Tradīcija, kas vieno latviešus 0
Par Dziesmu svētku norisi trimdā un emigrācijā stāsta muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” veidotā grāmata “Dziesma. Svētki. Dzīve”, kam drīz jānāk klajā.
Grāmatas apakšvirsraksts ir “Stāsti par latviešu Dziesmu svētkiem ārzemēs”. Izdevuma idejas autors vēsturnieks, kultūras projektu realizētājs Juris Zalāns teic, ka tā nav Dziesmu svētku vēstures grāmata, bet vairāk sajūtu, emociju, līdzdalības motivāciju pieredze, ar ko dalās intervētie. Viņu vidū – Lalita Muižniece, Nils Ebdens, Kārlis Briedis, Ilga Reizniece, Valda Liepiņa un daudzas citas gan ārzemju latviešu, gan Latvijas sabiedrībā pazīstamas personas. “Projektu sākām pērn Dziesmu svētku laikā, kad šeit bija sabraukuši ļoti daudzi latvieši no ārzemēm un radās doma paraudzīties, kas gadu desmitu laikā noticis ārpus Latvijas,” stāsta J. Zalāns. Viņš grāmatu veidojis kopā ar Mariannu Auliciemu, Kristīni Jansoni, Maiju Hinkli un Ievu Vītolu, un vēl trīs interviju rakstītājiem. Grāmatā iekļautas arī dažas iepriekš notikušas sarunas, taču galveno kodolu veido pusotra gada laikā savāktais materiāls. Maija Hinkle ir devusi vēsturisku ieskatu, kad un kur notikuši Dziesmu svētki ārpus Latvijas no 1946. līdz 2014. gadam.
Arī šodien ļoti daudzi latvieši dodas projām no dzimtenes un jādomā par jautājumu – kas tad viņus tur tālumā saturēs kopā, spriež J. Zalāns. Viens no svarīgākajiem vispārinājumiem, ko parāda interviju apkopojums, ir – atpakaļ sauc kultūra, nekas cits. “Dziesmu svētku stāstos parādījās tas mehānisms, kādā veidā iespējams kultūru pārmantot,” secina vēsturnieks. “Svētki ir demokrātisks veids, kā būt iesaistītiem. Tu vari dejot, dziedāt, organizēt, diriģēt un vari būt apmeklētājs, un tev ir tās pašas emocijas, kas dalībniekiem!”
Grāmatā intervijas kārtotas, vispirms atvēlot vietu vecākās paaudzes piedzīvotajam, tad vidējās paaudzes stāstiem un visbeidzot jauno pieredzei. Pēdējā saruna ir ar Krišjāni Putniņu, kurš bijis dejotājs un pirms sešiem gadiem atbraucis uz Latviju, te nodejojis svētkus un emociju pacēlumā nākamajā dienā izlēmis, ka brauks dzīvot uz Latviju. Viņam tagad Vecrīgā ir folkklubs “Ala”. Dziesmu svētku kustībā ārpus Latvijas bijuši trīs nozīmīgi posmi. Pirmais – Vācijā, kur jau 1946. gada vasarā vairākās vietās, kur atradās Otrā pasaules kara bēgļu nometnes, notika pirmās dziesmu dienas. Zeme bija drupās, bēgļu nometnēs esošie cilvēki bija zaudējuši dzimteni, mājas, īpašumus, daudzi arī ģimeni, nometnēs dzīvoja bez iespējām ietekmēt savu likteni. “Viņiem kultūra deva radošo momentu, kas vajadzīgs katram cilvēkam, deva iespēju pārvarēt kara traumu,” secina vēsturnieks. Tad latviešiem radās iespēja izceļot tālāk uz Angliju, Austrāliju, Ameriku, un tur sākās ārzemju latviešu Dziesmu svētku otrais posms. Ja tagad kāds dodas uz Īriju, Norvēģiju vai kur citur, viņš brauc ar domu nopelnīt iespējami daudz naudas un domā, ka visu pārējo pagūs vēlāk. Bet toreiz tas bija paralēli, kultūras dzīve nepazuda, ļoti ātri gan Amerikā, gan Kanādā, Austrālijā, arī Anglijā, latvieši organizējās un sāka veidot kultūras dzīvi, salīdzina J. Zalāns. Svētku tradīcija spēja mobilizēt daudzus, dziesmu dienas apmeklēja desmitiem tūkstošu. Trešais posms sākas ar 1990. gada Dziesmu svētkiem, kad no ārzemēm varēja brīvi braukt uz Latviju. Radās jautājums – ko darīt tālāk? Daļa intervēto saka, ka ir jāturpina svētku rīkošana ārzemēs, bet citi uzskata, ka tagad, ja ir spēks un vēlme, ierodies Latvijā, piedalies un baudi svētkus šeit.
“Šodien visa mūsu dzīve ir atkarīga no naudas: būs nauda, būs Dziesmu svētki. Bet toreiz trimdā bija citādi: mēs gribam, lai būtu Dziesmu svētki, un mēs to izdarām!” spriež J. Zalāns. “Tas ļoti saliedēja, un šo attieksmi pārmantoja no paaudzes paaudzē. Intervijās vaicāju arī, kāpēc konkrētā ģimene atdeva naudu sarīkojumiem šai mazajai subkultūrai – latviešiem, jo naudu varēja iztērēt arī citādi. Bet uz to bija grūti saņemt atbildi – visiem šķita, ka tā ir bijusi pašsaprotama rīcība, jo šie svētki ir katra dzīves sastāvdaļa.” Kā cilvēks jūtas, augot divās kultūrās – piemēram, apzinoties sevi kā amerikāni un latvieti, austrālieti un latvieti? Arī uz to grāmatā meklēta atbilde. Dažādu zemju un paaudžu cilvēki pateikuši vienu un to pašu, proti, ka savu kultūras tradīciju dēļ viņi jutušies bagātāki. Nevis kā nabaga imigranti, kuri par katru cenu vēlas integrēties vietējā sabiedrībā, bet gan, gluži otrādi, ka viņiem ir interesantāka un bagātāka dzīve. Un bērnus pat apskauduši vienaudži, kuriem tādu latviešu svētku un latvisko nometņu piedzīvojumu nav bijis.
