Trakākais, kas valstī var notikt, ir lēkājošie ekonomiskie cikli būvniecībā. Intervija ar uzņēmēju Andri Vanagu 1
Kāpu uz AS “Sakret Holding” biroja ēkas otro stāvu – tajā parasti sēž uzņēmumu vadītāji. Kļūdījos. Pie padomes priekšsēdētāja Andra Vanaga vajadzēja atgriezties lejā.
Viņš smējās: “Pēc augstskolas piecus gadus strādāju Brocēnu cementa rūpnīcā. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados cementa rūpnīcas direktors pa logu skatījās dūmus skurstenī un pēc krāsas pateica, vai brāķis.”
Tagad nav jāredz? “Citi laiki. Jā, mums ir dūmi – tas ir tvaiks no smilšu žāvēšanas. Process nekaitīgs, bet cilvēku praktiski tai rūpnīcā nav. Viss notiek automātiski.”
Sākāt biznesu, kad es jau biju pārtraucis pats jaukt javu un taisīt špakteli no krīta, kaulu līmes un pernicas. Bija ievestie maisījumi. Gribējāt tos izkonkurēt?
A. Vanags: 2003. gadā biznesu sākām no nulles, jo nekā tāda nebija. Tolaik Latvijā jau ražoja maisījumus, kas gatavoti uz ģipša bāzes. Tādu lietošanai ārpusē un iekšpusē uz cementa bāzes – betons, mūrjava, apmetumi, flīžu līmes – nebija.
Toreiz cementu maisos pirka daudz vairāk nekā tagad. Paši jauca proporcijā 1:4, bet granti sijāja caur atsperu matrača režģi. Tagad betona maisā cementam piemaisītas četru dažādu frakciju smiltis plus vēl šis tas.
Sākām ar septiņu veidu maisiem, tagad mūsu preču katalogā ir 107 dažādi maisi, vairāk nekā 90 šķidrie, lietošanai gatavie maisījumi.
Reiz saņēmāt balvu par importa aizstāšanu…
Tas bija līdz brīdim, kamēr uzbūvējām rūpnīcas kaimiņvalstīs. Tad bijām importa aizstājēji un eksportētāji, bet kļuvām par vietējiem ražotājiem Igaunijā un Lietuvā. To piespieda darīt otra tā laika problēma: maiss bija dārgs – pieci līdz septiņi lati.
Šī smagā produkcija ir transportietilpīga. Būvmaisījumus vērts ražot un piegādāt 300 līdz 350 km rādiusā.
Tagad mums Baltijā ir četras rūpnīcas: divas Rīgā – lietošanai gatavo maisījumu un sauso būvmaisījumu, sauso būvmaisījumu rūpnīca Igaunijā rapšu laukā pie Paides un vislielākā tāda Lietuvā Ķēdaiņos.
Kā veicas “Sakret” sauso būvmaisījumu rūpnīcā Krievijā, par kuru ziņa apskrēja 2013. gadā?
Mēs bijām tikai krusttēvi. “Sakret Russland O.O.O.” ir franšīzes uzņēmums, kurā esam tikai konsultanti.
2013. gadā vēl domāju, ka no tik liela tirgus kaimiņos vajadzētu gūt labumu. Sūtījām saražoto gan uz Kaļiningradas apgabalu, gan uz Pēterburgu, gan uz Baltkrieviju, bet pēc rubļa kursa nogāšanās tas kļuva neizdevīgi.
Tur mums biznesa nav un nebūs vēl turpmākos piecus desmit gadus. Var tikai vēlēties kaimiņus ar augstu patēriņu. Kā Nīderlandei.
Kādai Latvijā vajadzētu būt kaimiņa politikai?
Mēs kā uzņēmums esam ļoti ieguvuši no tā, ka esam Eiropas Savienībā. Gan stabilu eiro norēķinu dēļ, gan vienotā tirgus dēļ, gan muitas neesamības dēļ.
Biznesā diemžēl kaimiņš nav Krievija, uz kuru eksportēt mūsu industrijā saražoto produkciju, bet Skandināvija, uz kuras tirgu jāstrādā. Mums ir smags, bet salīdzinoši lēts produkts, kuru nevaru aizsūtīt ne uz Vāciju, ne uz ASV.
Transports, lai izvestu saražoto produkciju vien, mums izmaksā miljonu eiro gadā.
Jūs droši vien negaidāt, kamēr “Rail Baltica” sliedes aizvedīs līdz Tallinai un tālāk pa pazemes tuneli – uz Helsinkiem. Esmu dzirdējis par “Sakret” nodomiem būvēt rūpnīcu Somijā…
Jā, 2005. gadā nākamo rūpnīcu gribējām celt Somijā. Latvijas vēstniecības Somijā ekonomiskajam atašejam aizsūtījām 12 konkrētus jautājumus. Viens no tiem bija: kur atrodas un kam pieder smilšu karjeri? Saņēmām atbildi, ka smilšu karjeri pieder… konkurentiem.
Šis ir ļoti veiksmīgs uzņēmēja un Latvijas vēstniecības sadarbības piemērs. Tas ietekmēja mūsu lēmumu: necelt Somijā, bet būvēt lielāku, uz eksportu orientētu rūpnīcu Igaunijā.
Tagad Turku atrodas mums daļēji piederošs uzņēmums “Oy Sakret Norden”. Tam mēs sūtām produkciju no Paides rūpnīcas. 10% no Igaunijas rūpnīcā saražotā tieši vai netieši nonāk Skandināvijas tirgū.
Katru pirmdienu uz Tallinas–Helsinku prāmja brauc igauņu celtnieku busiņi ar mūsu būvmaisījumiem.
Ko būvmaisījumu noiets vairāku gadu griezumā liecina par būvniecību un ekonomiku kopumā?
Tirgus ir moderns un attīstās. Tagad būvnieki nepērk atsevišķi grunti vai mūrjavu, bet no viena ražotāja cenšas pirkt visu spektru – visu grīdas, siltināšanas, apdares vai restaurācijas sistēmu.
Jo ražotājs piedāvā sertificētu saderīgu sistēmu. Tas būvniekam ir izdevīgāk un drošāk. Tāpēc piedāvājam pat sietus, dībeļus.
Tirgū jūtam ES fondu naudas ieplūšanu, piemēram, mājokļu siltināšanā. Mums kā rūpniekiem lielākā problēma ir ekonomiskie cikli, starp kuriem ik pa trim četriem gadiem ir kritums vai kāpums par 30%.
Trakākais, kas valstī var notikt, ir šie lēkājošie ekonomiskie cikli būvniecībā. Jāsūta mūsu lēmumu pieņēmēji mācīties uz valstīm, kurās iemācījušies dzēst šos viļņus. Piemēram, nevajadzētu celt cietumu vienlaikus ar mājokļu siltināšanu. Igaunijā augšupeja ir līdzena.
Tad jau tas nav ekonomiskais, bet ierēdniecības darba cikls – būvniecībā laikus neizstrādāja valdības noteikumus, lai varētu apgūt šī ES finanšu perioda naudu. Ceļu būvei to spēja.
ES naudai vajadzētu kalpot kā līdzeklim ekonomisko ciklu izlīdzināšanā, bet tā gluži pretēji – tos Latvijā rada. Kad sākās iepriekšējā krīze, 2009. gadā Vācijas valdība nolēma vairāk būvēt autobāņus.
Valsts pasūtījums aiz sevis velk visu ekonomiku. Tas ir svarīgi, lai būvnieki neaizietu strādāt citās industrijās un, kad sākas nākamais bums, lai mūsu pašu būvnieki nebūtu jāpērk atpakaļ no ārzemēm vai citām nozarēm par vēl lielāku algu.
Naudas ieplūšanai ekonomikā ir divi labumi. Pirmais ir tiešais, kad būvē ceļus, tiltus, siltina mājas. Otrais, kad cilvēks raugās nākotnē ar optimismu, viņam ir lielāka alga un viņš uzlabo dzīves vidi – uzceļ garāžu, noflīzē vannasistabu vai nokrāso žogu. Tas otrreiz iegriež ekonomiku.
Kurš naudas starojums ir šobrīd – pirmreizējais vai sekundārais?
Tagad ir abi. Kad sākts tērēt naudu ēku siltināšanai, palielinājies arī būvmateriālu patēriņš privātmāju būvniecībā. Pats galvenais, ko sagaidu no valsts, ir spēt prognozēt kāpumu vai kritumu un uz to ātri reaģēt.
Ja mēs zinām, ka pēc trim gadiem sāksies “Rail Baltica” būvniecība, kam vajadzēs 13 tūkstošus strādnieku, vai strādājam pie tā, lai viņus dabūtu? Vai nav absurds, ka ukraiņu viesstrādniekus nedrīkstam ievest pa tiešo, un mēs viņus īrējam no poļu firmām? Tā nauda nogulstas Polijā.
Nedrīkstam ievest, jo tas esot pret pamatnācijas interesēm! Vai ekonomikas uzplaukums ir pret pamatnācijas interesēm? Tas jādara jau šodien, jo pēc trim gadiem būs par vēlu.
Kāpēc to visu teju divu gadu laikā neiestāstījāt premjeram Kučinskim kā ārštata padomnieks?
Ļoti daudz stāstīju. Dabūjām cauri, piemēram, elektronisko darba laika uzskaiti būvlaukumos. Bet es jau varu dot tikai padomus. Lēmumus pieņem citi. Valsts nevar pati izdomāt, kā ko izdarīt, tāpēc biznesam vienmēr jābūt kontaktā ar valdību.
Kā visvairāk var ietekmēt valdības lēmumus – kā uzņēmējs, kā premjera padomnieks vai kā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes loceklis?
Ar LTRK starpniecību, jo tā ar divarpus tūkstošiem biedru ir lielākā uzņēmēju organizācija. To pierāda tas, cik uz kameru nāk esošie un bijušie ministri, arī pirms valdības apstiprināšanas bija Kariņa kungs un arī citi viņa kabineta ministri.
Svarīgi ir, vai tu spēj pārdot savu ideju un vai tā balstīta uz reālu uzņēmējdarbības pieredzi.
LTRK esot palīdzējis “KPL LV” aizpildīt valdības deklarācijas ekonomikas sadaļu.
Mēs esam ļoti daudz stāstījuši, kas ir jādara. Bet mēs nerakstījām deklarāciju.
Jādomā ne tikai par to naudu, kas ir kasē, bet par to, kā kasi piepildīt. Kā nopelnīt. Kā vienoties par attīstības ceļiem. Kā reklamēt savu valsti. Mums jāpierāda, kāpēc tieši šeit Latvijā ir konkurētspējas priekšrocības, lai šeit pēc iespējas vairāk pulcētos talanti.
Ja mēs spētu šos visus līdzekļus un prasmes salikt kopā, es domāju, ka mēs būtu veiksmes stāsts. Forši šeit dejot, iet pa purva laipām un nakšņot pie jūras, bet jābūt vēl citiem iemesliem, kāpēc šeit pulcēties talantiem.
Jo veiksmīgus apstākļus biznesam radīsim šeit, jo vairāk gribēsies šeit palikt. Jo valsts vairāk sevi pozitīvi reklamēs, jo vairāk šeit pulcēsies talanti.
Tā ideja par plus 5000 eksportspējīgiem uzņēmumiem taču nebija jūsējā? Tik kvantitatīva pieeja.
Bija gan. Pie esošajiem 5000 ir jāpiepulcina vēl tikpat. Mūsu mazie uzņēmumi nevar atļauties tikai apkalpot dažus lielos. Uzņēmēja gēns liek domāt par rītdienu, par paplašināšanos, par piegādēm ārpus valsts. Nedrīkst paļauties uz to, ka tagad ir labi.
Nedrīkst apstāties pie kaut kā viena. Konkurences vidē nevaram savu ķeblīti stutēt uz trim vai četrām kājām – vajag daudz vairāk kāju.
