Čigānu glābēji Talsu apriņķī 4
Īpaša loma un vieta romu likteņa izšķiršanā nacistu okupācijas laikā izrādījās Talsu apriņķim un tā latviešu amatpersonām – pateicoties viņu godaprātam, šeit dzīvību nezaudēja neviens čigāns. Viņu vidū bija arī pirms tam klaiņojošie čigāni, kas tagad tika nodarbināti vietējā kokzāģētavā un netika aizskarti pat pēc vācu okupācijas varas vairākkārtējiem atgādinājumiem. Vēl šodien dzīva ir leģenda par Sabiles pilsētas galvu Mārtiņu Bērziņu, kurš burtiski pēdējā brīdī ieradās čigānu eksekūcijas vietā Sventes priedulājā ar speciālu dokumentu, ar kuru bijis noteikts, ka uz vietas dzīvojošie čigāni nav nogalināmi. Tas izglābis vairāk nekā 200 Talsu apriņķa čigānus no nošaušanas, kuri jau stāvējuši pašu izraktas bedres priekšā (viņiem tika melots, ka tā paredzēta, lai pārapbedītu pirms tam netālu nošautos ebrejus), un viens no viņiem – Kristaps Kleins, saņēmis atļauju izpildīt savu pēdējo pirmsnāves vēlēšanos, ilgi un smeldzīgi dziedājis kādu čigānu dziesmu, kurai beidzoties uz motocikla (citās liecībās – uz velosipēda vai pat uz zirga) ieradies Sabiles pilsētas galva un apturējis plānoto nošaušanu. Par godu M. Bērziņam, kurš nodzīvoja garu mūžu un mira Dundagas veco ļaužu pansionātā 95 gadu vecumā, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ar vietējo čigānu iniciatīvu ir uzstādīta piemiņas plāksne pie nama Sabilē, K. Barona ielā. Uz plāksnes lasāms, ka šeit strādājis pilsētas galva Mārtiņš Bērziņš, “kurš ar savu pilsonisko drosmi izglāba no iznīcības Sabiles čigānu kopienu”. Par šo varoņdarbu vēsta arī uzraksts “Sabiles čigānu pasargātājs no nāves” uz M. Bērziņa kapa pieminekļa, un 2003. gadā uzņemtā režisora Romualda Pipara dokumentālā filma “Par visu manu dzīvi”. Paradoksāli, bet pēckara padomju okupācijas laikā M. Bērziņš pat divreiz brīnumainā kārtā paglābās no izsūtīšanas uz Sibīriju. Pirmoreiz drīz pēc kara beigām, kad viņš jau bija aizvests uz cilvēku savākšanas punktu Matkulē, viņu izglāba Ieva Vulfarte, kuras vīru, gaļas tirgotāju – ebreju – savulaik no nāves bija pasargājis pats M. Bērziņš, bet otrreiz 1949. gadā no deportācijas uz Sibīriju M. Bērziņu izglāba Sabiles čigāni, kas, skaļi kliegdami un protestēdami, burtiski izrāva viņu no smagās automašīnas kravas kastes, kurā atradās apcietinātie.
Turklāt, kā noskaidrojusi Talsu ģimnāzijas vēstures skolotāja Antra Grūbe, ne mazāks ieguldījums Sabiles čigānu glābšanā ir bijušajam Talsu apriņķa priekšniekam Kārlim Krūmiņam, kurš kategoriski atteicies piekrist šo cilvēku iznīcināšanai, kā argumentu minot, ka apriņķim ir nepieciešams darbaspēks un čigāni neko sliktu nevienam nedarot. Speciāli uz Talsiem atbraucis arī luterāņu arhibīskaps Teodors Grīnbergs, kurš ar K. Krūmiņa atļauju sasaucis vietējos čigānus uz sapulci pie vecā pilskalna un noturējis viņiem īpašu dievkalpojumu. Atšķirībā no M. Bērziņa padomju drošības iestādes pēc kara K. Krūmiņu apcietināja un 1946. gada 31. martā notiesāja ar pieciem gadiem ieslodzījumā (pēc citām liecībām, K. Krūmiņš atgriezās Latvijā tikai pēc desmit gadiem), apsūdzot viņu par sadarbību ar vācu okupācijas varu. Bezspēcīgs padomju okupācijas varas priekšā izrādījās arī Talsu un Ventspils apriņķa čigānu mēģinājums glābt K. Krūmiņu, ar pašu parakstiem lūdzot atbrīvot savu glābēju. Kā redzams no K. Krūmiņa krimināllietas materiāliem Latvijas Valsts arhīvā, LPSR Iekšlietu Tautas komisariāta karaspēka Kara tribunāls vien konstatēja, ka izmeklēšanas gaitā izskanējušie fakti par K. Krūmiņa ieguldījumu čigānu glābšanā nav uzskatāmi par pierādītiem un viņa vainu mīkstinošiem. Pēc atgriešanās no ieslodzījuma K. Krūmiņš dzimtenē nodzīvoja tikai vienu gadu un zemes klēpī ir guldīts Sukturu kapos.
