Traģēdijas politizēšana 0
Sešpadsmitais marts ir datums, kurā katrs var saskatīt to, ko vēlas redzēt. Tas paver gandrīz neizsmeļamas iespējas latviešu leģionāru traģēdijas politiskā izmantošanā.
Ir arī diezgan zīmīgi, ka 16. marta atceres diskreditēšana starptautiskā mērogā ieguva īstu vērienu tikai pagājušā gadsimta pēdējos gados, respektīvi, ap to laiku, kad Baltijas valstīm parādījās jau pavisam skaidras izredzes tikt uzņemtām Ziemeļatlantijas līguma organizācijā un Eiropas Savienībā. Jo kas gan var būt vēl atbaidošāks par “esesiešu maršēšanu” Rīgā. Latvijas augstākās amatpersonas no šīs, kā pieņemts teikt, “pretrunīgās vēstures” pēc iespējas atgaiņājās, ļaujot izplatīties tamlīdzīgām notikumu interpretācijām.
Dīvainā kārtā ārpolitiski 16. marts ir vairāk nepieciešams nevis Rīgai, bet Maskavai – ja tāda nebūtu, to vajadzētu izdomāt. Ik reizi uz pavasara pusi tiek piepildīti kārtējo samazgu spainīši, kas noder visa gada garumā. Bet tie ir dažāda tilpuma atkarībā no situācijas. Pēdējā laikā mazākos parasti izmanto pirms Saeimas vēlēšanām, lai pārāk neapšļāktu no galvas līdz kājām latviešu elektorātu, kura viena daļa varbūt sliecas balsot par “Saskaņas centru”. Tāpēc aizpērn – 10. Saeimas vēlēšanu gadā – uzsvars vairāk bija likts uz promaskavisko sabiedrisko organizāciju (“Baltijas forums” u. c.) vēstures konferenci un pārējām aktivitātēm. Arī pērn pirms 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanām Krievija smagākās zalves pietaupīja. Diez vai Aleksandrs Djukovs toreiz būtu rīkojis savu izstādi (“Aizvestā bērnība: 1943 – 1944. Uz Latviju aizvesto bērnu liktenis”). Toties tā ne jau nejaušības dēļ ir sarīkota šogad.
Tādējādi savulaik pēckara trimdā Rietumos ieviestā klusā piemiņas diena pārvērsta par ieganstu politiskai ažiotāžai. Un to nenoliedzami atvieglo kāds apstāklis.
Andrievs Ezergailis ir raksturojis emigrantu aprindu attieksmi pret vācu okupācijas laikiem kopumā “kā paviršu un virspusēju”. Proti, palika īsti neaptverts nacistu nolūks “uzspiest savu notikumu interpretāciju”, kas nebija vienkārši meli, bet pamatīgi “izplānota dezinformācijas programma”, un viens no tās mērķiem bija “radīt ilūziju, ka viss notiek brīvprātīgi”.
Jāpiebilst, ka zināmā mērā šo dezinformācijas programmu vēlāk savām vajadzībām pielāgoja PSRS, un tā būtībā darbojas joprojām, teiksim, palīdzot leģionārus formāli pieskaitīt esesiešiem. Arī virspusējība šo notikumu attēlošanā nav zudusi. Latvijā daudzi mēdz izvairīties no tomēr nepatīkamiem jautājumiem, kādi apcerēti, piemēram, trimdas teologa un vēsturnieka Haralda Biezā (1909 – 1995) grāmatās “Kurelieši” un “Latvija kāškrusta varā: sveši kungi – pašu ļaudis”, kurās diezgan nesaudzīgi vērtēti leģiona augstākie latviešu virsnieki – instruments okupantu rokās. Par to var strīdēties, vēlams argumentēti. Bet nevajadzētu sniegt pakalpojumu Latvijas apmelotājiem, iztēlojot gandrīz vienīgi kā latvisku lietu vāciešu radīto leģionu un noklusējot “svešo kungu” lomu. Leģions iederējās šo kungu bezcerīgajā politikā, kaut, protams, tāpēc apsūdzēt leģionārus “nacismā” ir tikpat absurdi kā vainot “nodevībā” no iesaukšanas izvairījušos vai dezertējušos jaunekļus. Pašu vāciešu ierosmē arī izveidotās t. s. Kureļa grupas kaujiniekus, kas atklāti nostājās pret okupantiem, gaidīja kara tiesa vai vairākumā gadījumu Štuthofas koncentrācijas nometne.
Varbūt tomēr būtu jārod pienācīga vieta ik pa laikam un nesen atkal cilātajai kureliešu tēmai un viņu saistībai ar Latvijas Centrālo padomi, kas pagrīdes apstākļos veidoja sakarus ar demokrātijām. Šis stāsts, tāpat kā savā ziņā leģiona vēsture, būtībā ietver apsūdzību ne vien pret totalitārajiem režīmiem, bet arī pret Rietumu lielvalstu liekulību. Un, ja reiz Latvijas traģēdija tiek politizēta, iespējams, vajadzētu šo, kā tagad saka, izaicinājumu pieņemt. Jautājums, vai mūsu partiju domnīcas, Rīgas pili un valdību apkalpojošie eksperti un Latvijas institūts tam ir gatavi.
