Toms no Krietnuma zemes 0
Amerikāņu rakstnieka Marka Tvena (1835 – 1910) romāna “Toma Sojera piedzīvojumi” dramatizējums un iestudējums Dailes teātrī, ievadot skolas mācību gada sākumu un teātra 96. sezonu, 31. augusta pirmizrādē un septembra sākuma izrādēs pulcēja simtiem bērnu. Šoreiz tradīcijas turpināšanas vērtais pasākums, kas vērtējams kā dopings skatuves mākslas mīlēšanai nākotnes skatītājos, apsveicams ne vien masveidīguma dēļ (pirms izrādes foajē telpās valdīja īsts juceklis, bērniem visos stūros bija iespējas darboties pašiem, liekot puzles, zīmējot, fotografējoties, pērkot suvenīrus ar izrādes nosaukumu, saņemot aktieru parakstus u. c.), bet arī iestudējuma nopietnības dēļ.
Režisoram Dmitrijam Petrenko “Toma Sojera piedzīvojumi” ir personiski nozīmīgs darbs kā lielās skatuves pirmais iestudējums. Nopietna attieksme vilšus nevilšus ietekmējusi arī izrādes saturu, kurā mazāk akcentētas puiciskas bezrūpības un piedzīvojuma sižetiskās līnijas, kas burvīgo Tvena grāmatu padara neaizmirstamu, lielāko uzsvaru liekot uz bērna patstāvības tēmu.
Justīnes Kļavas dramatizētais stāsts par bāreni Tomu Sojeru, kurš kopā ar saviem labākajiem draugiem – bezpajumtnieku Haklberiju Finu un Džo Hārperu – piedzīvo dažādas dēkas, ir pateicīgs vēstījums rakstura izaugsmes atklāsmei. Skatītājiem ir iespēja iejusties Toma rīcības izvēlē viņa dzīves epizodēs. Zēni viņa vadībā uzņemas atbildību, aizbēgot no mājām, atrodot izeju no labirinta, atmaskojot slepkavnieku un novēlot atrasto dārgumu lādi pilsētiņas nabadzīgākajam iemītniekam.
Laura Dzelzīša spēlētais galvenais varonis Toms jau no pirmajiem izrādes mirkļiem ir krietns zēns un droši var iztikt bez krustmātes Pollijas pamācošās daudzvārdības, jo pats novērtē labo un ļauno, pieņem lēmumus un ir atbildīgs par savu rīcību vārda dziļākajā nozīmē. Rakstura atveidojums aktierim izdodas lieliski, viņa spēle pārliecinoši tiek galā ar muļķīgiem krāsu toņiem scenogrāfes Sintijas Jēkabsones skatuves iekārtojumā un kostīmu mākslinieces Baibas Litiņas veidotajā tērpā. Uz skatuves izvietotie kustīgie podesti ir rozā krāsā un skolas bērnu formas – jēli zaļos toņos. Scenogrāfijas sintētiskums un tīrība nepalīdz saprast darbības vietu, laiku un atsevišķas detaļas, piemēram, žurkas atrašanos uz skatuves. Tā iekārtota karkasos, kreisajā pusē konstrukcijā otrā stāva līmenī izvietota Tomasa māja, vidusdaļā paredzēta vieta podestu un solu kustībai, kas dažādās epizodēs apzīmē darbības vietu kā skolu, tiesu vai baznīcu. Skatuves dziļumā ar dažiem koku stumbriem izvietota kapsēta, kur risinās skatītājiem maz redzamais, bet tik būtiskais Toma un Haka redzētais un vēlāk tiesā iztiesātais noziegums. Kopumā vide mehāniski pārceļ darbību no vienas vietas uz otru, tomēr trīs reizes – baznīcas, vētras un pūķa laišanas epizodēs – Dailes teātra milzu skatuve izmantota izcili, ļaujot pacelt objektus griestu vertikālē.
It kā spītējot darbības vietu nosacītībai un krāsu sintētiskumam, aktieru ansambļa spēle kopumā ir pārliecinoši organiska. Attiecības un iekšējie notikumi nolasāmi ar augstu precizitāti, un arī nelielās lomas aktieri atveido ar lielu nopietnību. Mārtiņš Počs epizodiskajā Dobinsa tēlā veido aizkustinoši fanātiska skolotāja raksturu, Inga Krasovska spilgti nospēlē Serēniju Hārperi, kura mīl savu dēlu, lai arī palaikam to iekausta. Artūrs Dīcis, šķiet, sacerējis vairākus biogrāfiskus romānus, spēlējot mikroskopiskās Daktera Robinsa, Alfrēda Trampla un advokāta Tečera lomas. Ērika Eglija atveido Bekiju Tečeri un Ieva Florence – Eimiju Lorenci, abas rāda savas pusaudzes kā pubertātes vecuma enerģijas uzlādētas meitenes ar iedomātu jūtu pārspīlējumu. Gintam Andžānam izdodas parādīt Haklberija Fina sapņotāja dvēseli un samierināšanos ar dzīves pabērna likteni. Mārtiņš Upenieks sirsnīgi iemieso amizantāko izrādes tēlu bailīgā puišeļa Džo Hārpera veidolā.
Apsveicami, ka “Toma Sojera piedzīvojumi” iztiek gandrīz bez ironijas, kas citkārt bērniem adresētās izrādes atšķaida ar vecākiem domātu komentāru un tās paliek mazo skatītāju nesaprastas. Tomēr krietna deva izsmējības ir Mācītāja un Tiesneša tēlos Arta Robežnieka dziedošajā pārspīlējumā, likuma un Dieva kalpa lomas pielīdzinot komiksam. Iestudējumā ir redzams, ka aktieriem pietrūkst telpas dramatizējuma ietvaros. Saistībā ar dramaturģiju visnoslēpumainākais ir indiānis Džo, kurš nav klasificējams klasiska labā/ļaunā lomā, Lauris Subatnieks lomu zīmē ar divkosīgu smīnu sejā, kas vienlīdz apliecina kā cinismu, tā pašironiju. Neizskaidrojama ir indiāņa nāve, kurš it kā mirst pēc trīs dienu badošanās, un šis nav vienīgais pārpratums. Šķiet, ka nopietnība pret tekstu, ko Justīne Kļava iekļāvusi 95 lappušu lineāras darbības sižetā, radījusi režijai neatrisinātu problēmu. Mēģinājums ietilpināt visu romānu nepilnās trīs stundās atstāj nesaprotamus sižeta caurumus un aktieru spēles paātrinājums atsevišķās epizodēs ir nepamatots.
Un vēlreiz – par nopietnību, kas caurvij iestudējumu. Visiem nenopērkamās dārgās kurpes, naudas sadale tiem, kam tās trūkst, Toma Sojera vēlēšanās kļūt par Robinu Hudu – tas viss precīzi ataino sociālās īstenības ainu un mantas kultu, ar ko reāli saskaras mūsdienu skolas bērni. Toms izvēlas savu patiesību, pēc tam kad Bekijas tēvs ir gatavs sist meitai par mantu lādes atdošanu, viņš kopā ar draugiem dodas uz kādu vārdā nenosauktu (Krietnuma?) zemi, kurā valda citi likumi. Iespējams, ka tāda pastāv. Katrā ziņā – režisora Dmitrija Petrenko uzburtajā skatuves patiesībā – noteikti. Atbilde uz jautājumu, cik tā vajadzīga arī tiem, kuri zālē dažkārt (patiesībā – ļoti maz) spīdināja mobilo ierīču spēlīšu pogas, ir vēl nākotnē.
Uzziņa
Marks Tvens, “Toma Sojera piedzīvojumi”, iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē.
Režisors: Dmitrijs Petrenko, scenogrāfe Sintija Jēkabsone, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, komponists Reinis Ozoliņš.
Lomās: Lauris Dzelzītis, Gints Andžāns, Mārtiņš Upenieks, Ilze Vazdika, Ērika Eglija, Gints Grāvelis, Lauris Subatnieks u. c.
Nākamā izrāde: 30. septembrī.
SKATĪTĀJU VIEDOKĻI
Armands Kalniņš: “Uz skatuves ir spēcīga trijotne – Dzelzītis (Toms Sojers), Andžāns (Haklberijs Fins), Upenieks (Džo Hārpers). Jauka izrāde, kaut pirmizrādē dažbrīd vēl trūka vilkmes.”
Teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska: “Ļoti atbilstošs iestudējums 1. septembrim, kas liek atcerēties, ka svarīgas ir ne tikai grāmatās iegūstamās zinības, bet ka būtiski bērniem arī ļaut fantazēt un dzīvot to dzīvi, ko viņi iztēlojušies. Esmu patīkami pārsteigta, ka Dmitrijs Petrenko tik labi ticis galā ar skatuves telpu.”
Teātra zinātniece un kritiķe Silvija Radzobe: “Apsveicu Dailes teātri ar talantīgu sezonas iesākumu. Šī izrāde ir pat nopietns sasniegums Latvijas teātru bērnu izrāžu iestudēšanas pieredzē.”
“Twitter” un LTV Kultūras ziņu arhīvs
