Juris Lorencs: Ne tikai vēsture, arī cilvēku individuālie likteņi politikā atkārtojas kā farss 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijas internetā pavīdēja ziņa – dzimtajā Pēterburgā 81 gada vecumā mūžībā aizgājusi Vissavienības komunistiskās boļševiku partijas ģenerālā sekretāre Ņina Andrejeva.
Vidējā paaudze (nemaz nerunājot par jaunatni) par šo cilvēku visdrīzāk nav dzirdējusi. Tomēr īsu brīdi Andrejeva bija pat ļoti slavena, veselas trīs nedēļas kā hipnotizēta uz viņu raudzījās visa Padomju Savienība.
Vieni ar prieku un cerībām, citi – ar dusmām, vēl citi – ar bailēm.
Lietas būtība: 1988. gada 13. martā laikrakstā “Sovetskaja Rossija” parādījās kādas Ļeņingradas Tehnoloģiskā institūta pasniedzējas, ķīmiķes Ņinas Andrejevas vēstule, patiesībā garš raksts “Es nespēju atteikties no principiem”.
Tajā viņa asi iestājās pret Mihaila Gorbačova iesākto pārbūves un atklātības politiku, nosodīja “klanīšanos Rietumiem”, “kosmopolītismu”, “vēstures nomelnošanu” un Staļina nopelnu nonicināšanu.
Pasaulē sākās minējumi – ko gan tas varētu nozīmēt? Vai Kremlī gaidāms apvērsums?
Aizdomas vēl vairāk pastiprināja apstāklis, ka Andrejevas raksta publicēšanas brīdī Gorbačovs atradās Dienvidslāvijā, bet viņa tuvākais līdzgaitnieks Aleksandrs Jakovļevs – Mongolijā.
Sekoja divu dienu (!) ilga kompartijas Politbiroja sēde, kurā pēc asām diskusijām Gorbačovam un viņa sabiedrotajiem izdevās gūt virsroku. Un tad 5. aprīlī kompartijas galvenajā laikrakstā “Pravda” parādījās Aleksandra Jakovļeva sagatavotais ievadraksts “Pārbūves principi – domāšanas un rīcības revolūcija”.
Tajā Andrejevas vēstule tika raksturota kā “pret pārbūvi vērstu spēku manifests”.
Daži vēsturnieki uzskata, ka Andrejevas raksts, sekojošā diskusija Politbirojā un 5. aprīlī publicētais “Pravdas” ievadraksts ir pārbūves politikas izšķirošais, ja ne centrālais notikums. Pagrieziena punkts, pēc kura ceļa atpakaļ vairs nebija. Ja tā, tad tas iespaidoja arī Latvijas likteni.
Totalitārajā sistēmā rakstītajam vārdam ir īpaša nozīme. Staļina laikos pēc “Pravdā” publicētas “darbaļaužu vēstules”, kurā pieprasīja tiesāt revizionistus (kosmopolītus, trockistus, eserus, kaitniekus, kulakus, ārzemju spiegus utt.), daudzi cilvēki, kā toreiz teica, “sāka kaltēt sausiņus” – gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē.
1987. gada 18. septembrī laikrakstā “Padomju Jaunatne” parādījās VDK sagatavots materiāls, anonīmu autoru (Pipars un Ābelis) sacerēts raksts “Farizeji bez maskām”. Tajā tika “atmaskota” jauno luterāņu mācītāju grupas “Atdzimšana un atjaunošanās” darbība. Raksts bija nepārprotams brīdinājums tiem, kuri pulcējās pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā un 23. augustā.
Par laimi, Gorbačova pārbūves politikas vilciens jau bija aizgājis, un biedriem Rīgā atlika vien pieskaņoties Maskavas “ģenerālajai līnijai”.
Līdzīgas publikācijas (politiskie signāli, brīdinājumi) parādās arī šodien. Par tādu uzskatāms 19. jūnijā publicētais Vladimira Putina programmatiskais raksts “Lielās Uzvaras 75 gadi: kopēja atbildība pret vēsturi un nākotni”.
Lūk, neliels citāts no tā: “1939. gada rudenī, īstenojot savus militāri stratēģiskos aizsardzības uzdevumus, Padomju Savienība sāka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporāciju. To iestāšanās PSRS tika īstenota uz līgumu pamata, ar ievēlēto varas iestāžu piekrišanu.
Tas atbilda tā laika starptautiskajām un valstu tiesību normām.” Lūk, cik vienkārši! Jautājums – kādi “militāri stratēģiskie uzdevumi” var parādīties rīt?
2003. gadā Maskavā man laimējās sastapt Aleksandru Jakovļevu. Uz “Latvijas Avīzes” jautājumu – kāda būs Krievijas nākotne? – pārbūves politikas patriarhs atbildēja: “Manuprāt, atgriešanās pagātnē nav iespējama. Cilvēkus vairs nevar sadzīt atpakaļ aizgaldos un padarīt par vergiem.
Tomēr joprojām ir jūtamas ilgstošās beztiesības un nabadzības sekas.
Krievu tauta bija pieradusi pie vecā, nu jau aizgājušā dzīvesveida, bet pieradums ir ne tikai cilvēka, bet arī tautas otrā daba. Tāpat mūsu valstī joprojām lielā cieņā ir pielīdēji un karjeristi…
Neraugoties uz to, ka valsts ir faktiski atgriezusies pie vienpartijas sistēmas, ka mēs atkal verdziski dziedam veco Staļina laiku PSRS himnu, ka joprojām valda nevis likums, bet “telefona tiesības”, kopumā savā attīstībā Krievija tomēr virzās uz priekšu. Esmu pārliecināts – to nekas vairs nespēs apturēt.” Cerēsim, ka Jakovļevam būs taisnība.
Bet dedzīgo komunisti Ņinu Andrejevu pēc 5. marta ievadraksta “Pravdā” padzina no darba. Visu atlikušo mūžu viņa mētājās pa marginālu kreisu organizāciju konferencēm, uzstājās tādā valstīs kā Ziemeļkoreja.
Pārliecinātā internacionāliste apsveica Krimas pievienošanu Krievijai un karu Donbasā. Vienlaikus pavisam nesen viņa aicināja cilvēkus balsot pret Putina ierosinātajiem konstitūcijas labojumiem.
Iemesls – Krievijas valdības liberālā ekonomiskā politika, “izdabāšana Rietumiem”.
Nav brīnums, ka Andrejevas vadītajai “Vissavienības komunistiskajai boļševiku partijai” Krievijas varasiestādes atteikušas reģistrāciju, tā faktiski darbojas nelegālos apstākļos. Izrādās, ne tikai vēsture, arī cilvēku individuālie likteņi politikā atkārtojas kā farss.
