Tracināšanas paraugi 0
Nevaru iedomāties nevienu loģiski spriestspējīgu, kurš patlaban ticētu no augstām tribīnēm dažādi paustajiem sabiedrības integrēšanas plāniem. Liekas, tos kā viesībām pasūtītus pīrādziņus valdības vajadzībām cep no Latvijas realitātes atšķirti rūķīši dziļi pazemē, kamēr virspusē tām pašām varnešu aprindām piederošie dūšīgi met malku zem cilvēkus mulsinošas un ne pa jokam tracinošas zupas grāpjiem.
Ja integrācijā vēlamies pirmkārt saskatīt savstarpējas cieņas un uzskatu atšķirības izpratni, tad saliedēšanas vīziju akceptētājiem der sev pajautāt, vai šīm idejām ir kaut minimāla dzīvotspēja augstu instanču lēmumu un paudumu pretrunīgajā gaisotnē. Tie prātu līdzsvaru jauc ne pa jokam un ārda jebkuru sabiedrības saskaņas ideju.
Piemērus? Bet, lūdzu!
Lai cik patriotisks un likumpaklausīgs būtu cilvēks, mēnešiem ilgusī un neizprotami iestrēgusī Valsts policijas (VP) cīkstēšanās ar fotoradaru uzstādītājiem jebkuru toleranto mieramiku tagad nokaitinājusi līdz baltkvēlei. Lieki prātot, cik treknu pleķi šī putrošanās uzmetusi kārtības sargu prestižam un kā cēlusi jau tā augsto, bieži apraudāto tiesiskā nihilisma līmeni. Nav teikts, ka VP slēgtā līguma ar “Vitronic Baltica” plaša izskaidrošana kaut ko ātri un diži labotu, tomēr par visām reizēm gribētos zināt, ar kuras (vai – kuru) amatpersonas vēlību viens privāts uzņēmums drīkst kacināt veselu valsti, jo pret visiem citiem ar līgumu nepildīšanu saistītajiem likumu pārkāpējiem policija žēlastības nepazīst. Ja pieteiktajā līguma laušanas procedūrā atklāsies, ka pašā dokumentā pārsvarā atrunātas “Vitronic Baltica” tiesības (vismaz pagaidām tā izskatās), tas vēl vairāk izļodzīs jau tāpat ļoti trauslo uzticību valsts struktūrām.
Taču sabiedrības tiesības jebkurā gadījumā ir zināt tos juridisko zinību korifejus (VP taču nepiesaista vidējus prātiņus, vai ne?), kas augšminēto līgumu akceptējuši, un arī līguma pildīšanas uzraugus.
Paredzot ar šādu dokumentu slepenošanu saistītās atrunas, nav grūti prognozēt, ka “radaru sāga” vēl ilgi uzbudinās sabiedrības jutekļus un neba nu valdības plānos ierakstītajā noskaņojumu līdzsvarošanas virzienā.
Vēl kādu piemēru? Nav problēmu.
Vasaras vidū tiesībsargs Juris Jansons diezgan bargi lika saprast, ka trūkties dabūs skolas, kur bērni mācību gada sākumā priekšā neatradīs visos priekšmetos nepieciešamās grāmatas. Pēc būtības uzstādījums pareizs: ja mūsu pamatlikumi garantē bērnam bezmaksas izglītību, valstij tā jānodrošina. Ombudsmena krēsls tādēļ arī izveidots, lai šī institūcija pēc labākajiem demokrātijas paraugiem pieskatītu valsts iedzīvotāju pamattiesību nodrošinājumu.
Ņemot vērā lielas vecāku daļas pieticīgo rocību, tiesībsarga vērīga ielūkošanās skološanas ķēķī ir tikai apsveicama. Tomēr gribas sacīt, ka šajā gadījumā no skaisti iecerētās pankūkas ir sanācis vien karstos taukos nočūkstējis kamšķis – var likt uz zoba, taču paēdis nebūsi.
Sastopam jau neskaitāmos citos gadījumos vēroto dīvainību, kad pēc satura labi un atbalstāmi amatpersonas paudumi nenāk to realizācijai piemērotā laikā. Pašam J. Jansonam taču nevar būt sveši izglītības budžeta veidošanas principi, un viņš diezin vai dzīvo iluzorā pasaulē, kur finanšu problēmas atrisina pasaku fejas burvju nūjiņas vēziens. Lai kā skolas vēlētos bērnus pilnībā nodrošināt ar izglītošanā nepieciešamo, tas ne visur iespējams jau šogad 1. septembrī. Toties varam iztēloties, kādas problēmas skolas piedzīvos mācību gada pirmajā nedēļā, dzesējot viņu laukumā citu nomesto verdošas zupas katlu.
