Čigānu iznīcināšana Rēzeknes apriņķī 4
Pilnīgu romu genocīda izpēti Latvijā līdz šim ir apgrūtinājis dokumentāru vēstures avotu trūkums, jo nacistu okupācijas varas oriģināldokumenti līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai fragmentāri, tādēļ pētniecībā jāizmanto ar lielu kritikas devu vērtējamie pēckara Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas materiāli un padomju drošības iestāžu notiesāto Latvijas iedzīvotāju krimināllietas. Atsevišķas epizodes Rēzeknes apriņķa čigānu mēģinājumos pasargāt sevi no tobrīd vēl nezināmā skarbā likteņa parāda arī mūsdienās Latvijas Valsts vēstures arhīvā apzinātie dokumenti. To vidū ir arī Konstantīna Tomaševiča kirilicā ar roku parakstītais, bet latviešu valodā mašīnrakstā nodrukātais 1941. gada 4. oktobra iesniegums Rēzeknes apriņķa policijas priekšniekam Albertam Eihelim. Tā autors ir centies pierādīt, ka ir uz vietas dzīvojošs čigāns, kam ir savs privātīpašums un pastāvīga nodarbošanās (iepriekš strādājis ar zirgiem par smago ormani, bet tagad pie malkas izvešanas) un izteikts lūgums atstāt viņu brīvībā un ļaut nodarboties pēc paša ieskatiem un vajadzībām. Uz šā dokumenta ir saglabājusies arī A. Eiheļa rezolūcija ar norādi noskaidrot, vai K. Tomašēvičs “agrāk ir godīgi strādājis un kā uzvedies boļševiku laikā”. Tam sekoja policijas 1. iecirkņa virskārtībnieka pārbaude, kuras rezultāti, atsaucoties arī uz apkārtējo iedzīvotāju nelabvēlīgām atsauksmēm, nebija K. Tomaševičam glaimojoši. Policijas atzina, ka “viņš pastāvīgi savās mājās bariem pulcinājis apkārt klīstošos čigānus. Kaimiņos un attālāk ar saviem zirgiem mīdījis dārzus un košuma apstādījumus. Tomaševiča saimniecībā visa iekārta rāda, ka cilvēks ir dzīvojis bezrūpīgi un nolaidīgi – pa kurām durvīm pats staigā, pa tām arī lopus vadā. Nav čigāna saimniecībā darba rīku un braucamo lietu, kas liecinātu par noteiktu nodarbošanos”. Neraugoties uz šo negatīvo raksturojumu, A. Eihelis 8. novembrī tomēr izdeva rakstisku paskaidrojumu K. Tomaševičam, ka viņš var mierīgi dzīvot savās mājās un strādāt godīgu darbu un čigānu nometnē netiks ievietots, ja nenonāks konfliktā ar likumu.
Diemžēl šādai iespējai acīmredzot vēlāk nebija lemts piepildīties, jo 1942. gada 4. – 5. janvārī gandrīz visi Rēzeknes apriņķa čigāni tika iznīcināti. Kā liecina To dienu ieraksts vēlāk atrastajā Rēzeknes cietuma mašīnrakstītājas Annas Družinskas dienasgrāmatā liecina: “Vakar aizvesti visi čigāni. Plkst. 10.00 atveda vēl vairākus pajūgus ar tiem no Kaunatas. Skaistas meičas, brūni iedeguši bērneļi… Pēc dažām stundām visus – vīriešus, sievietes, bērnus – raudošus sadzina automašīnās un aizveda uz Ančupānu kalniem. Nošaut. Par ko?” Rēzeknes apriņķa policijas pārskats par stāvokli uz 1942. gada 20. jūliju atklāj arī šā nozieguma skaudro bilanci – 311 vietējo čigānu iznīcināšanu. Kā zināms, Rēzeknes apriņķa policijas darbība tika vērtēta 1965. gada 11. – 30. oktobrī VEF kultūras pilī Rīgā neklātienes padomju “paraugprāvā”, kurā nāves sodu piesprieda pieciem no sešiem apsūdzētajiem (trim no viņiem neklātienē), t. sk. Rēzeknes apriņķa policijas priekšniekam A. Eihelim. Viņa kā amatpersonas individuālā atbildība čigānu iznīcināšanā (ļoti iespējams, ka tā nebija viennozīmīga, kaut vai ņemot vērā minēto viņa labvēlīgo lēmumu K. Tomaševiča lietā) tā arī netika noskaidrota, jo apsūdzību vairāk interesēja Audriņu ciema iedzīvotāju, ebreju, padomju karagūstekņu un partizānu masveida iznīcināšana. Reāli pašu A. Eiheli, kurš pēc kara dzīvoja Vācijas Federatīvajā Republikā, no 1982. gada oktobra līdz 1984. gada jūnijam tiesāja Landavas apgabaltiesa, piespriežot viņam sešu gadu cietumsodu par līdzdalību Audriņu sādžas iedzīvotāju nogalināšanā. Spriedumu pārsūdzēja, un, pirms tas vēl bija stājies spēkā, A. Eihelis mira 1984. gada jūlijā.
