Tuneļa sajūta 18
Kokneses novada zemnieks Kārlis Lazdiņš dzīvo 200 metru attālumā no šosejas.
“Laba, bet savdabīga šoseja. Es uz tās jūtos kā sprostā, kā tunelī, kā uz tilta, kā uz sliedēm. Piemēram, uz Ainažu šosejas tādas sajūtas nav, bet uz šitās ir. Tāpēc braucu uzmanīgi. Savulaik esmu bijis autosportists, tāpēc zinu, ka sportisti pie šādiem “tuneļiem” pieraduši, bet ierindas braucējiem var būt diskomforts. Brauc ļoti tuvu. Vasarā vēl nekas, bet ziemā man ir bailīgi braukt, kaut gan iemaņas man ir labas,” atklāts ir K. Lazdiņš.
Kāds par šo tuneļa sajūtu varbūt smīkņā, bet, piemēram, E. Smiltnieks apstiprina, ka tā pastāv un daļai cilvēku tā var radīt diskomfortu. Ja ar to nekādi nevar tikt galā, tad jāizvēloties līdzās esošie mazie ceļi.
Šo tuneļa sajūtu rada garie vienlaidu posmi, žogi, barjeras ceļu malās un neiespējamība nobraukt ceļmalā un apstāties. Visur barjeru nav, bet, kur ir, tur, piemēram, tad, kad braucu ar motociklu, arī es nejūtos īpaši labi. Ja nu kaut kas notiek man priekšā, tad motociklam nav kur palikt. Jo viens tomēr ir sēdēt dzelzs kastē (automobilī), otrs – sēdēt uz motocikla un braukt ar savu ķermeni pa priekšu. Motociklistam labāk likties kaut vai vairākus metrus dziļā grāvī nekā autodzelžos sev priekšā vai metāla žogā sev blakus.
Diemžēl V. Laukšteina teiktais motociklistiem ir skarbs: prakse rādot, ka dzelzs barjeras izglābj vairāk dzīvību, automobiļus noturot uz ceļa, nekā laupa; jo civilizētāka valsts, jo vairāk barjeru. Jāpiebilst gan, ka uz Kokneses šosejas barjeras saliktas tur, kur dziļas nogāzes, jo arī maksā dārgi. Tātad daudzviet nav.
Toties no E. Smiltnieka negaidot uzzinu, ka viņš nav sajūsmā par barjerām un esot ideja, ka trešo daļu barjeru, kas tagad uz šā ceļa uzliktas, varētu arī noņemt.
“Projektējot šo ceļu, bija ideja par slīpu nogāzi, diemžēl daudzviet ir bojāta meliorācija, gruntsūdens līmenis augsts un bijām spiesti rakt divus metrus dziļus grāvjus, kuru dēļ barjeras ir nepieciešamas,” atklāj pensionētais inženieris.
