Daži nopietni un nenopietni atgadījumi ar auklēm 0
„Kad strādāju par auklīti, mazajam, kuru pieskatīju bija temperatūra, mamma aizsūtīja mani uz veikalu pēc šņabīša, ar ko ierīvēt un vēl maizi vajadzēja nopirkt. Tā nu ar mazā māsu, viņai laikam bija septiņi gadi, dodamies uz veikalu iepirkties. Pie kases man paprasīja dokumentus, tieši tajā brīdī man pase bija nodota, lai ierakstītu tur meitu, pārdevēja prasa vai bērns, kas ar mani ir tas, kuru tajā pasē jāraksta, es saku – nē, es auklīte. Kā visi uzreiz uz mani šķībi skatījās, auklīte šņabi un zakusku pērk darba laikā”.
„Pieskatīju bērnus laiku pa laikam, Vakarā aizeju uz norādīto adresi – tur divi forši mazuļi, izrunājam visu kas un kā, cikos gulēt jāiet mazajiem, kādas pasaciņas topā utt., bērna vecāki sapošas un aiziet- no rīta pamostos, pabaroju mazos un drīz jau arī pieaugušie slēdz durvis vaļā. Liels bija mans šoks, kad ieraudzīju pavisam citus cilvēkus. Izrādās, ka iepriekšējā vakarā man visu ierādīja bērniņu krustvecāki, bet no rīta pārnāca vecāki”.
„Es pieķēru aukli ar vienu roku rakājoties maisā, kurā biju sametusi visādu vecu kosmētiku, lai izmestu, un ar otru roku sulīgi ķellējot uz lūpām kaut kādu spilgti oranžu lūpukrāsu. Lieki piebilst, ka manā istabā viņai iet iekšā un šiverēt nebija atļauts”. Šī auklīte jau piesakoties darbā šķitusi dīvaina, jo uzdāvinājusi bērnam kādu ļoti dārgu mantiņu, ko varētu uztvert kā mēģinājumu nopirkt savu darbavietu.
Arī pavisam labām auklītēm var gadīties kļūdas: „Vīra mazo māsu pieskatīja aukle, kas bija arī vīra aukle un vīra brāļa aukle, tātad – sieviete gados. Vienu dienu bija izgājusi uz balkona (ziemā) žaut veļu un sīkaļa tieši bija tajā garumā, ka var aizsniegt rokturi. Auklīte ar visu to, ka tika brīdināta un pat tika pateikts – ja iet uz balkonu, jāatstāj logs vaļā, nebija to izdarījusi. Mazā aizvēra balkona durvis, auklīte stresā sāka klaigāt, saukt bērnu utt. Bērns, protams, vaļā dabūt nevar. Tad nu kāds bija to pamanījis, izsaucis ātros, ugunsdzēsējus un policiju. Rezultāts – auklīte uz balkona bija iesprūdusi nepilnas divas stundas. Durvis tika atlauztas burtiski sekundes pirms vīra mamma no darba atsteidzās, bet pretī – laimīgs, smaidīgs bērnelis līdz ausīm kakās nosmērējies”.
Gadās stāsti ar ne tik pozitīvu nobeigumu. „Mums bija lieliska aukle. Gadu uzticēju viņai savu dēlu. Tā nu atkal vienā reizē droši aizbraucu pie savas māmiņas uz jubileju. Atgriezos mājās pēc astoņām stundām, palaidu aukli. Piegāju pie dēla nomainīt pamperu, un aiz šausmām gandrīz noģību – dēla kājiņas bija zilos plaukstu nospiedumos! Apzinos, ka reizēm mans dēls var traku padarīt jebkuru, bet sist neaizsargātam bērnam ir pāri jebkurām robežām. Kopš tās reizes vairs nevienu svešu cilvēku savās mājās nelaižu un nekad arī nelaidīšu. Noteikti, ka visas aukles nav tādas. Zinu tādas, kuras var mēroties par titulu ”Mērija Popinsa””.
Arī auklēm ir ko teikt jeb vecāku nereālistiskās prasības
Kad vecāki uzstāda savas prasības attiecībā uz auklīti, nereti viņiem par prātā neienāk, kā tas izskatās no auklītes viedokļa. „Jānomazgā pēc sevis trauki. Kamēr bērns guļ, nomazgāju visus – pārmetums, ka visus nevajag, bet tikai pēc sevis! Nākamā dienā stāvu un domāju, kā lai nomazgā pēc sevis un bērna traukus, ja izlietne pilna līdz krānam, tā ka pat ūdeni nav iespējams normāli paņemt. Ne reizi nebija tā, ka izlietne būtu tukša. Dažreiz pat nebija tīri trauki, lai pasniegtu bērnam ēdienu.”
„Bērnam dikti patika rāpot, spēlēties uz grīdas, bet grīda bija netīra, lipīga, tā, ka čības klāt līp. Bērns rāpo, tad grib opā, ar netīrajām, lipīgajām rokām man matos, man pa blūzi. Kuram bērnam patiktu, ja katru reizi, kad viņš grib opā, aukle skrietu viņam mazgāt rokas? Sāku uzkopt grīdu, desmit minūtes un grīda tīra un mēs abi varam rotaļāties uz grīdas. Pārmetums – grīdu uzkopt nevajag, bet tikai pēc sevis, ja ko izlejam. Hm, domāju, kā izskatīsies, kad visa grīda netīra, bet daži pleķi tīri? Un man arī īsti negribas uz netīras grīdas rāpot, sēdēt”.
