Foto: Wikimedia Commons

Trakais duelants, dzelžainais prūsis: Oto fon Bismarka leģenda 1

Oto fon Bismarks vēsturē iegājis kā Vācijas impērijas jeb Otrā reiha pirmais kanclers. Viņu dēvēja par “dzelzs” vīru un, visdrīzāk, gluži pamatoti, jo viņš radīja mašīnu, kas, uzsākusi virzību uz izvēlēto mērķi, praktiski nebija apstādināma. Viņš apspieda opozīciju, sagrāva vai vienkārši piekrāpa visus iekšējos ienaidniekus, ietiepīgi ieturēja savu izvēlēto līniju visās diplomātiskajās frontēs. Un viņš allaž savu panāca – patiešām ar dzelzs roku Prūsijas vadībā apvienoja sadrumstaloto Vāciju, kuras karti pirms Oto laikabiedri dēvēja par “ielāpu deķi”, pārvēršot to impērijā un koloniālā lielvalstī.

Reklāma
Reklāma

Mātes lolojums un cerība

Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
Kokteilis
VIDEO. Parastā tauta nesaprot augsto mākslu? Šoreiz ir par traku! Kristians Brekte pamatīgi satracinājis latviešus
Lasīt citas ziņas

Oto Eduards Leopolds fon Bismarks dzimis 1815. gada 1. aprīlī Brandenburgas provincē jeb markgrāfistē Šēnhauzenas pilī tā dēvēto mazmuižnieku jeb junkuru ģimenē. Oto bija ceturtais bērns ģimenē. Bērnībā viņam nav nācies pārciest īpašus zaudējumus vai satricinājumus, lai gan nav arī iemesla apgalvot, ka tā bijusi ļoti laimīga.

Par laimīgu nevar uzskatīt arī viņa vecāku laulību – izteiktu aprēķina pasākumu, kuru noformēja, kad Ferdinandam fon Bismarkam bija 35, bet Vilhelmīnei Menkenai 17 gadu. Vilhelmīnei, kura savas ģimenes lokā allaž sastapa Prūsijas karaļnamam pietuvinātus cilvēkus, uzspiestais vīrs ne interešu, ne paziņu loka, ne vispār savas garīgās attīstības ziņā absolūti nelikās tuvs. Viņa gan centās apgūt ģimenes saimniekošanu, taču nekas lāgā nesanāca – iedzimtā smalkmanība vairs nebija labojama. Kā jau tādos gadījumos ierasts, viņa bija arī visnotaļ godkārīga dāma, tāpēc neslēpti visas cerības saistīja ar saviem dēliem. Taču arī tur viņu lielā mērā sagaidīja vilšanās.

CITI ŠOBRĪD LASA

Oto bija spējīgs zēns, taču pārsmalcinātās estētikas pasaule, kurā viņu vēlējās ievilināt māte, viņam bija sveša, savukārt viņa apmātajā aizņemtībā ar savu iekšējo pasauli nespēja dot dēlam nepieciešamo mātes siltumu. Tostarp Oto tēvs Ferdinands absolūti nebija despots. Allaž aizņemts savās darīšanās, šis kopumā labsirdīgais cilvēks atbilstoši laikmeta zīmogam uzskatīja, ka gan jau māte labāk tiks galā ar bērnu audzināšanu un izglītošanu, tāpēc pats šajā procesā daudz neiesaistījās.

Oto atzinis, ka bērnībā vecāku mājās allaž juties kā svešinieks. Tomēr kopējais viņa dzimtas iepriekšējo paaudžu dzīves stils, ko loloja un ievēroja arī viņa vecāki, dziļi iegūla Oto iedabā. Vēlāk viņš kādā vēstulē rakstīja, ka tēva mājā jau simtgadēm viņa senči piedzima un nomira vienās un tajās pašās telpās, kurās joprojām valda konservatīvisma gars, konservatīvais princips.

Tostarp šis konservatīvisma gars noteica arī paša Oto dzīves veidu un visu viņa personības būtību, bet konservatīvais princips vienmēr palika visas viņa darbības pamatu visdziļākais princips. Visas Bismarku dzimtas paaudzes kalpoja gan mierlaika, gan kara darbības arēnās, tostarp nekad ne ar ko īpašu neizceļoties. Bismarki allaž bija junkuri – krustnešu–iekarotāju pēcteči, kuri ar zobenu un asinīm dibināja apmetnes uz austrumiem no Elbas upes. Bismarki nevarēja lepoties ar plašiem zemes īpašumiem, bagātību vai aristokrātisku greznību, taču skaitījās dižciltīgi.

Trakais duelants

No 1822. līdz 1827. gadam Oto mācījās Plamana skolā Berlīnē, kur viens no galvenajiem akcentiem bija fiziskā attīstība. Oto tas lāgā nepatika, par ko viņš arī nekautrējās rakstīt vecākiem. 12 gadu vecumā viņš aizgāja no šīs skolas, taču joprojām palika Berlīnē, turpinot mācības Frīdriha Lielā ģimnāzijā. 15 gadu vecumā viņš pārgāja uz ģimnāziju ar mazliet jokaino nosaukumu “Pie pelēkā klostera”.

Mācībās Oto absolūti ne ar ko neizcēlās. Vislabāk viņam padevās valodas – gan dzimtā, gan svešās, īpaši franču, un viņš ļoti aizrāvās ar ārzemju literatūru. Pamazām noformējās arī viņa pastiprinātā interese par aizgājušo laiku politiku, dažādu valstu militāro un miera laika sāncensību. Atšķirībā no savas smalkās un eksaltētās mātes tajā laikā Oto bija arī ļoti tālu no reliģijas.

Reklāma
Reklāma

Pēc ģimnāzijas absolvēšanas māte sekmēja Oto nokļūšanu Georga Augusta universitātē Getingenē, kas tajā laikā ietilpa Hannoveres karalistē. Bija iecerēts, ka tur Oto studēs tieslietas, bet vēlāk iestāsies diplomātiskajā dienestā. Taču pats Oto vēl nebija noskaņots nopietnām studijām, tāpēc labprātāk nodevās īsteni studentiskai uzdzīvei kopā ar jaunajiem draugiem. Turklāt patiešām trakulīgi.

Oto bija liela auguma rudmatains vīrs. Jau pirmajā mēnesī pēc iestāšanās augstskolā viņš piedalījās savā pirmajā divkaujā, kurā arī guva vienīgo ievainojumu savā mūžā, un kopš tās reizes viņam redzamā vietā palika rēta – uz vaiga. Zināms, ka Oto kopumā piedalījies 27 divkaujās, tajās visās uzvarot un par to iemantojot studiju biedru neviltotu cieņu, savukārt no augstskolas vadības saņemot kopumā 18 dienu ieslodzījumu karcerī par ļaunprātīgu kārtīgas uzvedības normu pārkāpšanu, ieskaitot publisku pļēgurošanu. Turklāt dzēra viņš patiešām bieži un daudz.

Palamu “trakais” viņš iemantoja tieši studiju laikā. Saglabājies nostāsts par to, kā reiz Oto izaicinājis uz divkauju kādu ārvalstu zinātnieku, kurš, brīdināts par Oto lielisko prasmi apieties ar šaujamieročiem, piedāvājis divkaujā cīnīties ar… desām, precīzāk –cīsiņiem. Turklāt šeit pat nav nekā īpaši smieklīga, jo, izrādās, tas bijis itin izplatīts divkaujas veids. Tikai tāds ļoti savdabīgs, faktiski ar garantēti letālu iznākumu. Proti, duelantiem piedāvā izvēlēties cīsiņus, no kuriem viens ir saindēts. Pārdomājis šo priekšlikumu, Oto esot atteicies un, kā vēstījuši laikabiedri, pamatojis to ar absolūti saprātīgu frāzi: “Varoņi pirms nāves nekad nepārēdas.”

Katrā ziņā tajā laikā Oto absolūti ne ar ko neatšķīrās no savas paaudzes “zelta” jaunatnes. Viņš tā arī nepabeidza studijas Getingenes universitātē. Tik vērienīga ārpusstudiju dzīve nebija pa kabatai, un, izskanot augstskolas vadības draudiem viņu vispār pat apcietināt un tiesāt, viņš pameta šo pilsētu.

Tad vienu gadu Oto skaitījās students galvaspilsētas universitātē Berlīnē, kur pat pamanījās aizstāvēt filosofijas disertāciju politekonomijas jomā. Ar to viņa universitāšu izglītošanās noslēdzās. Viņš izlēma sākt savu darba karjeru mātes iecerētajā diplomātiskajā lauciņā, taču toreizējais Prūsijas ārlietu ministrs atteica jaunajam censonim, iesakot pameklēt vietiņu kādā administratīvajā iestādē valsts iekšienē, nevis uzreiz rauties Eiropas diplomātijas sfērās. Nav izslēgts, ka tādu ministra lēmumu iespaidoja ievāktās ziņas par Oto visnotaļ vētraino studenta dzīvi un kaislību uz attiecību noskaidrošanu divkaujās, kas it kā neliecināja par diplomāta dotībām.

Karjeras virzienu meklējumi

Lai arī viņa vecākais brālis izvēlējās militāro karjeru, Oto par to nekad pat nesapņoja. Viņš izvēlējās ierēdņa amatu Berlīnes apelācijas tiesā, kur ātri vien sāka ienīst bezgalīgo protokolu rakstīšanu, tāpēc lūdza pārcelt kādā administratīvā darbā un turklāt vēlējās to tik ļoti, ka īpaši sagatavojās un spīdoši nokārtoja šim nolūkam speciālo eksāmenu.

Oto aizbrauca uz Āheni, kas vēl tikai gluži nesen bija iekļauta Prūsijas sastāvā. Šajā faktiski kūrortpilsētā joprojām bija sajūtama Francijas ietekme. Oto tur galvenokārt nodarbojās ar problēmu risināšanu saistībā ar šīs pierobežas teritorijas pievienošanu muitas savienībai, kurā dominēja Prūsija. Darbiņš nebija īpaši grūts un sarežģīts, tāpēc Oto allaž bija daudz brīva laika, ko viņš joprojām veltīja gan uzdzīvei, gan tostarp arī lasīšanai.

Jau pietiekami agri Oto saprata, ka viņa iekšējās ambīcijas saistībā ar savu turpmāko dzīvi absolūti neatbilst izglītībai, kuras iespējas viņš uzdzīvē mazliet tā kā palaidis garām. Viņš attapās un attiecīgos robus aizpildīja patstāvīgi, aizvien vairāk nakšu veltot lasīšanai – galvenokārt iepazīstot Eiropas valstu diplomātijas vēsturi, starptautiskās tiesības un filosofiju.

Sanāca arī tā, ka šajā laikā viņš teju vai apprecējās ar angļu izcelsmes garīdznieka 17 gadus veco meitu Izabellu Loreinu–Smitu. Vēlāk viņš par šo tā laika nopietnāko dēku rakstījis draugam: “Es sešus mēnešus bez jebkāda pārtraukuma kuģoju pa visām jūrām kādas ļoti jaukas anglietes ķīļūdenī. …Visbeidzot biju izšķīries par nodomu saderināties ar viņu, un viņa sevi jau bija atzinusi par iekarotu, taču pēc diviem mēnešiem man viņu atkaroja kāds vienrocis pulkvedis, kura galvenā vērtība bija 50 gadu vecums, četri zirgi un 15 000 rentes naudas. Ar plānu maciņu un salauztu sirdi es atgriezos Pomerānijā.”

Pēc krišanas nežēlastībā arī Āhenē Oto vēl nācās iestāties militārajā dienestā – 1838. gada pavasarī viņš pieteicās gvardes mednieku pulkā. Taču arī šeit nekas pilnvērtīgs nesanāca, jo viņa dienesta laiku saīsināja mātes saslimšana un nāve, kas beidzot pielika punktu Oto klejojumiem nopietnas nodarbošanās meklējumos. Kļuva skaidrs, ka viņam nāksies pievērsties Pomerānijas īpašumu pārvaldīšanai. Pēc tēva nāves 1845. gadā ģimenes īpašumu sadalīja, un Oto saņēma Šēnhauzenes un Kniphofas muižas Pomerānijā.

Oto nopietni ķērās pie lietas, kaļot plānus un īstenojot tos nolūkā palielināt ieņēmumus no saviem īpašumiem, kas viņam arī lieliski izdevās, tādējādi ar savām gan teorētiskajām zināšanām, gan praktiskajiem panākumiem iemantojot kaimiņu cieņu. Izrādījās, viņā allaž snaudis praktiska un apķērīga zemes īpašnieka talants. Katrā ziņā dzīve muižā spēcīgi disciplinēja Oto. Tiesa, pilnībā no saviem jaunības ieradumiem Oto nespēja atteikties, turpināja uzdzīvot, plītēt, spēlēt kārtis un zaudēt krietnas naudas summas, bieži mainīja piegulētājas, bez uzmanības neatstājot arī savu zemnieku meitas. Oto bieži iesaistījās kautiņos, tostarp arī ar tuvākajiem draugiem, azartiski šāva krogā griestos, bieži zirga mugurā lielā ātrumā auļoja arī pa svešām teritorijām, no ieroča šaujot pa dažādiem mērķiem un tamlīdzīgi. Tādēļ viņa palama “Trakais” tikai nostiprinājās.

Tostarp šajā laikā Oto īpaši satuvinājās ar savu jaunāko māsu Malvīni, kura bija izskolojusies Berlīnē. Viņus vienoja garīga tuvība, līdzīga gaume un neviltotas savstarpējās simpātijas. Arī atgriežoties savās muižās, Oto joprojām vēl īpaši neinteresējās par politiku. Bet…

Ģimene atvēsināja galvu

Pētnieki ir pārliecināti, ka vārda vistiešākajā nozīmē galvu reibinošā Oto karjera un straujā politiskās ietekmes iemantošana diezin vai vispār būtu sanākusi, ja nebūtu bijis tās būtnes, kuru mūsdienās pieņemts dēvēt par valsts pirmo dāmu.

1843. gadā Oto iepazinās ar sava drauga Morica fon Blankenburga līgavu Mariju fon Tādenu. Meitenes personība, viņas pārliecinātie reliģiskie uzskati un spēks, ar kādu viņa turējās pretim smagai slimībai, kas diemžēl tomēr pāragri noveda viņu kapā, spēcīgi ietekmēja Oto, kā rezultātā viņš arī pievērsās reliģijai. Turklāt tieši Marija iepazīstināja viņu ar Johannu fon Putkāmeri.

Jaunie ļaudis acumirklī iemīlēja viens otru, Oto izteica bildinājumu, taču Johannas tēvs, kurš labi zināja Oto uzdzīvotāja reputāciju, nopietni iebilda. Tad nākamais impērijas kanclers, kuram jau bija apnicis zaudēt precību darījumos, uzrakstīja iecerētās tēvam, arī dziļi reliģiozam cilvēkam, vēstuli, kurā aprakstīja savu iepriekšējo grēcīgo dzīvi un pauda cerību, ka, kļuvis par Johannas vīru, kļūs nesalīdzināmi labāks cilvēks. Var droši teikt, ka šī bija Oto pirmā diplomātiskās sarakstes pieredze, kas viņam deva sekmes. Laulības notika 1847. gada 28. jūlijā. Vēstulē brālim Oto savu jauno sievu raksturoja kā “sievieti ar izcilu dvēseli un izcili cēlsirdīgiem uzskatiem”. Lai kā arī būtu, bet ģimenes dzīve atgrieza Oto pie sajēgas.

Johanna nebija ne apburoša daiļava, tostarp arī ne emancipēta, ne arī intelektuāla sieviete, kādu tajā laikā Vācijā jau bija gana daudz. Viņa neko nesaprata no politikas, kas tostarp ar katru mirkli viņas vīra dzīvē ieņēma aizvien svarīgāku, pat izšķirošu un galveno vietu. Tomēr katrā ziņā viņa deva Oto pašu galveno, tieši to, ko viņš arī meklēja, – mieru un pārliecību mājā, kurā visu nosaka ģimenes galvas vēlmes un stils.

Oto bieži izteicies, ka mierīgi sadzīvo ar to, ka sievai nav nekādas intereses par politiku, taču nekad nepaciestu jebkādu viņas paustu kritiku par sevi. Un Johanna to labi apzinājās, šķiet, tāpēc jau vēl kā līgava bija apsolījusi vīram šādu savas uzvedības līniju: “Es pamēģināšu mīkstināt to, ko nevarēšu salauzt, taču tajā gadījumā, ja tas tā nenotiks, – apklusīšu un rīkošos tā, kā vēlies tu.”

Tiesa, vēl tikai cerēšanās laikā, absolūti pat necenšoties nākamo sievu pārvērst līdzdomātājā un līdzgaitniekā, Oto rūpējās par viņas sagatavošanos sagaidāmajai sabiedriskajai dzīvei, piemēram, ļoti piesardzīgi rakstīja viņai par nepieciešamību sākt apgūt franču valodu, jāšanas iemaņas un tamlīdzīgi. Tas gan bija sarežģīts uzdevums, un daudzus gadus vēlāk Oto atzinās, ka nav bijis viegli preileni fon Putkāmeri pārvērst fon Bismarkas kundzē.

Bet, arī neskatoties uz lielo aizņemtību, kas veidoja ilgus nošķirtības posmus, un tostarp arī Oto neiznīdējami trakulīgo raksturu, vispārējo skarbumu un asumu, un pat to, ka, jau esot augstos valsts amatos, Oto meta acis arī uz citām kārīgām sievietēm, viņš allaž bija ļoti gādīgs vīrs un tēvs savai sievai un saviem bērniem. Johanna un Oto kopā nodzīvoja 47 gadus, viņiem bija trīs bērni: meita Marija (1848–1926) un dēli – Herberts (1849–1904) un Vilhelms (1852–1901).

Kad 1894. gadā Johanna nomira, “dzelzs” kanclers godīgi atzinās, ka nemaz nezinot, kā tagad lai dzīvo tālāk. Oto savu sievu pārdzīvoja par četriem gadiem.

Politikas vilinājums

Taču tad, kad Oto un Johanna vēl tikai cerējās, tas bija laiks, kad karaļvalstī risinājās skarba liberālo un promonarhistisko konservatīvo spēku pretstāve. Liberāļi pieprasīja no Frīdriha Vilhelma IV apstiprināt konstitūciju un plašas pilsoniskās tiesības, taču karalis nesteidzās – viņam vairāk bija vajadzīgi līdzekļi dzelzceļa izbūvei no Berlīnes uz Austrumprūsiju. Un tieši šajā nolūkā viņš 1847. gada aprīlī arī izveidoja Apvienoto landtāgu, ko veidoja astoņu provinču vietējie landtāgi.

Kad Oto pavērās iespēja kā jaunizveidotā Apvienotā landtāga deputātam aktīvi iesaistīties politikā, viņš izlēma nelaist garām šo iespēju un 1847. gada 11. maijā ieņēma savu deputāta krēslu, tā dēļ pat uz laiku atliekot ieplānotās kāzas ar Johannu. Jau pēc savas pirmās uzstāšanās landtāgā Oto iemantoja (drīzāk – joprojām uzturēja spēkā) savu skandālista reputāciju. Pateicoties arī preses degsmei, Pomerānijas “trakais junkurs” pārvērtās Berlīnes landtāga “trakajā” deputātā.

Valstī pamazām nobrieda revolucionārs noskaņojums, īpaši pilsētu zemāko sabiedrības šķiru un strādniecības vidū. 1848. gads nāca ar jaunu revolūciju vilni – Francijā, Itālijā, Austrijā. Revolūcija uzliesmoja arī Prūsijā, ko ierosināja patriotiski noskaņotie liberāļi, pieprasot Vācijas apvienošanu un konstitūcijas izsludināšanu. Karalis novērtēja situāciju un bija spiests piekāpties. Oto sākumā nobijās no revolūcijas un pat grasījās atbalstīt armijas ievešanu Berlīnē, taču drīz atslāba, un viņā nobrieda tikai vilšanās sajūta par monarhu, kurš tik ātri piekāpies.

Saistībā ar neglābjama konservatora reputāciju Oto nebija lielas izredzes iekļauties jaunajā Prūsijas Nacionālajā sapulcē, ko ievēlēja vispārējā iedzīvotāju vīriešu kārtas balsošanā. Oto bija nobažījies par tradicionālajām junkuru tiesībām, taču jau drīz nomierinājās un atzina, ka revolūcija izrādījusies mazāk radikāla, nekā sākumā likās. Oto nācās atgriezties savā muižā, taču viņš pat nedomāja pamest politiku, gluži otrādi – sāka apņēmīgi izdot jaunu konservatīvo laikrakstu “Kreuzzeitung”.

Tostarp šajā laikā notika arī pakāpeniska konservatīvi noskaņoto politiķu bloka (“Kamariļa”), kurā ietilpa arī Oto, aktivizēšanās un pieņemšanās spēkā. Kamariļas nostiprināšanās loģisks iznākums bija 1848. gada kontrrevolucionārais apvērsums, kad karalis pārtrauca parlamenta sanāksmi un ieveda armiju Berlīnē. Neskatoties uz visiem Oto nopelniem šā apvērsuma sagatavošanā, viņam nepiešķīra apsolīto ministra amatu, turklāt vēl apzīmogoja kā “neglābjamu reakcionāru”. Neilgi pēc apvērsuma karalis izsludināja konstitūciju, kas monarhijas principu apvienoja ar divpalātu parlamenta izveidošanu. Monarhs saglabāja sev absolūta veto un ārkārtas lēmumu izdošanas tiesības. Šī konstitūcija neattaisnoja liberāļu cerības, taču Oto bija to rindās, kuri uzskatīja, ka tā vienalga ir pārāk progresīva.

Tomēr Oto izlēma pamēģināt balotēties nokļūšanai parlamenta apakšpalātā. Ar ļoti lielām grūtībām viņam izdevās iziet abas vēlēšanu kārtas un 1849. gada 26. februārī viņš ieņēma savu deputāta vietu. Taču sākotnēji izteikti negatīvā attieksme pret Vācijas apvienošanu un vispār jauno (Frankfurtes savienības) parlamentu bija spēcīgi iedragājusi Oto reputāciju. Kad karalis atlaida parlamentu, Oto praktiski bija zaudējis cerību uz atkārtotu ievēlēšanu. Tomēr šajā reizē viņam jau vienkārši paveicās, jo karalis bija arī mainījis vēlēšanu sistēmu, un tā atbrīvoja Oto no priekšvēlēšanu cīņas, tādējādi viņš atkal ieguva deputāta statusu.

Diplomātija un karjera

Pēc neilga laika izcēlās nopietns Prūsijas un Austrijas konflikts, kas varēja pāraugt pilna mēroga karā. Abas valstis uzskatīja sevi par vācu pasaules līderiem un centās savas ietekmes orbītā iekļaut sīkās vācu karaļvalstiņas. Šajā reizē par strīda pamatu kļuva Erfurte. Prūsijai nācās piekāpties, noslēdzot tā dēvēto “Olmices vienošanos”. Oto aktīvi atbalstīja šo vienošanos, jo uzskatīja, ka Prūsija šajā karā nevar uzvarēt. Pēc nelielas svārstīšanās karalis tomēr iecēla Oto par Prūsijas pārstāvi Frankfurtes savienības landtāgā.

Krimas kara laikā (1853–1856) Oto pretojās Austrijas centieniem sarīkot vāciešu armijas mobilizāciju karam ar Krieviju, vienlaikus pēkšņi kļūstot par kvēlu Vācijas savienības atbalstītāju un austriešu dominēšanas pretinieku, kā rezultātā viņš kļuva arī par galveno pret Austriju vērstas savienības ar Krieviju un Franciju atbalstītāju. 1857. gada 4. aprīlī Oto pat apmeklēja Parīzi, kur satikās ar imperatoru Napoleonu III. Taču smagas karaļa slimības un strauja Prūsijas ārpolitikas kursa maiņas dēļ Oto plāniem nebija lemts īstenoties. Viņu nosūtīja kā vēstnieku darbā uz Krieviju.

Oto kā tēls joprojām ir ļoti populārs Krievijā, jo vairākkārt ar simpātijām izteicies par krieviem. Oto bija Prūsijas vēstnieks Krievijā no 1859. līdz 1862. gadam. Pēterburgā viņš ļoti iepatikās Krievijas ārlietu ministram kņazam Gorčakovam, kurš novērtēja Oto prātu, gribu un diplomāta spējas, tāpēc pat izteica priekšlikumu pāriet krievu dienestā, ko Oto noraidīja.

Oto neslikti iemācījās krievu valodu, kas ļāva viņam iespējami labāk izprast savdabīgo “krievu dvēseli”, tikai krieviem raksturīgo domu gaitu, un tas savukārt vēlāk lieliski palīdzēja viņam attiecībās ar Krieviju ieturēt vispareizāko politisko līniju. Krievijā Oto piedalījās arī krievu galma nacionālajā izklaidē jeb lāču medībās, turklāt iespējot pat nomedīt divus ķepaiņus. Reiz viņš medībās tik spēcīgi apsaldēja kājas, ka gluži reāla kļuva iespējamība tās amputēt. Taču Oto kārtējo reizi izķepurojās.

1861. gada janvārī nomira Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms IV. Viņa vietā nāca bijušais reģents Vilhelms I. Savukārt Oto pārcēla diplomātiskajā darbā uz Parīzi.

Bet personīgās dzīves kontekstā Oto dzīvē ir vēl kāda ar krieviem saistīta epizode. 1862. gadā kūrortā Biaricā Oto satika tobrīd 22 gadus veco krievu kņazieni Katrīnu Orlovu–Trubeckoju. Viņiem izvērsās vētrains romāns. Nesen no Krimas kara ar smagiem ievainojumiem mājās atgriezies Katrīnas vīrs nespēja regulāri pavadīt jauno un enerģijas pārpilno sievu pastaigās mežā un peldēs, ko nekautrējās izmantot 47 gadus vecais Oto. Zīmīgi, ka par šo savas dzīves epizodi Oto uzskatīja par pienākumu informēt arī savu sievu, vēstulē viņai rakstot, piemēram, šādus vārdus: “…Viņa ir sieviete, pret kuru arī Jums rastos kaisle.”

Reiz kādas kopīgas peldes laikā Biaricā vilnis Oto un Katrīnu aizsvieda tik tālu jūrā, ka bija jāsauc pēc palīdzības. Viņus izglābis vietējais glābējs: vispirms Katrīnu, tad arī Oto. Taču otrajā gadījumā glābējam vairs neklājās tik viegli, jo Oto, kā zināms, bija teju divmetrīgs vīrs aptuveni 100 kilogramu dzīvsvarā. Turklāt viņš jau bija faktiski spēku izsīkumā: kad viņu nogādāja krastā, Oto vairs neesot elpojis. Notikuma vietā operatīvi ieradās ārsts, kurš paspēja nākamo impērijas kancleru reanimēt.

Pat grūti spriest, kā vēl viss būtu beidzies, taču romāniņu nācās pārtraukt tāpēc, ka Oto saņēma telegrammu, kas vēstīja par valdības krīzi Prūsijā un viņa iespēju ieņemt augstāko valdības amatu. Lai gan Oto pats izteicies, ka šo slīkšanas epizodi uztvēris kā brīdinošu zīmi, tāpēc visu pametis. Lai kā arī būtu, tomēr līdz pat mūža beigām “dzelzs kanclers” vecā cigāru kārbā rūpīgi glabāja Katrīnas atvadu dāvanu – izkaltušu olīvkoka zariņu.

Ar dzelzi un asinīm. Vācijas apvienošana

Personīgas tikšanās laikā Oto apliecināja karalim, ka kalpos viņam godīgi un uzticīgi, un 1862. gada 23. septembrī karalis iecēla Oto par Prūsijas valdības vadītāju, piešķirot viņam maksimālas pilnvaras. Pirmo reizi vārdu salikumu “ar dzelzi un asinīm” kā jaunais Prūsijas premjerministrs Oto, un tieši jau saistībā ar tagad paša kvēli atbalstīto Vācijas apvienošanu, izteica 1862. gada 30. septembrī savā uzrunā parlamenta budžeta komisijai.

Runas pamatu veidoja Oto centieni panākt valdības un parlamenta šķelšanos. Parlaments bija atteicis piešķirt līdzekļus ieplānotajai armijas reformai, tomēr liberālais vairākums joprojām vēlējās reorganizēt un nostiprināt armiju, pieprasot saglabāt noteikumu par divu gadu dienestu armijā un neatlaist landvēru, kurā valdīja itin spēcīgs liberālais noskaņojums. Savā runā Oto uzstājās par aktīvu ārpolitiku. Parlamenta liberālais vairākums nepiekrita viņam. Taču viņš savu panāca.

Oto izveidoja savu kabinetu – galvenokārt no konservatīvajiem ministriem, kuru vidū gan praktiski nebija spožu personību. Tad viņš vērsa uzmanību uz “caurumu konstitūcijā”, kurā nebija atrunāts valdības darbības mehānisms konstitucionālas krīzes gadījumā. Un savā slavenajā runā Oto paziņoja, ka 1848. un 1849. gada lielākā kļūda bijusi tieši lēmumu pieņemšana ar balsu vairākumu. Un tāpēc tagad visi svarīgākie lēmumi jāpieņem “ar dzelzi un asinīm”, un vispirms jau ar to domājot tieši Vācijas apvienošanu. Oto bija pārliecināts, ka pienācis īstais laiks Prūsijai sacensties ar Austriju par dominēšanu vācu zemēs.

Sajutusi apdraudējumu, Austrija nāca klajā ar iniciatīvu sasaukt visu vācu zemju valdītāju konferenci nolūkā izstrādāt tālejošas federālās reformas Franča Jozefa vadībā, kā arī vēlāk paredzamās vispārējās nacionālā parlamenta vēlēšanas. Daudz netrūka, lai Francis Jozefs un Vilhelms I patiešām par kaut ko tamlīdzīgu vienotos, taču tad iejaucās Oto, spējot savu karali atrunāt no šāda nodoma. Vācu zemju valdītāji sapulcējās bez Austrijas virsvadības, turklāt skaidri deklarējot, ka apvienota Vācija nav iedomājama bez Prūsijas. Tādējādi Oto bija uz visiem laikiem sagrāvis Austrijas cerības uz hegemoniju vācu zemēs.

Saistībā ar tolaik Dānijai piederošajām Šlēsvigu un Holšteinu, kuras Prūsijas armija atkaroja 1864. gadā, bet bija spiesta sadalīt ar Austriju, tomēr sāka aizvien skaudrāk iegailēties nopietna Prūsijas un Austrijas attiecību krīze. 1866. gadā kļuva skaidrs, ka karš ir neizbēgams, tāpēc abas puses sāka savu spēku mobilizāciju.

Prūsija bija savienībā ar Itāliju, kura vēlējās Austrijai atkarot Venēciju, un tāpēc uzturēja spiedienu dienvidos, kā rezultātā Prūsijai izdevās pietiekami ātri ieņemt lielu daļu ziemeļu vācu zemju. Austrieši cieta vienu sakāvi pēc otras, kamēr beigās bija spiesti pieņemt Prūsijas uzspiestu miera līgumu, tādējādi Prūsijas impērijai pievienoja Heseni un Kaseli, Nasavu, Hannoveri, visu Šlēsvigu un Holšteinu un Frankfurti pie Mainas. Kopš 1867. gada paša sākuma Oto bija uzņēmīgi izstrādājis Ziemeļvācijas konfederācijas konstitūciju, ko pēc nelielas piekāpšanās beidzot arī pieņēma. Dažas nedēļas vēlāk Oto kļuva par kancleru.

Savukārt tāda Prūsijas pieņemšanās spēkā nopietni satrauca Krievijas un Francijas vadītājus. Oto attiecības ar caru Aleksandru II saglabājās pietiekami labas, taču franči pret vāciešiem jau bija ļoti negatīvi noskaņoti. To var arī labi saprast, jo dienvidvācu zemes bija ļoti spēcīgā Francijas ietekmē, un tas nopietni apgrūtināja Oto tik vēlamo Vācijas apvienošanu. Līdz karam ar Franciju arī vairs nebija ilgi jāgaida.

Franču–prūšu karš (1870–1871) nesa sakāvi frančiem: prūši sagūstīja imperatoru Napoleonu III, Parīzē tostarp izcēlās kārtējā revolūcija, savukārt Prūsija sev pievienoja Elzasu un Lotringu, Saksijas karaļvalsti, Bavāriju un Virtembergu. Bet 1871. gada 18. janvārī Oto pasludināja Otrā reiha nodibināšanu, kurā Vilhelms I pieņēma Vācijas imperatora titulu. Vispārējās popularitātes vilnī pats Oto savukārt saņēma kņaza titulu un jaunus muižas īpašumus.

Eiropas lietu kārtošana

Bet jau drīz pēc Otrā Reiha nodibināšanas Oto pārliecinājās, ka Vācijai tomēr nav iespēju dominēt Eiropā. To nepieļāva Austrija, kas joprojām tiecās uz to pašu, vienīgi ar to atšķirību, ka šādā valstī galvenajiem noteicējiem jābūt Habsburgiem. Tāpēc, arī baidoties par iespējamo franču vēlmi revanšēties, Oto centās satuvināties ar Krieviju. 1871. gada 13. martā viņš kopā ar Krievijas un vēl citu valstu pārstāvjiem parakstīja tā dēvēto Londonas konvenciju, kas atcēla savulaik noteikto aizliegumu Krievijai turēt Melnajā jūrā savu militāro floti. 1872. gadā Oto ar savu veco krievu draugu Gorčakovu sarīkoja Berlīnē triju valstu – Vācijas, Austrijas un Krievijas – imperatoru tikšanos, kur visi vienojās par kopīgu pretstāvi revolucionārajam apdraudējumam.

Oto joprojām aizstāvēja ideju par spēcīgas armijas uzturēšanu, kas ietilpa viņa savdabīgajā “miera uzturēšanas doktrīnā”. Tostarp dažādi konflikti risinājās arī citās vietās – serbi sacēlās pret turkiem, krievi sakūdīja rumāņus un bulgārus uz to pašu, tādējādi turki cieta sakāvi un 1878. gadā izveidojās liela Bulgārijas valsts ar izeju līdz pat Egejas jūrai. Visu savu darbošanās laiku kanclera amatā Oto dzīvoja nepārtrauktā “koalīciju murgā”, cenšoties nožonglēt ar teju vai neiespējami lielu daudzumu bumbiņu rokās. Tomēr drīz izveidojās situācija, kurā visi ievērojamākie Eiropas spēki, izņemot tikai Franciju, vairs nespētu izveidot Vācijai bīstamas koalīcijas, jo allaž bija aizņemti dažādos sīkos savos savstarpējos un ļoti nogurdinošos ķīviņos.

Pēc Berlīnes kongresa, kura priekšsēdētājs bija pats Oto un kurā izskatīja krievu–turku kara rezultātus, sastādīja un panāca, ka visas ietekmīgākās valstis paraksta tā dēvēto Berlīnes traktātu, kas noteica jaunas robežas Eiropā, kas gan, maigi sakot, vairs nebija lāgā patīkamas Krievijai. Drīz izcēlās jauns, bet jau īstens koalīcijas murgs. Oto bija uz panikas robežas, tāpēc pēkšņi piedāvāja Austrijai noslēgt jaunu muitas vienošanos. Kad Austrija atteicās, viņš tūlīt pat izteica nākamo piedāvājumu – vienošanos par savstarpēju neuzbrukšanu. Tostarp daudz kas liecināja par to, ka pamazām sāk veidoties aizvien ciešākas Krievijas un Francijas attiecības, kā arī joprojām neskaidra visā šajā jezgā palika Anglijas pozīcija.

Otrajā reihā pamazām veidojās nopietns satraukums, ko pauda arī imperators Vilhelms I, uzskatot, ka kanclers jau sāk sapīties pats savās intrigās. Oto izmisīgi aizstāvēja savu līniju. Tomēr pēc tā, kad viņš 1879. gada 7. oktobrī parakstīja “Abpusējo līgumu” ar Austriju, Krievija beidzot izšķīrās par savienību ar Franciju. Šī bija ļoti nopietna Oto kļūda, kas sagrāva Vācijas labās attiecības ar Krieviju, kā rezultātā abu iepriekšējo draudzīgo valstu starpā sākās nesaudzīgs ekonomiskais karš. Kopš tā mirkļa abu valstu ģenerālštābi uzsāka tā dēvētā preventīvā kara vienai pret otru plānu izstrādāšanu.

Oto bija nokļuvis ļoti sarežģītā stāvoklī, kas draudēja ar izolāciju, un to viņš bija vēlējies vismazāk. Viņš pat iesniedza demisijas rakstu, taču imperators to noraidīja, nosūtot kancleru beztermiņa atvaļinājumā, kas kopumā ilga piecus mēnešus. “Atpūta” kaut ko patiešām deva. Tās laikā Oto izperināja jaunus plānus. Un tie vainagojās šādi. 1881. gada 18. jūlijā viņš spēja panākt savdabīgu “Trīs imperatoru savienības” līguma atjaunošanu, ko parakstīja Vācija, Krievija un Austrija. Dalībnieki apņēmās saglabāt neitralitāti tajā gadījumā, ja kāda valsts no šīs trijotnes uzsāks karu ar jebkuru ceturto valsti. Tādējādi Oto bija nodrošinājies ar Krievijas neitralitāti kara gadījumā ar Franciju, kam Krievija bija spiesta piekrist pašiem savas buržuāziskās inteliģences uzsākto faktiski nekontrolēto medību jeb terora attiecībā uz valsts varas pārstāvjiem dēļ.

Tomēr 1885. gadā, kad izcēlās Serbijas un Bulgārijas karš, kuru sabiedrotās attiecīgi bija Krievija un Austrija, Francija sāka piegādāt ieročus Krievijai, kā rezultātā Vācija sastapās ar draudiem iesaistīties karā divās frontēs, kam jau iepriekš bija paredzama sakāve. Tostarp izlūkošana ziņoja, ka Krievijas un Francijas ģenerālštābi sākuši izstrādāt reālus plānus karam ar Vāciju.

Turpinoties smagai diplomātiskajai cīņai, kas mijās ar dažādām ekonomisko “sankciju” formām, 1887. gadā Oto grūtā cīņā spēja izkarot no Krievijas apstiprinājumu līgumam par tās neiejaukšanos Vācijas un Francijas kara gadījumā. Lai arī tas patiešām bija spožs panākums, taču nākotnes notikumi apliecināja, ka tas derēja tikai ļoti neilgam laikam, jo vispārējā starptautiskā krīze tikai sāka uzņemt apgriezienus. Visbeidzot, viņam bija jāviļas arī savās cerībās par to, ka viņu atbalstīs arī allaž it kā maliņā stāvošā Anglija, kurai vairāk rūpēja savas kolonijas. Anglija atteicās no visiem Oto piedāvājumiem, tādējādi saglabājot vispārēju spriedzi tieši Eiropā.

Iekšējais kreisais apdraudējums

Līdztekus ārējām problēmām aizvien nopietnāks kļuva arī iekšējais apdraudējums, konkrēti industriālajos reģionos pieaugošā sociālistiskā kustība. Tieši Oto aizvien biežāk sāka runāt par tā dēvēto “sarkano apdraudējumu”, īpaši pēc atentātiem pret imperatoru. Cīņai ar to Oto mēģināja pielietot jaunu represīvo likumdošanu.

1874. gada notikumus pētnieki aplūko faktiski kā “Otrā reiha otro piedzimšanu”. Šajā gadā Bādenē–Kisingenē atentātu mēģināja sarīkot arī pret pašu Oto. Pēc tā viņš centās izdabūt cauri lēmumu, kas piešķirtu valdībai tiesības kontrolēt visus klubus un asociācijas, taču liberāļu un centristu vairākums to noraidīja, aprobežojoties tikai ar atsevišķiem jauniem pantiem kriminālkodeksā. Oto nenomierinājās un vērsās pie sabiedrības, uzburot drūmu ainu par liberāļu un sociālistu nolūkiem sagraut valsti. Tas viņam izdevās visnotaļ spoži, un šajā reizē viņš spēja iegūt parlamenta vairākuma atbalstu.

1878. gada maijā kāds galdnieks Berlīnē veica kārtējo atentāta mēģinājumu pret imperatoru Vilhelmu I. Neparūpējoties par kādiem vērā ņemamiem pierādījumiem, Oto uzbrucēju pasludināja par 1875. gadā marksistu un vēl virknes ideālistu konferencē dibinātās sociāldemokrātu partijas locekli. Tas deva iemeslu pieprasīt pieņemt stingru likumu pret visu veidu sociālistiem. To atkal nobloķēja.

Taču pēc mēneša atkal notika atentāts pret imperatoru, un šoreiz Oto to centās izmantot nolūkā atlaist parlamentu, lai varētu izsludināt likumus tieši pret sociālistiem. Tomēr deputātu izdzenāšanas mēģinājums neizdevās. Uz to Oto atbildēja jau ar tiešiem draudiem: piesolot vai nu demisionēt, vai veikt valsts apvērsumu. Parlamentārie dumpinieki piekāpās, un 1878. gada 30. jūlija vēlēšanu rezultāts bija tāds, ka pārliecinošu pārsvaru parlamentā ieguva konservatori un centristi. Mazāk balsu tika liberāļiem, savukārt sociālisti ieguva pat par divām vietām vairāk, nekā bija iepriekš.

Katrā ziņā tas ļāva Oto parlamentā izdabūt cauri likumprojektu, kā rezultātā sociāldemokrātisko partiju aizliedza, tāpat arī liedza viņiem tiesības rīkot mītiņus un izdot savus izdevumus. Dīvaini, ka tostarp sociālistus joprojām varēja ievēlēt parlamentā, kur viņi drīkstēja pilnā mērā uzstāties ar runām pret pastāvošo valdošo sistēmu. Savus kongresus viņi tagad rīkoja Šveicē, no kurienes arī uz Vāciju nogādāja savas publikācijas. Būtībā, kā pauž pētnieki, līdz ar to Oto bija parūpējies par to, ka parlamentārās demokrātijas laiks Vācijā bija beidzies.

Darba likumdošanas iniciatīvas

Tostarp pārmērīgais darbs un nepārejošais stress nopietni atsaucās arī uz Oto veselību – viņš ievērojami pieņēmās svarā un sirga ar bezmiegu. Atgūt veselību palīdzēja ārsts Švenigers, kurš noteica Oto stingru diētu un pilnībā aizliedza dzert vīnu. Tas deva salīdzinoši ātru rezultātu – jau ļoti drīz Oto atguva iepriekšējās darba spējas, un viņš atkal alkaini ķērās pie lietu risināšanas.

Vācija bija palikusi iepakaļ Anglijai un Francijai jautājumā par darba dēvēju un ņēmēju iespējami progresīvām savstarpējām attiecībām. Oto bija iecerējis veikt sava parauga pensiju reformas, kam vajadzēja kalpot par līdzekli strādnieku šķiras pārvēršanai valstij un konservatīvajiem noskaņojumiem lojālu spēku jeb tātad tādu, kam galvenokārt rūp savs pašreizējais stāvoklis, kura mainīšana nebūtu viņu interesēs. Oto uzskatīja, ka tāds valsts kapitālisms ir vislabākās zāles pret sociāldemokrātiju, no kuras jau bija sācis teju vai paniski baidīties.

Vispirms Oto novirzīja uz parlamentu strādnieku veselības apdrošināšanas projektu (1883), kas paredzēja pabalsta izmaksāšanu, sākot ar slimības trešo dienu un maksimāli līdz 13 nedēļām. Beidzot, pēc vairāku gadu ilgām debatēm, 1884. gadā ieviesa apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem: kompensācija bija 2/3 apmērā no vidējās algas, to sāka izmaksāt no slimības 14. nedēļas un tā bija jāizmaksā uz kooperācijas pamatiem izveidotai uzņēmēju asociācijai. Savukārt 1889. gadā parlaments pieņēma likumu par pensijas nodrošināšanu saistībā ar vecumu vai darba spēju zaudēšanu. Tiesa, vēl ilgu laiku šā likuma ietvaros izmaksājamā summa saglabājās ļoti neliela. Piemēram, vēl 1914. gadā tā bija vidēji 152 markas gadā, lai gan vidējā darba alga tajā gadā bija sasniegusi 1083 markas.

Katrā ziņā šie pasākumi īpaši neapmierināja ne strādniekus, ne darba devējus. Vēl vairāk – tie ne mazākā mērā nespēja kaut vai piebremzēt sociāldemokrātiskās kustības pieaugšanu, jo savukārt tās galvenais mērķis bija sociālās kontroles ieviešana, nevis tikai sociālo kompensāciju nodrošināšana. Lai gan pētnieki uzskata, ka kopumā Oto izstrādātie un ieviestie darba apdrošināšanas pasākumi lielā mērā pārspēja tos, kurus īstenoja citās rūpnieciski attīstītajās valstīs, kā arī kļuva par stabilu bāzi vēlāk notikušajām sociālajām reformām.

Koloniālā politika

Un katrā ziņā neaizmirsīsim arī to, ka Oto laikā Vācija kļuva par koloniālu lielvalsti. Arī neskatoties uz to, ka 1881. gadā viņš kategoriski paziņoja – sak, kamēr viņš būs kanclers, Vācijai vispār nebūs nekādas koloniālās politikas. Tomēr šajā gadījumā ar Oto bravūru vien nebija pietiekami. No 1884. līdz 1885. gadam izveidojās vācu kolonijas Āfrikas rietumu un austrumu daļā, Togo un Kamerūnā, Jaungvinejā (starp citu – par nieka tiesu apsteidzot Krieviju), Bismarka arhipelāgā, Zālamana un Maršala salās. Turklāt vācu koloniālisms satuvināja Vāciju attiecībās ar mūžīgo sāncensi Franciju, kas līdz pat 19. gadsimta 90. gadu sākumam tā dēļ saglabājās pietiekami stabilas, lai gan tostarp radīja saspīlējumu attiecībās ar Angliju.

Oto uzskatīja, ka koloniju uzturēšana izmaksā pārlieku daudz gan ekonomiskā, gan politiskā aspektā, jo kolonijas vienmēr ir pēkšņu un smagu sarežģījumu avots, novirza resursus un spēkus no svarīgām valsts iekšējām lietām. Tostarp kolonijas tomēr bija arī labs noieta tirgus, turklāt ar izdevīgu izeju uz Āfrikas, Dienvidamerikas un Okeānijas tirgiem, kā arī straujus attīstības tempus uzņēmušās rūpniecības izejvielu ieguves avots. Tāpēc kādā noteiktā mirklī Oto kārtējo reizi izgrieza savu kažoku uz otru pusi un sāka aktīvi atbalstīt vācu koloniālismu, lai gan patiesībā tā bija tikai politiska liekulība kārtējās vēlēšanu kampaņas laikā, kad Oto no visām pusēm apsūdzēja patriotisma trūkumā.

Jāpiebilst, ka koloniālo jautājumu kārtošanā Oto pamanījās iesaistīt arī savu dēlu Herbertu, kuram uzticēja jautājumu sakārtošanu ar Angliju. Tiesa, kā vēstījuši laikabiedri, Herberts no tēva bija mantojis galvenokārt nelāgākās īpašības, bezbēdīgi plītēja un uzdzīvoja, tāpēc ar viņu bijis vairāk problēmu nekā reāla labuma. Katrā ziņā attiecības ar Angliju beigās Oto tomēr nācās sakārtot pašam.

Demisija. Pēdējie dzīves gadi

1888. gada sākumā nomira imperators Vilhelms I, un tas kancleram Oto nevēstīja nekā laba. Par imperatoru kļuva jau smagā formā ar vēzi slimais Frīdrihs III, kurš tomēr bija šaušalīgā fiziskajā un garīgajā stāvoklī, un nomira, tronī sabijis tikai dažus mēnešus. 1888. gada 15. jūnijā impērijas troni ieņēma jaunais Vilhelms II, kurš nevēlējās turēties ietekmīgā kanclera ēnā. Jau manāmi novecot sākušais Oto iesniedza demisijas lūgumu, ko imperators apstiprināja.

Oto demisionēja 1890. gada martā 75 gadu vecumā. Imperators viņam piešķīra Lauenburgas hercoga titulu, taču Oto no tā lepni atteicās. Tiesa, pilnībā no politikas lietām viņš nenorobežojās – “jūs nevarat no manis prasīt, lai pēc politikai veltītiem 40 gadiem es pēkšņi vairs pilnībā neko nedarītu”. 1891. gada vasarā Oto atkal ievēlēja parlamentā, taču viņš tā arī ne reizi nepiedalījās tā darbā un ne reizi neizmantoja deputāta mandātu, bet 1893. gadā vispār nolika savas pilnvaras. Vācija plaši nosvinēja viņa 80. dzimšanas dienu. Oto uzrakstīja arī savus memuārus “Domas un atmiņas”. Pirmos divus sējumus publicēja 1898. gadā, un tiem bija lieli panākumi. Trešo sējumu izdeva 1921. gadā.

Tostarp Oto centās ne tikai pats ietekmēt savu tēlu pēcteču acīs, bet joprojām aktīvi iejaucās arī politikā, galvenokārt rīkojot dažādas kampaņas presē un, visbiežāk, pret savu pēcteci kanclera amatā. Netiešā veidā viņš kritizēja arī imperatoru, kuram tā arī nespēja piedot to, ka viņš pieņēma Oto demisijas rakstu. Kampaņa presē bija sekmīga, un sabiedriskā doma nosvērās par labu Oto tieši pēc tā, kad neizturēja nervi imperatoram Vilhelmam II, kurš sāka atklāti uzbrukt Oto, ko viņam tomēr nevajadzēja darīt, jo, kā smejies, intelektuālo spēku samērs absolūti nebija līdzvērtīgs. Savukārt jaunā kanclera Kaprivi autoritāte sevišķi sašķobījās pēc tā, kad viņš nesekmīgi centās nepieļaut Oto satikšanos ar Austrijas imperatoru Franci Jozefu. Oto kārtējo reizi panāca savu, un ceļojums uz Vīni izvērtās īstenā viņa triumfā.

Drīz imperators Vilhelms II attapās un bija spiests meklēt izlīgumu. Lai arī vairākas viņa un Oto tikšanās 1894. gadā noritēja gludi, tomēr īsta samierināšanās tā arī nenotika. 1896. gadā Oto ieradās Maskavā uz pēdējā Krievijas cara Nikolaja II kronēšanu. Savukārt 1898. gadā Oto veselība jau bija pamatīgi sagrauta, un viņš 30. jūlijā nomira savā Fridrihsrū muižā pie Hamburgas 84. dzīves gadā.

Piemiņa

Vācijā ir daudz pieminekļu Otrā reiha dibinātājam, bet grandiozākais no tiem ir 34 metrus lielais Oto tēls, ko pēc Hugo Lederera projekta izgatavoja piecus gadus un pabeidza 1906. gadā, uzstādot Elbas krastā Hamburgā. Oto ir arī daudzu Vācijas pilsētu goda pilsonis, viņa vārdā nodēvēts arhipelāgs un jūra Klusajā okeānā, un vēl viņa dzīves laikā viņa vārdā nodēvēja ASV Ziemeļdakotas pavalsts galvaspilsētu.

200 gadu laikā kopš Oto fon Bismarka piedzimšanas tapusi gūzma traktējumu saistībā ar viņa personīgo dzīvi un politisko darbību, turklāt, kā jau tam jābūt, ja visa kā ļoti daudz, ir arī absolūti pretējas un cita citu izslēdzošas versijas. Katrā ziņā viņa biogrāfija klāstīta vismaz sešām paaudzēm, un, kā pauž vēsturnieki, var gluži droši apgalvot, ka katra nākamā paaudze jau apguvusi gluži citu Bismarku. Neviens cits vācu politiķis nav tik ļoti izmantots un falsificēts atbilstoši sava laika politikas interesēm. Attieksme pret viņu variē no sajūsmas līdz ienaidam.

Turklāt situāciju sarežģī arī tas fakts, ka Oto piemērs izrādījies ļoti lipīgs, jo daudzi politiķi vēl joprojām uzskata, ka teritorijas sagrābšana “ar dzelzi un asinīm” vienmēr ir maksimāli iedarbīgāka par visām tām pārrunām, dokumentu parakstīšanu un diplomātiskajām spēlītēm. Pašiem vāciešiem tāds ir Ādolfs Hitlers, kurš, iespējams, varbūt tā arī nobriestu par mākslinieku, ja vien nebūtu tik ļoti iedvesmojies ar Vācijas heroisko pagātni un tieši ar paša Oto fon Bismarka veikumu. Lai gan lielākā daļa vēlāko Oto pielūdzēju bieži vien aizmirst arī citus viņa teiktos vārdus, piemēram: “Pat uzvarēts karš ir ļaunums, ko jāspēj novērst ar tautu gudrību.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.