Anna Žīgure: Deputātus vēlētāji nedrīkst pamest vienus uz veseliem četriem gadiem 8
Toreiz bija 1991. gada janvāris. Netālu no mūsu Augstākās Padomes ēkas Jēkaba ielā pie ugunskuriem sildījās deputātu aizstāvji. Situācija bija bīstama, gaisā virmoja baumas par gaidāmo PSRS specvienības “Omon” uzbrukumu, tomēr cilvēku sejas staroja gaišā ticībā, ka drīz Latvija būs pavisam neatkarīga. Gara spēks un savstarpējā uzticība deva spārnus pacelties virs nospiedošās realitātes un cerību, ka neatkarību iespējams atjaunot. Tas īstenojās tā paša gada 21. augustā.
Laiks aizskrējis, un šajā pašā vietā pienācis 2015. gada 23. aprīlis, salts Jurģu dienas rīts. Pa Jēkaba ielu ziemelis dzenā putekļus, kas kož acīs. Pie Latvijas Republikas Saeimas durvīm Valsts policijas pārstāvji ar lentēm norobežojuši četrstūri, kur atļauj stāvēt piketētājiem. Jau otro ceturtdienu pēc kārtas ieradušies Jūrmalas Aizsardzības biedrības (JAB) pārstāvji un šoreiz arī daļa viņu domubiedru – no Kundziņsalas un Latvijas Dabas fonda. Draudzīgie un pieklājīgie policisti nofotografē piketētājus un lozungus. “Tas arhīvam,” viņi paskaidro.
Piketētāji lūdz neizslēgt no Vietējo pašvaldību referenduma likumprojekta 5. panta 2. punktu, kas dotu vismaz teorētisku iespēju noskaidrot iedzīvotāju vairākuma viedokli par pašvaldības teritorijas plānojumu. Šī ir finiša taisne; ierosinājumu par iespēju likumīgi ietekmēt pilsētas attīstību pamatiedzīvotāju interesēs JAB Saeimā iesniedza pirms astoņiem gadiem. Šajā laikā Saeimas deputātu sastāvs vairākkārt atjaunojies.
Iepriekšējā ceturtdienā visu izjauca deputāts Dainis Liepiņš, kurš nevēlējās pamest sēdes zāli, kaut Saeimas Kārtības rullis to paredz. Atjaunotās Latvijas deputāts acīmredzot uzskata, ka pretēji celtajai apsūdzībai viņš nav kļūdījies, izpildot amatpersonas deklarāciju. Jēkaba ielā klīst baumas: šoreiz deputātu sēdes zālē nemaz neielaidīšot, tomēr viņš, plati smaidīdams, pienāk pie piketētājiem un tos uzmundrina.
Ar sirds siltumu dalās arī citi deputāti, kuri dodas pāri Jēkaba ielai no frakciju ēkas uz lielo māju. Kāds novēl: “Lai jums izdodas!” Cits parāda, kā turēs īkšķi. Cits klusi, gar pašu ēkas sienu, gandrīz neviena nepamanīts, sāneniski ieslīd pa lielajām durvīm. Vēl cits žēli konstatē: “Protams, Jūrmala ir īpašs gadījums, bet nevar taču apstādināt attīstību visā Latvijā!” Šajā brīdī vecāka gadagājuma piketētājiem nāk prātā Alfrēda Rubika vēl pagājušā gadsimta 80. gados teiktais: “Jums, rakstniekiem, ir taisnība, varbūt Rīgā tiešām ir pārāk daudz strādnieku no brālīgajām republikām, bet ir taču vēl daudzas Latvijas pilsētas, kas nav attīstītas.”
Ir arī tādi deputāti, kuri sakās domājam tāpat kā piketētāji. Daži paspēj vairot politisko kapitālu – netālu ir TV kamera. JAB priekšsēdētāju intervē vienīgi krievvalodīgais kanāls. Vēlāk var redzēt, kāda bijusi šī rīta galvenā intriga – policija tiešām šķērsoja Liepiņam ceļu uz sēžu zāli, kur par vietu zem saules cīnījušies daudzu mediju pārstāvji.
Kā tas gadījies, ka šajos 24 gados tik dramatiski mainījušās attiecības starp varu un sabiedrību? Noteikti vainojamas ir abas puses, jo ievēlētos deputātus vēlētāji nedrīkst pamest vienus uz veseliem četriem gadiem. Savukārt deputātiem ir vairāk uzmanības jāpievērš tam, ka uzticība dažādām pašvaldību un valsts institūcijām, tajā skaitā Saeimai, Latvijā dilst kā pērnais sniegs. Ievēlētajām personām un arī ierēdņiem jāsaprot, ka vēlētājs un vispār pilsonis nav vienreizējai lietošanai – uzticība jāuztur vismaz līdz nākamajām Saeimas vai pašvaldību vēlēšanām. To māca demokrātiskas sabiedrības ābece.
Grūti teikt, vai nicīga izturēšanās pret vēlētājiem ir gēnu kļūme, visatļautības sajūta vai sirdsapziņas trūkums. Varbūt to piebaro pēdējos divdesmit gados Latvijā kultivētā primitīvā pārliecība, ka par naudu var visu. Latvijā ir liels pulks bijušo politiķu, kuri, pateicoties vēlētāju lētticībai, savā darbošanās laikā krietni pavairojuši personīgo mantību, pie reizes apkaunojot vārdu “valstsvīrs” un mazinot uzticību mūsu valstij un tās institūcijām.
Jācer, ka pilsoņi nepieļaus, lai tuvredzīgas un savtīgas intereses, kādas joprojām valda Latvijas politikā, novestu līdz neatkarīgai valstij pagātnes formā. Vēlētājiem ir jāsasparojas un jāsāk drosmīgāk atbalstīt par Latvijas nākotni domājošus politiķus, bet šiem politiķiem un ierēdņiem jāatrod laiks un iespēja biežāk uzrunāt savus vēlētājus un algu maksātājus.
Starp citu, Jurģu dienas balsojuma rezultāts liecina, ka no Pašvaldību referenduma likumprojekta tomēr izslēgts 5. panta 2. punkts. Neraugoties uz to, ziņu aģentūra LETA optimistiski pavēstīja: “Iedzīvotāji varēs atlaist domi.” Nevarēs viss. Tā lūk.
