Juris Lorencs: Bailes saslimt nu jau ir nomainījušas dusmas, neiecietība, pat naids 92
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šajās dienās pasaule atzīmē bēdīgu, pat traģisku jubileju. Pētnieki no Kentas universitātes Lielbritānijā matemātiski pierādījuši, ka pirmais Covid-19 vīrusa saslimšanas gadījums ar lielu varbūtību parādījies 2019. gada oktobra sākumā Ķīnā. Tātad tieši pirms diviem gadiem. Aptuveni pusotru gadu pasaule dzīvo karantīnās un ierobežojumos.
Tas, ko mēs redzam, – notiek sabiedrības sairums, dezintegrācija. Bailes saslimt nu jau ir nomainījušas dusmas, neiecietība, pat naids.
Portālā “manabalss.lv” tiek vāktas balsis, kas aicina neattaisnoti nevakcinētos Covid-19 slimniekus neārstēt par valsts jeb nodokļu maksātāju naudu. 6. oktobra rītā zem šīs petīcijas bija parakstījušies 10 300 cilvēku. Pietiekami, lai prasība tiktu iesniegta Saeimā. Es neesmu starp tās parakstītājiem.
Taču aizvien vairāk sliecos domāt, ka nākamos ierobežojumus, ja tādi būs, vajadzētu pieņemt attiecībā pret nevakcinētajiem.
Tā varētu sodīt muļķību, ietiepību, lētticību un egoismu.
Prezidents Egils Levits nupat izteicies, ka valdībai esot “jābeidz bakstīties savā starpā” un “nekavējoties jāpieņem lēmumi saistībā ar pandēmijas ierobežošanu”. Gribētos tikai piebilst – pandēmija bija un ir arī prezidenta atbildība. Visu pavasari un vasaru prezidents varēja braukāt pa Latviju, uzstāties pilsētu un ciemu laukumos, aicināt cilvēkus vakcinēties.
Dzejniece Māra Zālīte par Levitu pirms ievēlēšanas rakstīja: “Mana pārliecība ir, ka viņš spētu visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkal celt spārnos.”
Šī nu bija tā reize, kad “nošļukušie knābji” bija pelnījušu uzmanību un iedrošinājumu.
Tautas balss esot Dieva balss. Es ieteiktu politiķiem, deputātiem, ministriem un prezidentam dažkārt pagrozīties pa tirgu, parunāties ar cilvēkiem. Ja netīk to darīt Latvijā, var aizšaut uz Šauļiem vai Kauņu, to pašu vien varēs saklausīt.
Pārdevēja, pie kuras parasti pērku ziedus Rīgā, stāsta, ka esot sastrīdējusies ar savu draudzeni, pensionāri ap gadiem septiņdesmit. Tā aiz gara laika katru otro dienu no Juglas ar tramvaju braucot (par velti, nu kā var nebraukt!) uz Centrāltirgu. Tāpat vien, lai varētu “pabūt starp cilvēkiem”.
Potēties draudzenei esot bail, jo tas varot “slikti iespaidot veselību”.
Mana puķu sieva stāsta: “Es viņai saku – paskaties pasē, izlasi personas kodu! Laikam taisies dzīvot vēl simts gadu.” Diemžēl tādi cilvēki kā šī Rīgas apceļotāja (kurai vakcīnas jau labu laiku “met pakaļ”) patlaban ir galvenie vīrusa izplatītāji, slimnieki un upuri.
Vislielākās dusmas man ir uz tiem, kuri nepotējas dēļ principa “ka tik kaut kas nenotiek”, kā “Čikāgas piecīšu” dziesmā. Jau pieminētajai kundzei varbūt pietiek ar Centrāltirgu dienā un televīzijas seriālu vakarā. Bet citiem tiek atņemts sports, dziesma, deja, iespēja aiziet uz koncertu, baznīcu, rīkot svinības, sastapt radus un draugus – uzskaitījumu var turpināt.
Paliek vientulība, internets, depresija, alkohols. Dažkārt arī trūkums.
Turklāt ir kāda sabiedrības daļa, par kuru tikai tagad sāk atcerēties, ka tā vispār eksistē, – bērni, pusaudži, jaunieši. Jo viņi jau neslimo un nemirst! ANO Starptautiskais bērnu fonds (UNICEF) nupat publicējis ikgadējo ziņojumu. Tajā teikts, ka “Covid-19 pandēmija atstās ļoti negatīvas sekas uz bērnu un pusaudžu garīgo veselību”, kas būs izjūtamas “vēl pēc gadu desmitiem”. UNICEF eksperti arī apgalvo, ka “tas, ko mēs redzam, ir tikai aisberga redzamā daļa”.
Kosmonautikas teorētiķis Konstantīns Ciolkovskis 1914. gadā izdeva nelielu brošūru “Nirvāna”, kurā izteica visai īpatnējas domas par iespēju matemātiski aprakstīt cilvēka dzīvi. Ciolkovskis uzskatīja, ka cilvēka dzīvē katru laika momentu varot raksturot ar noteiktām emocijām un sajūtām – prieku, laimi, mīlestību, vientulību, sāpēm, izmisumu, bēdām.
Tāpēc mūsu dzīve neesot nekas cits kā visu sajūtu summa mūža garumā.
Izsakoties matemātiskā valodā – dzīve ir integrālis. Patiesībā šī doma neizceļas ar īpašu oriģinalitāti un varbūt ienākusi prātā daudziem. Mēs taču bieži domājam kategorijās “laimīgas un nelaimīgas”, “piepildītas un tukšas”, “interesantas un neinteresantas” dzīves.
Tāpat “Nirvānā” Ciolkovskis izteica paradoksālu apgalvojumu, ka visu pozitīvo un negatīvo sajūtu kopējā summa cilvēka dzīves laikā esot nulle. Jauna cilvēka nāve esot tik traģiska, ka jau pats tās pastāvēšanas fakts izdzēšot visas pozitīvās sajūtas, ko sniegusi jaunība.
Turpretim mierīga veca cilvēka izdzišana maz ko ietekmējot dzīves kopējā sajūtu summā, kas, jaunības priekiem summējoties ar vēlākajām slimībām un nespēku, jau esot pietuvojusies nullei. Strīdīga ideja, kurā, kā mēdz teikt, tomēr “kaut kas ir”.
Šodien Ciolkovskis teiktu, ka karantīna un ierobežojumi samazina ikdienas dzīves kvalitāti un tātad arī tās vērtību. Latvijas sabiedrība atgādina uz gultas gulošu slimnieku, kurš lēnām izdziest. Vēl viens arguments par labu tam, ka Covid-19 ierobežojumi nevar tikt attiecināti uz vakcinēto sabiedrības daļu.
