Monika Zīle: Dzīt pasākumu, tā teikt, pāri līķiem? Plānotajos jaunatnes dziesmu un deju svētkos riskus saskata pat Covid-19 apšaubītāji 18
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Morāles un ikkatra tikuma pamatā ir cilvēka spēja atteikties no savu vēlmju apmierināšanas, ja tās ir pretrunā ar saprātu.” Džons Loks, apgaismības laikmeta angļu filozofs
Dzīvē tā gadās, ka noteiktos apstākļos strauji iesakņojas paradumi, kas mērķē uz tradīcijas titulu.
Piemēram, veselības ministrs Daniels Pavļuts (“Attīstībai/Par”) jau tik bieži izziņojis masveida potēšanas startu un tikpat bieži nekas šajā sfērā nav īsti sācies, ka tādus vēstījumus sabiedrība vairs neņem par pilnu un pieskaita politiķu tukšrunas tradīcijām.
Tāpat kā Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (“JV”) solījumus ar stingras atbildības pieprasījumu ieviest kārtību vakcinācijas procesā. Tikai gaisa trīcināšana: ministrs imitē rosību, bet premjers tēlo bargu tās uzraugu.
Tādu monologu biežie atkārtojumi uz politiskās skatuves, ļaudami paredzēt izrādes nobeigumu, tomēr neiekļaujas definējumā, ka “tradīcija ir noteiktā cilvēku kopienā izveidojies uzskatu, ieradumu un darbību kopums, kas tiek nodots tālāk no paaudzes paaudzē”.
Un pirmais, kas šajā sakarā nāk prātā, bez šaubām, ir Dziesmu un deju svētki, ar kuriem aizsākas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā nostiprināto vērtību tradīciju uzskaitījums.
Lai gan šī ļoti cienījamu vecumu cauri dažādiem laikiem izdzīvojušā latviskās kultūras lepnuma “mazā brāļa” – Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu deju svētku – biogrāfija sākusies tikai 1960. gadā, to nozīme tradīcijas nepārtrauktības saglabāšanā ir ļoti svarīga.
Diemžēl pandēmija, skarbi testējot pilnīgi visus plānus, no tiem šo skaisto un vērienīgo pasākumu pagājušovasar izsvītroja, atbīdot nākotnē līdz brīdim, kad epidemioloģiskā situācija būs uzlabojusies.
Nekas tamlīdzīgs nav noticis – Covid-19 saslimušo cipars vēl satraucošāks nekā pērn ap šo laiku, bet XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku izpilddirektore Agra Bērziņa pauž apņēmību laikā no 2. jūlija līdz 2. oktobrim aizpildīt robu tradīcijas turpināšanā.
Varētu sacīt: svēta lieta, ja vien A. Bērziņas komandas prezentētais gavilēšanas norišu plāns neatgādinājis kādu ar lielu troksni sabrukušu līdzinieku.
Ir viegli uzminēt to pašu Vakcinācijas biroja (VP) skaļi priekšā celto potēšanas grafiku.
Ar jau pazīstamajām sadaļām A, B un C, no kurām ikviena, rūpīgāk apskatīta, apstājas pie Č – ar šo burtu sākas “čiks”.
Diezin vai pati Bērziņas kundze tic, ka, daudziem bērniem pulcējoties, varēs izpildīt visus epidemioloģiskās drošības noteikumus. Piedevām ir vesela virkne citu problēmu, kur svētku rīkošanas organizatoru entuziasms uz nopietniem jautājumiem īsti atbildēt nespēj pat aptuvenības līmenī.
Turklāt, kā savu lietišķo skepsi par svētku norisi pauž Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas vadītāja Iveta Ratinīka – skolotāji un vecāki šā mācību gada laikā ir pārāk noguruši, lai vasaras atvaļinājuma nedēļas ziedotu stipri miglainam mērķim.
Un tagad – par mērķiem. Dziesmu svētku tradīcijas kopšana, protams, ir tautisks karogs, ar kura cilāšanu apklusināt naivākus skeptiķus.
Bet sarkanbaltsarkanās krāsas diezin vai liks rimties urķiem, kas vēl atceras, ka 2019. gadā valdība piekrita: šim skolu jaunatnes pasākumam budžetā atvēlami 6 354 235 eiro. Pērn skaistā summa palika neskarta. Vēl sapelēs gulēdama, vai ne?…
Nav noslēpums, ka gan “lielie”, gan “mazie” dziesmu svētki dāsni atalgo organizatoru spici, tāpat dod artaviņu kolektīvu vadītājiem un honorārus radošo jomu ļaudīm. Tas ir normāli.
Bet varbūt ir saprātīgāk meklēt iespēju samaksāt tiem, kuri ieguldījuši darbu svētku repertuāra sagatavošanā un citos projektos un Covid-19 dēļ nav pienācīgi atalgoti, nevis dzīt pasākumu, tā teikt, pāri līķiem?
Igauņi jau nolēmuši, ka šovasar pulcēt bērnu masas nav prāta darbs. Kad paziņai, kura sociālajos tīklos aktīvi biedrojas ar “antivakseriem” un jaunā koronavīrusa noliedzējiem, jautāju par attieksmi pret Latvijā plānoto skolu jaunatnes lielpasākumu, viņa pailgi klusēja.
Pirms godīgi atbildēt: “Es, zini, neriskētu.”
