Dumpī” nav ignorēta padomju politiskā psihiatrija kā soda veids. Kurš gan pie pilna prāta būdams, var apšaubīt “taisnīgāko” valsti pasaulē vai prasīt īstenot marksisma ļeņinisma klasiķu darbos paustos “ideālus”? Tikai trakie. Taču šo skarbo diagnozi citādi domājošajiem nosaka neveselie.
Daiņa Grūbes tēlotais filmas galvenais tēls, kuģa politiskais komisārs (“zampoļits”) Špagins (īstajā uzvārdā – Sabļins, abi varianti zīmīgi norāda uz cīnītāja raksturu), šķietami ir ideālists, tomēr kaut kas liedz noticēt viņa uzskatu “tīrībai” bez atrunām. Viņš sastopas ar daudzām nejēdzībām – ņirgāšanos par padotajiem, klajām, acīmredzamām netaisnībām, demagoģiju, meliem, turklāt viņa godprātīgos iebildumus neņem vērā, bet draud ar nepatikšanām. No vienas puses raugoties, virsnieks cīnās par daudziem principiem, kuri šķiet taisnīgi un bijuši arī Krievijas 1917. gada revolūcijas pamatos, bet, no otras puses lūkojot, viņš nespēj vispusīgi analizēt padomju sistēmas būtību. Tā audzināts. Špagins kopumā ir simpātisks vēlmē vismaz kaut ko uzlabot. Taču nesaskata to, ka “pareizi” vārdi, kuriem tik daudzi ilgstoši ir ticējuši, vienmēr ir aizseguši noziegumus. Vai turpmākās atklātās sarunas ar komunālā dzīvokļa kaimiņu, kuru visai atturīgi tēlo Ivars Puga, bijušo īpašnieku un izsūtīto, spētu komisārā radikāli mainīt izpratni par “attīstīta sociālisma” problēmu īstajiem cēloņiem un sekām? Varbūt viņš domā par to, kā “mainīt” sistēmu, to faktiski nemainot? Vai Špagins uzskatāms par priekšlaicīgu mazo “gorbačovu”? Sistēma vēl nav tiktāl satrunējusi, lai sabruktu. Līdz ar to taisnības cīnītājs, netverot visu parādīto nejēdzību dziļumu, kļūst par traģisku tēlu – upuri. Tomēr izaicinājums sistēmai ir radīts, un līdzīgi notikumi joprojām iespējami.
Dumpis notiek 1975. gadā, kad PSRS dažādu līmeņu vadoņi kaut ko vēl spēj. Ja ne uzlabot, tad vismaz padarīt stagnējošu šo bezcerīgo “padomju trakonamu”. Kā parasti, vislabāk prot represēt. Joprojām šai valstī ir pelēka ikdiena un savažota dzīve, kurā kā krāšņa un nevietā piesprausta broša ir kāda sarkana, no citiem paņemta kleita. Ļodzīgajam “namam” vēl daudz kas sagaidāms priekšā: karš Afganistānā, katastrofa Čornobiļā, pārtikas krīzes, nesekmīga militārā sacensība ar ASV un NATO, nemieri “nacionālājās nomalēs”, ebreju izceļošana, noplicinot zinātnisko, medicīnas u. c. jomu potenciālu, vilšanās “apakšās” un “augšās”.
Seriāls sižetiski un idejiski ir saistoši veidots, parādot, kāpēc neapmierināti ar padomju varu bija gan tie, kuri vēlējās lempīgajai pārvaldei piešķirt “cilvēka seju”, ārēji uzlabojot vismaz sistēmas tēlu, gan tie, kas gribēja taisnīgu, demokrātisku iekārtu. Kā redzams, ne visai gandarīti bija pat tie, kuri šīs sistēmas priekšrocības izmantoja, jo vienmēr var gribēt vairāk – ēdelīgāk, piedzērušāk, baudkārāk. Var vēl sadistiskāk pazemot padomju “dzimtcilvēkus”, jo – ko gan nozīmē kāds nejēdzīgā nāvē bojāgājušais (1. daļas fināls)? Upuri taču ir ieplānoti.
Vai šajā traģiskajā “trakonamā” kāds vispār bija ilgstoši laimīgs vai vismaz būtībā apmierināts? Ar šo retorisko jautājumu nedomāju cilvēku personisko dzīvi vai sadzīviskus guvumus, kādu specapgādē sarūpētu desas luņķi vai kaut cik pieklājīgas mēbeles. Nosacīti priecīgi (kaut īslaicīgi) bija tikai tie, kuri bija sapratuši, ka šajos apstākļos, “jo lielāka cūka, jo dziļāk viņa rok”, un tad labumu būs vairāk. Vai samērā veiksmīgākie – kā Bubļikovs un Rita kolorītajos Andra Keiša un Ingas Tropas atainojumos – ir gandarīti par šādu dzīvi? Intuitīvi visi saprot degradācijas pakāpi, tāpēc komunisma cēlāju morāles kodeksam līdzīgas frāzes viņus ļoti kaitina.
Kopumā šai filmai raksturīga laba, nedaudz izkāpināta aktieru spēle, vairāki tēli ir ļoti zīmīgi. Piemēram, kuģa komandieris, kuru tēlo Egons Dombrovskis, iespējams, ir bijušais ideālists, kurš, zaudējis sapņus, kļuvis par citu mocītāju. Par spīti garīgajai katastrofai Laura Dzelzīša Lidotājs sadūšojas kaut nedaudz palīdzēt dumpīgajam kuģim, kas gan nelīdz. Vai pretējs piemērs – Jēkaba Reiņa Gorlovs, kurš, izbaudījis pazemojumu, spēj sadumpoties. Savukārt Lienas Šmukstes atturīgi amizantā veikalniece kā noderīga skrūvīte centīgi notur aplamo, bet daļai ļoti ērto sistēmu. Šis nejēdzīgais “nams” samaļ tos, kuri ir godprātīgi, piemēram, – Agneses Budovskas un Elīnas Hanzenas varones.
Precīzs ir filmas vizuālais tēls, radot priekšstatu par nomācošu, ierobežojošu vidi pat tad, ja rāda “labāko” vai sakoptāko, kā, piemēram, flotes štābu vai modes namu. Izteiksmīga, šķietami nemanāma ir Riharda Zaļupes mūzika.
Kāpēc filma par padomju kara floti uzņemta Latvijā? Formāli spriežot, varbūt tāpēc, ka šie notikumi bijuši Rīgā, kaut tolaik par tiem nebija iespējams uzzināt. Tomēr vēl būtiskāks arguments ir tas, ka paseno notikumu vide kaimiņos diemžēl ir mūžam dzīva un joprojām mūs skar.
Tiesa, traucē tas, ka visas sarunas notiek latviski, tulkojumā tas neizskan pietiekami baisi. Krieviski seriāls izskanētu pārliecinošāk, jo tā laika propagandas valodai bija savi knifi – standartizteicieni, nogludināti teikumi. Dublējot Igora Čerņavska tēlotā monumentālā flotes komandiera tekstu latviski, Andris Bērziņš ir pārlieku ekspansīvs. Daži notikumi notiek pārāk strauji, piemēram, vai tik viegli/žigli var izdoties pārliecināt matrožus piedalīties dumpī? Vai filmas “Bruņukuģis “Potjomkins”” kadri spēj īsā laikā tik ļoti uzjundīt lielu daļu no kuģa komandas tā, lai viņi dotos cīņā pret gigantisko “Potjomkina sādžu”?
Seriālu veidošanas pieredze Latvijā kopumā patlaban šķiet rosinoša. Un cerams, ka to radīšana neapsīks.
