Sārmu vanna un putriņa tuviniekiem 0
Deviņdesmito gadu sākumā Lielbritānijā plosījās govju trakumsērga. Bīstamā slimība, kas inficē liellopus un spēj pāriet arī uz cilvēkiem, nogalināja gandrīz 180000 govis, un vēl 4,4 miljonus valdība nolēma nokaut aiz piesardzības. Lai atvieglotu dzīvnieku ķermeņu iznīcināšanu, skots Sandrijs Sullivans (Sandy Sullivan) ierosināja izšķīdināt tos karstā sārmā.
Kad govju slimības draudi pārgāja, Sulivans atrada vēl vienu izmantošanas iespēju savam izgudrojumam – cilvēku apbedīšanai. Viņš nodibināja kompāniju “Resomation”, kura ražo iekārtas līķu šķīdināšanai. Ķermeni ievieto speciālā tvertnē, kurā cirkulē ūdens un kālija hidroksīds, uzsildīti līdz 160 grādiem pēc Celsija. Pēc trīs stundām no cilvēka paliek tikai kauli un bieza brūna putriņa ar amonjaka smaku. Putriņu nosūta pārstrādei, bet kaulus sasmalcina, ievieto urnā un atdod mirušā tuviniekiem.
“Resomation” salīdzina šo metodi ar kremēšanu: rezultāts ir gandrīz tāds pats, bet process ir tīrāks, drošāks un efektīvāks. Tehnoloģiju popularizētāji atzīst, ka iegūtā putriņa mulsina daudzus potenciālos klientus, bet Sulivans pārliecināts, ka tie ir tikai aizspriedumi. “Skatīsimies patiesībai acīs – tas nebūs skaisti jebkurā gadījumā”, – viņš saka.
