Traki un komiski piedzīvojumi no pieredzes ar auklēm. Bonusā arī nopietni padomi 0
“Meklēju kādu darbiņu mājās. Ar galvu man viss kārtībā” un citi dīvainie aukļu sludinājumi
Arvien vairāk jauno māmiņu vēlas iespējami ātri atgriezties darbā, lai nezaudētu kvalifikāciju un vietu darba tirgū. Vecākiem aktuāls kļūst jautājums – kas pieskatīs mazuli. Lai arī bērnudārzos mazuļus uzņem jau no gada, pusotra vecuma, bērnudārzos vietu visiem nepietiek. Tā kā māmiņas kļūst arvien jaunākas un vecmāmiņām līdz pensijas vecumam arvien tālāk, tad pienāk brīdis, kad vienīgā iespēja – meklēt auklīti.
Vispirms vecākiem sev skaidri jānoformulē, kādu auklīti viņi meklē – tikai pieskatītāju vai aukli – audzinātāju, skolotāju; jaunu meiteni, kundzi gados ar pieredzi, stingru vai maigu, ar speciālu izglītību vai vienkārši sirds gudru. Tad ieteicams aptaujāt draugus, radus, kaimiņus un paziņas, varbūt viņiem zināma kāda piemērota kandidāte, varbūt tuvējā bērnudārzā ir kāda darbiniece, kas vēlētos piepelnīties vakaros un brīvdienās, pieskatot bērnu dažas reizes nedēļā. Iespējamie metodes plusi – labas rekomendācijas no paziņām ir zināms kvalitātes garants – jau zināms, kādas atsauksmes ir par auklīti un ko no viņas var gaidīt. Mīnusi – ar paziņām var būt grūti apspriest samaksas jautājumus, strikti noteikt pienākumus, pieprasīt medicīniskas izziņas. Aukli, kura pieņemta darbā pēc rekomendācijas vai kādu no paziņām, radinieci var būt grūtāk atlaist nekā pilnīgi svešu cilvēku. Pastāv risks, ka ģimenes noslēpumi, kurus uzzinās aukle, var tikt darīti zināmi aukles ieteicējiem.
Ja neizdodas tādā veidā atrast auklīti, jāpēta sludinājumi. Vispirms vecāki izskata piedāvājumus, ja neko neatrod, tad liek sludinājumu paši. Telefona sarunas un tikšanās ar kandidātēm gan var prasīt diezgan daudz laika. Kāda māmiņa, meklējot dēlam aukli, sākusi kolekcionēt savdabīgus sludinājumus, kurus publicējušas aukles darba meklētājas. Daži no tiem ļoti skaidri parāda, uz ko var cerēt vecāki: ”Sveiki, esmu ilze, ar labu pratu pieskatitu jusu bernu, par samaksu varam sarunat. esmu mila, jauka, berni mani mil un es vinjus milu. berniem varu daudzko iemacit. profesiju ieguvu pasmaju cela. zvanit vakaros”.
Ir „auklītes”, kas uzskata, ka jaunība, pareizāk sakot bērnība, nav šķērslis aukles darbam: „Es ar draudzeni gribetu paauklet trīs līdz piecus gadus vecu bērnu. Varu arī aizbraukt pie jums auklēt ja tas nav pārdaugavā. dzīvojam juglā. Mums ir desmit gadu”. Jaunība noteikti nav šķērslis, jo meitene, kas uzaugusi daudzbērnu ģimenē, būdama apzinīga vecākā māsa, par bērniem, viņu interesēm, stiķiem un niķiem noteikti zina daudz vairāk kā augstskolu beigusi profesionāla aukle – teorētiķe. Tiesa, mazgadība gan var būt nopietns šķērslis, jo tāda „auklīte” pati var apjukt kritiskā situācijā nepietiekamas pieredzes un attapības dēļ.
Cits sludinājums vēsta: „Tā kā tagad darbā strādāt nevaru jo ārstējos, varbūt kāds var piedāvāt kādu darbiņu man ko pa māju darīt, ar galvu man viss ir kārtībā”. Kāpēc gan cilvēks nevarētu mājās pie sevis pieskatīt bērnu? Protams, varētu, vienīgi pēdējā frāze liek iedomāties – ja nu tomēr nav kārtībā. Ja ļoti palūgs, varbūt tas sekmēs darba saņemšanu: „Esmu loti mila auklite patik mazi bernini neesmu atkariga. varu pieskatit berninus no 2-7 gadu vecumam. ludzu zvaniet ludzu”.
