Viņš saļima Rīgā uz Operas skatuves un pēc divām dienām mira 46 gadu vecumā. Ģeniālais komiķis Mironovs svinētu 80 gadu jubileju 25
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
7. martā mēs varētu svinēt izcilā krievu aktiera Andreja Mironova 80 gadu jubileju, taču viņš aizgāja mūžībā jau pirms vairāk nekā 30 gadiem, nospēlējis pēdējo lomu uz Rīgas skatuves.
Mironovs ir palicis skatītāju atmiņā kā ģeniāls komiķis, bet viņa dzīvē, gluži kā diženā kombinatora Ostapa Bendera tēlā, smieklīgais ir savijies ar traģisko.
Andrejs Mironovs ir labi pazīstams Latvijas skatītājiem ne tikai ar savām kinolomām, jo padomju laikā viņš bieži viesojās Latvijā, uzstājās ar viesizrādēm un vasarās atpūtās Jūrmalas sanatorijā.
“Ja jūs kaut reizi ieraudzīsit vai dzirdēsit Andreju Mironovu, jūs tik un tā viņu atcerēsities jebkurā gadījumā, vienalga, kādu iespaidu viņš uz jums atstājis. Tā ir sevišķi spilgta individualitāte,” par tikšanos ar Mironovu reiz rakstīja Latvijas teātra kritiķis Gunnars Treimanis.
“Gracioza un vijīga plastika, iedvesmas apgarots skatiens, neizsīkstoša fantāzija, izaicinošs smaids – emocionāli uzlādēts un azartiski dzirkstošs… Šādus salīdzinājumus varētu turpināt līdz bezgalībai. Viņš grib sevi atdot skatītājiem un tomēr palikt noslēpumā tīts,” sprieda Treimanis.
Savas dzīves laikā Mironovs bija viens no visvairāk mīlētajiem cilvēkiem Padomju Savienībā: viņu dievināja visas paaudzes, sākot no maziem bērniem līdz pat sirmgalvjiem.
“Pievilcības viņam netrūka. Visas meitenes bija viņā iemīlējušās. Andrejs sevī iemiesoja viņu sapņu vīrieti: drosmīgu, bet maigu; gudru, bet ne pārgudru; ironisku, bet ne cinisku. Vienmēr jautru, vienmēr neatvairāmu,” par Mironovu savulaik rakstīja dramaturgs Mihails Roščins.
Iedzimts komiķa talants
Tautas mīlestību droši vien veicināja arī tas, ka Mironova daiļrade skatītājiem pārsvarā saistījās ar vieglā žanra filmām, tādiem komēdijas šedevriem kā “Sargies auto!”, “Briljantu roka”, “Veči laupītāji”, “Itāliešu neticamie piedzīvojumi Krievijā”, “12 krēsli” u.c.
Taču pats Mironovs uzskatīja, ka komēdija nebūt nav vieglais žanrs; savus personāžus viņš centās parādīt kā daudzšķautņainas personības, kuru liktenī nereti ieskanas arī traģiskas notis.
“Es gribu pastāstīt par kādu senu vērojumu. Ne jau visas teātra izrādes izraisa skatītājā sajūsmu un atzinību. Pat laba drāma nemodina tik saasinātu interesi, ar kādu tiek gaidīta satīriska filma, jautrs mūzikls, vodeviļa,” 1983. gadā Mironovs stāstīja intervijā laikrakstam “Rīgas Balss”.
Šajā laikrakstā par viņu reiz bija lasāmas arī šādas rindas: “Andrejs Mironovs atbilst visiem komēdijas un pat mūzikla zvaigznes kanoniem. Viņš ir pievilcīgs, viņam patīk burleska, viņš ir sliecīgs uz pašironiju, ļoti plastisks, lieliski dejo un dzied.
Mironovs ir no tiem cilvēkiem, kam dzīvē veicas, un humors viņam ir iedzimts. Viņa vecāki ir pazīstamais komiķu pāris Marija Mironova un Aleksandrs Menakers, kas jau vairākus gadu desmitus risina savus konfliktus uz estrādes, izraisot nemitīgas smieklu brāzmas.”
Andrejs Mironovs piedzima aktieru ģimenē 1941. gada 7. marta vakarā. Vēlāk vecāki viņa dzimšanas datumu reģistrēja kā 8. martu, lai vienmēr varētu kārtīgi nosvinēt Sieviešu dienu.
Andreja dzīves pirmie gadi nebija pārāk priecīgi, jo bija sācies Otrais pasaules karš. Pēc kara viņš sāka mācības vienā no Maskavas skolām.
Tobrīd viņam vēl bija tēva uzvārds Menakers (Andreja tēvs pēc izcelsmes bija ebrejs), bet Staļina režīms bija uzsācis “cīņu pret kosmopolītismu” jeb ebreju vajāšanas kampaņu, tādēļ vecāki nolēma, ka Andreja uzvārds jāmaina uz mātes uzvārdu Mironovs.
Andreja vecāki bija ļoti aizņemti teātrī, tādēļ viņš stāstīja, ka bērnībā ar viņa audzināšanu galvenokārt nodarbojusies aukle un mājkalpotāja. Toties, pateicoties vecāku paziņu lokam, Andrejs jau no agras bērnības uzsūca radošu gaisotni.
“Mūsu mājā vienmēr valdīja teātra atmosfēra. Mani vecāki nereti mēģināja ainas un skečus, apsprieda aktieru problēmas, kas, protams, nevarēja palikt bez sekām. Pie mums bieži viesojās mākslinieki, literāti, gleznotāji. Kad iznāca dziedātāja Leonīda Utjosova atmiņu grāmata, viņš tajā ierakstīja šādus veltījuma vārdus: “Dārgais Andrej Mironov, atceros tevi kā mazu puisēnu, tagad redzu kā lielu aktieri. Priecājos! Tavs tēvocis Ļoņa.”
Ļoti smieklīgs puika
“Diendienā vērodams vecāku grūto, neatlaidīgo darbu, Andrejs jau no bērnu dienām saprata, ka teātris nenozīmē tikai svinīgas dekorācijas un aplausus pirmizrādēs. Pats galvenais ir darbs – milzīgs, nesavtīgs darbs,” savulaik rakstīja žurnāls “Smena”.
Andreja vecāki labi zināja, cik cieta ir aktiera profesijas garoza, tādēļ nemaz negribēja, lai viņu atvase kļūtu par skatuves mākslinieku. Vecāki cerēja, ka dēls iestāsies Svešvalodu institūtā un kļūs par tulku, bet šādam scenārijam nebija lemts piepildīties.
Andrejs atcerējās, ka skolā viņam bija iemīļota skolotāja, kas ļoti aizrāvusies ar teātri, un tieši viņa pierunāja Andreju izmēģināt spēkus teātra pulciņā. Gēni paliek gēni, un drīz vien kļuva skaidrs, ka arī Andrejam ir iedzimts talants.
Kad viņam bija 17 gadu, vasarā vecāki aizbraukuši viesizrādēs uz Tālo Austrumu reģionu, bet Andreja mamma Marija pēc atgriešanās Maskavā uz ielas nejauši satika savu kolēģi, Vahtangova teātra aktrisi, kas viņai stāstīja: “Tu zini, mēs tikko uzņēmām teātra skolā vienu puisi, kuram ir tāds pats uzvārds kā tev. Ļoti smieklīgs puika.”
Vecāki nebija sajūsmā par Andreja izvēli pievērsties aktiera karjerai, tomēr galu galā samierinājās ar viņa lēmumu.
Pēc teātra skolas absolvēšanas Andrejs tika pieņemts darbā Maskavas Satīras teātrī, kur nospēlēja vairāk nekā 25 gadus, līdz pat sava mūža beigām.
Maskavas teātra kritiķis Boriss Pojurovskis par vienu no Andreja pirmajām lomām izrādē “Sieviešu klosteris” rakstīja: “Izrādē ir daudz aktieriskas veiksmes, tomēr īpaši gribētu izcelt Mironovu. Kāda plastika, kāds neparasts vieglums un dabiskums, kāda muzikalitāte! Skaties uz Mironovu un domā: žēl, ka daudzi operetes mākslinieki nav spējīgi uz ko tādu.”
60. gadu sākumā, vēl studiju laikā, Mironovs debitēja arī kino, filmā “Ja nu tā ir mīlestība?”. Drīz pēc tam viņš filmējās komēdijā “Trīs plus divas”; tolaik bija neprātīgi iemīlējies savā ekrāna partnerē, aktrisē Natālijā Fatejevā.
“Es nevaru spēlēt ar aktrisi, kurā neesmu iemīlējies!” reiz izteicās Mironovs.
60. gadu vidū viņš izpildīja nodevas komunisma ideoloģijai, iejūtoties Frīdriha Engelsa lomā filmā “Gads kā dzīve”, kas tika filmēta Austrumvācijā.
Taču daudz lielāku slavu Mironovam sagādāja spekulanta Dimas loma komēdijā “Sargies auto!”, kas kļuvusi par daļu no padomju kino klasikas. Blēža lomu viņš spoži nospēlēja arī komēdijā “Briljantu roka” (1969), kurā Mironovam izdevās ģeniāla saspēle ar komiķiem Juriju Ņikuļinu un Anatoliju Papanovu.
Aktieris nedrīkst būt cinisks
“Mironovs bija izcils komiķis. Viņam piemita humors, kas šķietami pārsniedza viena cilvēka iespējas. Šķita, ka tādu enerģiju var radīt tikai vesels ansamblis, jo Mironovs bija cilvēks orķestris,” par Mironova panākumiem komēdijas žanrā izteicies krievu rakstnieks Vladimirs Plotņikovs.
Latvijas teātra kritiķis Gunnars Treimanis gan sprieda, ka režisori bieži vien iet pa vieglākās pretestības ceļu un ļoti ekspluatē Mironova talantu komēdijās, lai gan patiesībā viņa daiļrade ir dziļi traģikomiska.
“Nevis reiz atrasts tips interesē mākslinieku, bet gan dzīves kontrasti. Un tāpēc par labāko Mironova tēlu es uzskatu Žadova lomu Ostrovska komēdijā “Ienesīga vieta”. Cik daudz rūgtuma, traģikas, moku, grūtsirdības un ciešanu bija ieplūdis šajā tēlā!”
Šo traģikomisko stīgu Mironovs brīnišķīgi bija uztvēris arī TV filmā “12 krēsli”, kurā viņa atveidotais mahinators Ostaps Benders lika skatītājiem smieties caur asarām un just līdzi galvenā varoņa nedienām.
“Man gribējās Ostapā Benderā redzēt kombinatora traģismu, viņa stāvokļa nestabilitāti, kāpēc viņam bija jānolaižas līdz tādām padibenēm,” par šo lomu stāstīja Mironovs.
Viņš gan uzsvēra, ka pats nav cinisks cilvēks, jo aktiera profesijā šī īpašība būtu ļoti kaitīga.
Ļoti veiksmīga sadarbība Mironovam izveidojās ar kinorežisoru Eldaru Rjazanovu, pie kura viņš filmējies komēdijās “Sargies auto!”, “Veči laupītāji”, “Itāliešu neticamie piedzīvojumi Krievijā”.
Tiesa gan, Mironovam neizdevās tikt pie galvenās lomas Rjazanova slavenākajā filmā “Likteņa ironija jeb Vieglu garu!”, ko Rjazanovs uzticēja Andrejam Mjagkovam.
Mironovs arī pats izmēģināja spēkus teātra režisora amatā; Maskavas Satīras teātrī viņš iestudējis vairākas lugas.
“Kad uzstājies kā aktieris, esi atbildīgs tikai par savu lomu, par savu līniju izrādē. Bet kā režisoram tev jātur rokās daudzas līnijas un kolīzijas, jāprot tās ievirzīt kopējās ieceres gultnē. Tas ir ļoti grūts un atbildīgs darbs. Aktierim, kas cenšas kļūt par režisoru, vispirms ir jākļūst par kolektīva līderi,” kādā intervijā atzina Mironovs.
Divas sievas, daudzas mīlas
Arī viņa privātā dzīve bija sarežģījumiem pilna. Mironovs bija precējies divreiz, abas sievas bija aktrises. Ar pirmo sievu Jekaterinu Gradovu viņš apprecējās 1971. gadā, pēc diviem gadiem viņiem piedzima meita Marija.
Mironovs sapņojis par kuplu ģimeni, vismaz trim bērniem, bet Jekaterina negribēja pamest novārtā savu aktrises karjeru. 1973. gadā viņa pati bija kļuvusi slavena ar radistes Katjas lomu daudzsēriju TV filmā “17 pavasara mirkļi”.
Mironovs mājās bijis diezgan valdonīgs, aizliedzis sievai krāsoties, smēķēt un lietot alkoholu.
“Paskaties, kāda Kobzonam ir sieva lellīte! Viņa nekur nemaisās. Arī tev labāk paklusēt un mirkšķināt savas skaistās actiņas,” bijušā vīra izteikumus kādā intervijā atcerējās Gradova.
Lai gan viņa bija ļoti skaista sieviete, Mironovs nemaz neslēpa, ka ielaižas romānos arī ar citām aktrisēm. Pēc dažiem gadiem Gradova neizturēja vīra neuzticību un pieprasīja laulības šķiršanu.
“Es viņu padzinu. Man vēl bija saglabājies pašlepnums, nespēju viņam piedot. Viņš vēl ilgi lūdzās un prasīja iespēju atgriezties, bet mani vadīja lepnums, nevis prāts. Esmu pārāk emocionāls cilvēks un nevaru pievērt acis uz lietām, ko citas sievietes uztver normāli.”
Vēlāk viņa gan atzina, ka nožēlo šo soli, jo arī pēc šķiršanās ļoti mīlēja Andreju.
1977. gadā Mironovs apprecējās otrreiz, ar aktrisi Larisu Golubkinu. Viņai jau bija meita Marija, ko Andrejs pieņēma un audzināja kā savējo (starp citu, Andreja meitas, abas Marijas, ir vienaudzes un abas kļuvušas par Krievijā populārām aktrisēm).
Larisa pret Andreja sānsoļiem izturējās pielaidīgāk, un viņi bija kopā līdz Andreja mūža beigām.
Pēdējā izrāde Latvijā
Mironovs ar ģimeni bija biežs viesis Latvijā; daudzus gadus viņš brauca atpūsties uz Jūrmalas sanatoriju “Jaunķemeri”.
“Memuārus es nerakstu, dzejoļus nesaceru, ar makšķerēšanu neaizraujos. “Jaunķemeros” katru dienu eju uz līča krastu, kur var lieliski atpūsties,” aktieris stāstīja laikrakstam “Rīgas Balss”. “Pasakiet lasītājiem, ka aktieris Mironovs ir pie teicamas veselības.”
Diemžēl tā nebija taisnība, un liktenis bija lēmis tā, ka izcilais aktieris tieši Latvijā pēdējoreiz kāpa uz teātra skatuves. 1987. gada augustā viņš bija ieradies ar viesizrādēm Rīgā.
Neilgi pirms tam Mironovu satrieca ziņa, ka 64 gadu vecumā miris viņa draugs un kolēģis Anatolijs Papanovs, kurš aizgāja mūžībā 5. augustā.
“Es būšu nākamais,” noteicis Mironovs, uzzinot par drauga nāvi.
14. augustā viņš Rīgā uz Operas skatuves spēlēja galveno lomu lugā “Figaro kāzas”, kad neilgi pirms izrādes beigām Mironovs saļima, sajūtot stipras galvassāpes. Viņu steigšus nogādāja Gaiļezera slimnīcā, kur labākie ārsti ilgi centās glābt viņa dzīvību.
Diemžēl tas neizdevās, un 16. augustā agri no rīta Mironovs aizgāja mūžībā. Viņam bija tikai 46 gadi… Ārsti secināja, ka noticis asinsizplūdums smadzenēs.
Todien no rīta viņš divas stundas spēlējis tenisu, lai gan mediķi viņu bija brīdinājuši, ka pārāk ilga fiziskā slodze var kaitēt veselībai.
Mironova pirmā sieva Jekaterina vēlāk stāstīja, ka Andrejs jau sen esot zinājis par aneirismu smadzenēs.
“Mums bija draudzīgas attiecības ar Aleksandru Konovalovu, kurš tolaik bija viens no labākajiem neiroķirurgiem pasaulē. Viņš piedāvāja Andrejam taisīt operāciju, jo aneirismas smadzenēs var saglabāties 11–12 gadus, bet agri vai vēlu notiek asinsizplūdums.
Ja toreiz Andrejs būtu uztaisījis operāciju, viņš nodzīvotu līdz 100 gadu vecumam.
Taču viņš atteicās, prātoja: “Ja nu ārstiem kaut kas nesanāk, tad es kļūšu par “dārzeni”, visu atlikušo mūžu čurāšu gultā.” Bet tieši pēc 11 gadiem notika aneirismas plīsums.”
Neko nedarīja ar pusspēku
“Andrejs nodzīvoja īsu, bet ļoti piepildītu mūžu. Varbūt viņa organisms neizturēja šo pārbagātību. Jābūt apveltītam ar ļoti stipru veselību, lai izturētu tik lielu slodzi (gan fizisko, gan psiholoģisko), jo katra tikšanās ar skatītājiem, katra filmēšanās prasa ļoti daudz spēka un enerģijas,” pēc Andreja nāves atzina viņa kolēģis Jurijs Ņikuļins.
“Mironovs neko nedarīja ar pusspēku, tādēļ katru reizi spēlēja tā, it kā šī izrāde būtu viņa pirmā un pēdējā parādīšanās uz skatuves,” secināja teātra kritiķis Boriss Pojurovskis. Mironovs savu pienākumu pret skatītājiem pildīja līdz pat pēdējiem dzīves brīžiem.
“Ja kāds viņam būtu pateicis, ka vairs nedrīkst strādāt par aktieri, Andrejs tāpat būtu nokritis uz vietas beigts,” spriež viņa otrā sieva Larisa Golubkina. Larisai šobrīd ir 80 gadu; pēc Andreja pāragrās nāves viņa otrreiz nav precējusies.
“Vēlreiz precēties? Kā gan iespējams apprecēties ar kādu citu pēc Mironova?!” vaicā Larisa.
Mironova pirmā sieva Jekaterina Gradova aizgāja mūžībā šogad 22. februārī 74 gadu vecumā. Viņai ir divi mazdēli – meitas Marijas vecākais dēls, 28 gadus vecais Andrejs arī ir aktieris, bet Marijas jaunākā atvase, dēliņš Fjodors ir tikai pusotru gadu vecs.
Slavenais aktieris ir apbedīts Vagaņkovas kapsētā Maskavā; viņa vārdā ir nosauktas vairākas ielas, kā arī mazā planēta Nr. 3624, kas Andreja Mironova vārdu izplata Visumā līdzās citām zvaigznēm.
