Psiholoģes Zanes Lobanovas komentārs 0
Pieņemot auklīti, būtu svarīgi pienākumus, darbalaiku, robežas un attieksmi pret bērnu norunāt vēl pirms reālā darba sākuma. Robežas noteiks, cik daudz auklīte drīkst atļauties, piemēram, cik prasīga drīkst būt pret jūsu bērnu – vai drīkst pacelt balsi, vai aicināt bērnu palīdzēt mājas darbos utt. Tas pats attiecas arī uz fizisku kontaktu. Ir bērni, kuriem nepatīk, ka viņus ņem klēpī, baro ar karoti, ved pie rokas u.c. Svarīgi atrunāt intīmos jautājumus, kas skar bērna higiēnu, jo sevišķi, ja bērns ir 4-5 gadus vecs un jau var mazgāties patstāvīgi.
Tieši tāpat jāizrunā jautājumi par bērna privātajām lietām – varbūt viņam ir savs telefons, mantiņas vai citas lietas, kuras auklītei nebūtu vēlams izmantot. Ir svarīgi, lai auklīte nepārkāptu bērna robežas un tiesības uz savu intīmo zonu fiziski un psiholoģiski, bet šīs robežas jāiezīmē vecākiem.
Katrs vecāks, iespējams, vēlēsies citādu attieksmi pret savu bērnu: vienam būs svarīga disciplīna, otram, lai auklīte būtu mīļa un lutinātu. Problēma var rasties tad, ja bērna un vecāku vēlmes nesakrīt. Varbūt vecākiem ir tīkama gudra, inteliģenta auklīte, taču tāda nepatiks bērnam. Manuprāt, pieņemot darbā auklīti, būtu labi pārrunu laikā pieaicināt bērnu un pavērot, vai viņš un auklīte atradīs savstarpējo kontaktu. Princips „patīk- nepatīk” darbojas spēcīgāk par visiem vecāku aprēķiniem un nav mazsvarīgs. Katrs vecāks arī dos priekšroku citādām auklītes īpašībām. Vienam patiks iejūtīga, maiga, labsirdīga, kura daudz smaida, otram stingra, prasīga un taisnīga. Atkal nevar zināt vai tāda patiks bērnam. Bērni intuitīvi jūt, ar ko varēs izveidot labas attiecības un tas parasti vecākiem ir svarīgi.
Ne vienmēr auklīte ar pieredzi būs labāka par auklīti bez pieredzes. Reizēm jaunas meitenes pie šī darba ķeras ar lielāku enerģiju un mīlestību, kā pieredzes bagātas kundzes. Tas pats attiecas uz jautājumu, vai labākā auklīte būs sieviete, kurai jau ir bērni un mediķes izglītība. Tie ir ārēji faktori, kas CV izklausās labi un noteikti nav mīnuss, tomēr tas negarantē, ka viņa pratīs atrast kontaktu ar jūsu bērnu, vai būs uzmanīga, iejūtīga, emocionāli inteliģenta utt.
Jā, ir gadījumi, kad bērni pieķeras auklītēm vairāk kā vecākiem. Ja tā notiek, labi vien ir. Kādēļ? Tas tikai liecina, ka bērnam ir bijusi neapmierināta vajadzība pēc tuvības, mīlestības. Egoistiski un muļķīgi būtu šī iemesla dēļ auklītes bieži mainīt. Tā vecāks izpatiktu sev, bet nodarītu pāri bērnam. Ir dzirdēti stāsti, kad pieauguši cilvēki atceras kā tuvāko cilvēku no bērnības auklīti vai vecmāmiņu. Cik labi, ka viņiem ir, ko atcerēties. Cik labi, ka kāds ir bijis, kas piepilda tukšumu, aizdzen bailes, glabā noslēpumu un dala bēdu. Ideāli, ja tā ir mamma vai tētis, bet, ja mammai nav iespēju, varēšanas u.c., tad cilvēka psihei par labu nāk, ja šo vietu aizpilda sveša auklīte, nevis bandīti no pretējās sētas. Ja aukle ieņēmusi svarīgu lomu bērna dzīvē, tātad tur bija tukša vieta, kas bija jāaizpilda.
Ja lieta nonākusi līdz auklītes kontrolēšanai ar video kameras palīdzību, es to nevērtēju ne labi, ne slikti. Pasaulē ir bijuši gadījumi, arī Latvijā, kad tādā veidā atklātas šausmu lietas. Skaidrs ir viens, ja šāda novērošana notiek, šais attiecībās nav uzticēšanās, tādēļ svarīgi sev uzdot jautājumu jau pirmajās auklītes darba dienās: „vai es šim cilvēkam uzticos”. Ja iezogas šaubas, iespējams, tā nebūs īstā auklīte.
