“Traģēdija Rēzeknes novadā varēja arī nenotikt!” Sociālajiem darbiniekiem ir sava teorija 0
Traģēdija Rēzeknes novadā varēja nenotikt, ja vien neizpildītos virkne dažādu apstākļu sakritību, ir pārliecināti bērnu tiesību sargi un sociālie darbinieki.
Alkohols, bērna nepieskatīšana, līdzcilvēku klusēšana un pat vieta, kur zēns noklīda, šoreiz noveda līdz letālam iznākumam. Eksperti atzīst – katram sociālo darbinieku klāt nepieliksi. Valstī arī nav vienota algoritma, kā riska ģimenes pamanīt, un ir pavisam reālas situācijas, ieskaitot šo, kad sociālais dienests pamatoti varēja nezināt par riskiem un problēmām. Kā nosargāt bērnu dzīvību?
Arī līdzcilvēku atbildība
Pašvaldībām atbildīgāk jāvērtē iedzīvotāju ģimeņu dzīvesstila riski, reaģējot uz puisēna nāvi Rēzeknes novadā, teicis labklājības ministrs Uldis Augulis (Zaļo un Zemnieku savienība). Bet kā?
“Algoritms [pēc kā vadīties] kā tāds noteikti nav, bet tas, ko saka Bērnu tiesību aizsardzības likums, – ja kāds ierauga riskus vai saprot, ka varētu būt kāds bērnu tiesību pārkāpums, par to ziņo.
Ja tagad medijos un sociālajos tīklos izskan, ka visi kaimiņi zina, redz, kopā lieto, bet neinformē, un zina, ka tur ir mazs bērns, tad tā ir, es gribētu teikt, arī līdzcilvēku atbildība,
ka neziņoja par to, ka mammai ir grūtības, pieņemsim, ar vielu lietošanu,” uzsvēra Bērnu aizsardzības centra vadītāja Gunita Kovaļevska.
Sociālo darbinieku trūkums sociālajos dienestos esot zināma problēma visā valstī. Taču šajā reizē ne tā bijusi pie vainas, bet gan informācijas trūkums, uzskata Bērnu aizsardzības centrā un sociālo darbinieku biedrībā.
“Tas, ka vienmēr visas ciema tantes visu zina, nenozīmē, ka to zina sociālie darbinieki.
Pie katras ģimenes nevaram pielikt sociālo darbinieku vai bāriņtiesas speciālistu, tāpat kā pašvaldības policistu,” akcentēja Latvijas Sociālo darbinieku biedrības valdes priekšsēdētāja Una Lapskalna-Alksne.
Lielāki riski – mazapdzīvotās teritorijās
Tas būtu arī nesaprātīgi. Mazā Ivana traģiskā nāve Liepājā pirms 7,5 gadiem jau bija liels pagrieziena punkts, un ir gūtas mācības – tā mudināja nepalikt vienaldzīgiem un sabiedrība patiesi aktīvāk ziņo par noklīdušiem bērniem, dodas palīgā un skaidro, kur ir vecāki. Taču šeit ir liela atšķirība starp pilsētām un laukiem.
“Lielāki riski ir tādās teritorijās, kas ir mazapdzīvotākas. Piemēram, lauku viensētās, kur cilvēku plūsma ir mazāka,” piebilda Lapskalna-Alksne.
Vai ir plānots aktualizēt sociālo risku pamanīšanu tieši šādās teritorijās?
“Pieaugušajiem, ja viņi izvēlas tādu dzīvesveidu vai dzīvesvietu, kur bērnu nevar ieraudzīt kāds kaimiņš vai palīdzēt, tad ir jāspēj garantēt bērna drošība. Protams, ka pašam.
Pašam ir jāuzņemas atbildība par saviem bērniem. Katram par savu. Primāri tā ir katra vecāka atbildība. Tālāk tā ir sabiedrības, valsts, pašvaldības iestāžu atbildība,” uzsvēra Kovaļevska.
Gadu no gada ir strādāts pie tā, lai stiprinātu sadarbību starp pašvaldību dienestiem, policiju, neatliekamo palīdzību. Dienesti apmainās ar informāciju, policijai ir pienākums ziņot sociālajam dienestam, ja ir bijis kāds izsaukums uz ģimeni, kurā aug bērns un ir identificēti riski. Tas jau notiek un ir nesis rezultātus. Andreja gadījumā, pēc pašvaldību dienestu darbinieku teiktā, jārisina citas problēmas, ar ko saskaras dienesti reģionos.
“Tās ir nabadzības sekas. Ja man ir precīza informācija, ka šī ģimene nebija pie skaidra prāta, tad es teiktu, ka mums ir jārunā par to, cik ir pieejamas apreibinošās vielas. Te nav runa tikai par konkrēto ģimeni, bet par sistēmu kopumā.
Tiem vecākiem, kas ir ar atkarībām un kuriem ir mazi bērni, būtu jānodrošina piespiedu ārstēšanās,” uzskata Lapskalna-Alksne.
Vēl jāizglīto sabiedrība par to, ka sociālie darbinieki vai policijas darbinieki ir palīgs, kas palīdzēs atrast bērnu, kas nodrošinās drošu vidi, ja viņiem ziņos savlaicīgi. Amatpersonas aicina no šīm iestādēm nebaidīties.
