Latviešu valoda mūs dara stiprus. Saruna ar režisoru Elmāru Seņkovu 23
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt Latvijas Nacionālajā teātrī notiks režisora Elmāra Seņkova iestudētās Raiņa lugas “Spēlēju, dancoju” pirmizrāde. Šobrīd šī ir talantīgā režisora un bijušā Nacionālā teātra mākslinieciskā vadītāja pēdējā iestudētā izrāde šajā teātrī. Dažas dienas pirms 14. septembra “Kultūrzīmes” uzrunāja režisoru, jautājot par izrādi, par mākslinieka misiju un pienākumu pret tautu.
– Tā ir dīvaina sakritība, ka šobrīd Nacionālajā teātrī iestudējat tieši lugu “Spēlēju, dancoju”, kas runā par mākslinieka attiecībām un pienākumu pret tautu…
E. Seņkovs: – Jā, tas tiešām ir ļoti neparasti, arī ar radošo komandu runājām, ka sanāca gluži vai pravietot, jo iecere iestudēt tieši šo lugu bija zināma jau pirms gada. Ja apstākļi būtu sakrituši labvēlīgi, iespējams, šī būtu pavisam citāda izrāde. Šobrīd akcenti ir pamainījušies un tiešā trāpījumā ieliktas manas atsauces par esošo situāciju, mana sajūta par to, ka bieži vien mākslinieks zināmā mērā ir bezpalīdzīgs, nespējīgs ietekmēt ierēdniecības un varas pozīcijas, jo mākslinieka rokas ir par “īsām”, viņa vienīgais izteikšanās līdzeklis ir vienīgi māksla. Tas ir mans jautājums – vai tiešām mākslinieks nevar ietekmēt? Es tam negribētu ticēt, un, kaut gan par to runā mūsu izrāde, tiešām negribu ticēt tam, ka reizēm mākslinieks ir tik bezpalīdzīgs.
– Jūs gan gribētos saukt par stipru mākslinieku, kurš nemēdz palikt bezpalīdzīgs …
– Jā, jo gluži kā Totam pieder spēja spēlēt mūziku, man pieder mana spēja taisīt izrādes, es šajā jomā jūtos ļoti spēcīgs, pārliecināts un zinu, ko vēlos pateikt. Pēdējā laika notikumi netraucē man turpināt strādāt profesijā, arī audzināt jaunus māksliniekus, studentus, strādāt ar viņiem un dot arodu, spēju un instrumentus, lai viņi spētu izteikties ar šo brīnišķīgo mākslas veidu – teātra mākslu.
– Izrādē “Spēlēju, dancoju” kopā strādā arī jūsu komanda.
– Tiesa, šis gan ir nedaudz skumīgs laiks, jo mums bija lieli sapņi un mērķi… Iestudējot šo izrādi, esmu tik priecīgs, ka apkārt ir spēcīgas personības un interesanti cilvēki, ka varam radīt kopā. Mūsu tālākajā radošajā ceļā katrs savā ziņā aiziesim uz savu pusi, katrs darīs ko savu, un laikam gan tas skumdina visvairāk. Teātrī bijām tik vienots ansamblis ar spēcīgu radošo kodolu, bet mūs izšķīra ministrijas ierēdniecības arogance, viņi mūs nerespektēja un neveidoja dialogu, necentās atbalstīt šajā vadības pārmaiņu laikā.
Pārmaiņas mēdz būt laba lieta, nekad neesmu bijis pret pārmaiņām, tikai šoreiz, manuprāt, process bija totāli neveiksmīgs. Palika neatbildēti mani centieni un lūgumi vismaz ar cieņu izturēties, veidot dialogu ar tiem, kuri teātrī veido saturu, kuri bija un būs atbildīgi par to, vai cilvēki nāks skatīties izrādes, vai viņiem būs interesanti redzēt, kas notiks teātrī. Katrā ziņā Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone ir izdarījusi absolūti neko, lai šī situācija būtu uzlabojusies, lai mēs tiešām varētu atrast kontaktu ar jauno valdes locekli.
– Šobrīd situācija liekas traģikomiska – vairs neesat Latvijas Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs, bet vienlaikus visa jaunā sezona ir jūsu plānota.
– Ļoti ceru, ka tā šī sezona tik tiešām noritēs. Tā atkal ir alūzija ar Totu – dziesma turpinās skanēt, arī neesot klāt spēlmanim. Mēs ļoti ceram, ka tiks realizēti visi mūsu iecerētie darbi. Man gan par to šobrīd nav simtprocentīgas pārliecības, jo viens ir vārdi, bet jāskatās darbi, to, vai notiks viss plānotais, varēs secināt tikai sezonas beigās.
– Kādi ir jūsu tālākie nākotnes ceļi?
– Šobrīd ir tāds mierīgs, varbūt arī nedaudz skumjš laiks, jo kāds posms atkal beidzas, viens darbs ir padarīts. Emocionāli ar šo izrādi noslēdzu attiecības ar Latvijas Nacionālo teātri, varētu teikt, ka šis darbs ir mūsu veltījums teātrim, no kura uz brīdi atkāpjos vai, teiksim emocionālāk – aizeju. Turpinu savu profesora darbu ar Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem, tā būs pilnāka slodze, jo būs jau trešais gads, tātad kopā ar šiem studentiem būšu kopā vēl divus gadus.
Centīšos dalīties ar pieredzi un iedot instrumentus viņu tālākam darbam. Ir arī piedāvājumi režisora darbam, arī ārpus Latvijas. Tā gan ir dilemma, jo gribētos strādāt mūsu valstī, kaut gan pastrādāt citur ir fantastiska pieredze. “Spēlēju, dancoju” ir mans vienīgais šīs sezonas iestudējums, un šobrīd priecājos par zināmu pauzi. Sezonu biju pakārtojis Nacionālajam teātrim, man ir brīvs laiks, lai apdomātu, kā turpināt darbu jaunā līmenī. Es nekur neaizbraukšu, jo pārāk stipri mīlu Latviju.
– 1919. gada 23. septembrī tika izdots Latvijas Izglītības ministrijas Rakstniecības un teātra nodaļas vadītāja Jāņa Akuratera rīkojums par Nacionālā teātra kā valsts teātra dibināšanu: “Nacionālais teātris ir visas tautas teātris; aiz to arī viņa attīstības gaitas ir raksturīgas visai latviešu garīgās kultūras attīstībai.” Vai šie vārdi tiešām raksturotu arī mūsu šī laika garīgās kultūras attīstību?
– Šobrīd jau redzam, kas notiek visapkārt. Domājot par šo citātu, man kā māksliniekam vienmēr bijis svarīgi meklēt mūsu lielo autoru – Raiņa, Blaumaņa, Ezeriņa un citu – domas, tās piemērot šodienai. Turklāt – lai viņu pārdzīvojumi izskanētu atkal no jauna. Piemēram, Rainim bija ļoti lieli pārdzīvojumi, viņā it visā bija arī liels dumpinieciskums. Ar “Spēlēju, dancoju” dzejnieks gribēja uzrunāt un celt latviešu tautas garīgo spēku. Vienlaikus – turpat blakus bija un vēl joprojām ir Velnu rija, kur, kā šobrīd redzam, notiek politiķu nesaprotamie lēmumi likt amatos cilvēkus, kuri nav savas jomas profesionāļi. Man liekas, ka šajā sistēmā kaut kas nav pareizi, domāju, ka īstam vadītājam ir jāzina ceļš, un, lai zinātu šo ceļu, viņam jāpārzina sava darba joma. Visai sabiedrībai liels pārsteigums bija arī pagājušās nedēļas jaunais kultūras ministra pieteikums, kas notika gluži tāpat kā Nacionālā teātra gadījumā. Es nenoliedzu, ka viņi (Nacionālā teātra direktors Māris Vītols un kultūras ministra kandidāts Gunārs Kūtris. – Red.) ir brīnišķīgi cilvēki, arī savas jomas profesionāļi, bet notiekošais ir ne tikai dīvains, bet ir galīgi šķērsām. Tas būtu līdzvērtīgi manām spējām vadīt slimnīcu, ko pat nespēju iedomāties – ir taču zināmas sarkanās līnijas, lai varētu vadīt nozari, tā tomēr ir jāzina!
– Vienlaikus mūsu valsts nemaz nevarētu pastāvēt, ja nebūtu valsts pamats – latviešu valoda un kultūra. Gan valodu, gan kultūru izmanto un sevi tajā izpauž vai visi varai tuvu stāvošie, sākot no politiķiem un ekonomistiem.
– Valoda ir mūsu vienīgā vērtība, kas mūs dara stiprus. Latviešu valoda ir vienīgais, kas mūs saista un vieno. Īpaši svarīgi, lai latviešu valoda turpina skanēt Nacionālajā teātrī. Protams, valoda mainās, tā, laikam ritot, veido savu veidolu un formu, bet mums tam jāseko un jādod tai skanēt. Domāju, ka šobrīd esam sarežģītā situācijā un joprojām nedrīkstam atslābt, nedrīkstam aizmirst, ka vēl joprojām notiek ārprātīgi intensīvas cīņas par Ukrainas neatkarību. Cilvēka dabā ir pierast pie dažādiem apstākļiem, un arī mēs esam pieraduši pie kara fakta, bet es gribētu vēlreiz uzsvērt – karš nav beidzies! Mēs joprojām esam tieši tikpat apdraudēti, kādi bijām kara sākumā. Šobrīd pasaule nav paredzama, mēs visi staigājam pa trauslu stiklu, mums būtu jābūt ārkārtīgi vienotiem, iekšienē mēs nedrīkstam šķelties, mūsu lēmumiem jābūt prātīgiem.
To ļoti labi un iedvesmojoši pierāda sporta joma, piemēram, basketbols, tur pieredzam, kā jauni zēni ar jaunu līderi spēj būt tik vienoti un cīnīties pret tik spēcīgām komandām. Mani tas ļoti iedvesmo, un ticu, ka vienotība ir iespējama. Tā ir jaunu cilvēku rokās, viņi spēj būt vienoti, viņi to pierāda. Arī basketbola komandā vairs nav veco, pieredzes bagāto spēlētāju, palikuši vien ļoti motivēti jaunieši. To ir ļoti patīkami redzēt. Treneris esot pat veicis izvēli un atteicies no labiem iepriekšējo gadu līderiem, viņam bija svarīga komanda un tās spēja sevi pierādīt.
Manuprāt, dot platformu jaunajiem ir ļoti būtiski, jo viņi būs tie, kuri veidos mūsu valsti, un zinu, ka par viņiem priecāsimies. Mums jādod vārds jaunajiem, jāieklausās viņos – jā, reizēm viņi ir dumpinieciski un ambiciozi, bet, atgriežoties pie Tota, reizēm pat skaļi jāsaka: mēs nedrīkstam baidīties no jaunā, viņiem jādod vārds. Turklāt – viņiem arī jādod iespēja kļūdīties, jo tieši kļūdīšanās veido cilvēka lielumu.
– Nešaubos, ka bijāt klāt jau no pašas pirmās dienas, kad teātrī izlēmāt iestudēt “Spēlēju, dancoju”. Kurā brīdī jums kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu Raiņa ideju drāma kļuva par traģikomēdiju un kāpēc?
– Reizēm jau nemaz nevar uz notiekošo paskatīties citādi kā ar humoru, reizēm tas kļūst pārāk ciniski. Mūsu iestudējuma procesā traģikomēdija kļuva pat tuva satīrai. Arī Rainim, neraugoties, ka lugā iekodēti daudzi mītiski, mitoloģiski un jēdzieniski tēli, tā tomēr vienlaikus ir arī joku luga, kopā ar velniem notiek amzierēšanās.
Rainim tajā laikā notiekošais ļoti sāpēja, tāpēc lugu viņš rakstīja ar zināmu cinismu, un mēs sapratām, ka tas jāpārņem. Raiņa dauzīšanās forma, kā Tots apmuļķo velnus, iespējams, šodienas acīm lasot, vairs nav tik smieklīga, tāpēc mūsu uzdevums bija to pārvērst tādā formā, lai to saprastu mūsu skatītājs. Tomēr negribējām kļūt tendenciozi, es šo izrādi gandrīz salīdzinātu ar politisko kabarē.
– Vēl domājot par Ukrainu – arī Rainis lielāko daļu lugas sarakstīja 1914. un 1915. gadā, Pirmā pasaules kara laikā…
– Taisnība, viņš pat pārdzīvoja, ka, beidzoties karam, lugai zudīs jēga, jo Rainis ļoti labi juta kontekstu. Lugā ir Trejgalvis, asinsūcējs kungs, kuru Rainis tolaik bija domājis kā Vāciju un carisko Krieviju. Šobrīd jau mēs nekur tālu neesam tikuši, joprojām tiek sūktas asinis, tie trejgalvji ir mūsu pašu vidū, kangari staigā brīvi… Mums liekas, ka mūsu laikā nekas tāds nav iespējams, bet tomēr tas notiek, šie cilvēki bīda lielas lietas un ir ļoti viltīgi.
