Juris Lorencs: Medijos izskan ironija, ka nu beidzot esam iestājušies “visur, kur vien tas iespējams” 21
Pēdējās dienās, komentējot Latvijas uzņemšanu OECD jeb Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā, medijos izskan ironija, ka nu beidzot esam iestājušies “visur, kur vien tas iespējams”. Tikmēr vairākumam Latvijas iedzīvotāju noslēpumainais burtu salikums OECD maz ko izsaka.
Latvijas jaunāko laiku vēsturi var salīdzināt ar kārtainu torti, kuras slāņi iezīmē pievienošanos dažādām starptautiskajām organizācijām. Turklāt laika ritējumā šie “klubiņi” kļūst aizvien elitārāki: ANO, EDSO, Eiropas Padome, NATO, Eiropas Savienība, Šengenas zona, eirozona. Beidzot kārta pienākusi arī OECD, ko konditorejas asociācijās varētu salīdzināt ar putukrējuma garnējumu. Kompozīciju vainago pikanta sarkana odziņa – pievienošanās Stambulas konvencijai.
Tikmēr eksperti apgalvo, ka OECD esot “elite no elites”, kurā Latvija beidzot tiekot uzņemta ar godpilno 35. kārtas numuru. Tomēr šis vērtējums varbūt drīzāk liecina par mūsu centību un iztapību dažādu ārēju prasību un direktīvu īstenošanā. Pasaulē šodien ir apmēram 200 valstis. Ja patiešām uzskatām, ka esam 35. attīstītākā, labākā, gudrākā un bagātākā zeme, tad atrodamies bīstamu ilūziju varā.
Ielūkosimies statistikā. Saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda datiem iekšzemes kopprodukta ziņā uz vienu cilvēku esam 51. vietā pasaulē ar 13 600 ASV dolāriem, kas uz kopējā pasaules fona varbūt nav slikts rādītājs.
Tomēr, manuprāt, par saimnieciskajiem rādītājiem (arī dažādiem “transparences” raksturojumiem, korupcijas uztveres indeksiem utt.) daudz būtiskāki ir tie, kas liecina par pašu lielāko vērtību, proti, par cilvēka dzīvi. Un te aina nepavisam nav iepriecinoša. Latvijā joprojām turpinās destruktīvi procesi, un tos apturēt nav spējis neviens klubiņš, kurā esam iestājušies. Paredzamā dzīves ilguma ziņā (74 gadi) pasaules valstu reitingā esam tikai 80. vietā. Latvija ir viena no visvecākajām pasaules valstīm. Mūsu vidējais vecums 41,4 gadi, kas šajā pasaules “antireitingā” dod 28. vietu. Latvijai ir arī pavisam bēdīgi augstā 10. vieta pašnāvību skaita ziņā. Turklāt esam uzstādījuši pasaules rekordu iedzīvotāju samazinājumā – kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā tie ir 25%.
Diskusija starp iespējamajiem “Vienotības” vadītājiem Piebalgu un Smiltēnu liecina, ka situācijas nopietnību beidzot sāk apzināties arī politiķi. Tomēr Latvijas vēsture liecina, ka būtiski pavērsieni notiek tikai tad, ja nākotnes mērķus izvirza ne tikai elite, bet gan pirmām kārtām pati tauta. Tā tas bija 1905. gada revolūcijas laikā, 1918., 20. gados un trešajā atmodā. Ir pēdējais laiks visiem kopā apzināties, ka atskaites sistēma, pēc kuras vajadzētu orientēties un dzīvot, atrodas nevis Stokholmā, Berlīnē, Briselē vai Vašingtonā, bet gan tepat uz vietas Latvijā.
