Diāna Jance: Tomēr neēd, kad dziesmu dzied 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šoreiz par sīkumiem. Gandrīz kauns rakstīt par kādām uzvedības normām laikā, kad pasaule mainās un visapkārt ir daudzas svarīgākas lietas.
Vai tas bija kādā filmā, kur galvenais varonis apstiprināja, ka visvērtīgākā mācība, ko savulaik devuši vecāki, bijusi pieklājības normu pārzināšana? Ka to māka un uzvedības normu ievērošana atver daudzas durvis.
Tas notika sen, bet emociju gūzmu atceros arī šobrīd. Skanēja rokoperas “Lāčplēsis” koncertuzvedums Burtnieku estrādē. Gaiss bija trīsošs, likās, visi teju sastinguši, klausoties Jāņa Sproģa dziedāto “Mazs bērniņš krustcelēs”. Tas nebija Atmodas laika leģendārais koncerts, bet likās, ka 1988. gada bailes par mazo bērniņu, Latviju, par tās dzīvību klausītāji ne vien atceras, bet toreizējo klausītāju bērni un bērnu bērni pārmantojuši saklausīt šīs dziesmas dziļāko būtību… un klusēt, kad dziesmu dzied. Tolaik gan brīvdabas estrādē jau ierasti smaržoja “frī” kartupeļi, tomēr pavisam, pavisam maz bija to, kuri uzskatīja par pieņemamu reizē ēst un reizē klausīties, turklāt tad pagāja maliņā, ēdēji un dzērēji nesēdēja klausītāju rindās, jo latvieši tomēr ir dziedātāju tauta. “Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied!” teica dzejnieks Imants Ziedonis, un tā tam būs būt.
Bet laiks iet. Cilvēcei uzbruka pandēmija, sākās mājsēde, mainījās ierastie paradumi un tikumi. Reālajā dzīvē draugus un paziņas satikām pavisam reti, un nu likās, ka mūsu paplašinātajā ģimenē iemaldījušies arī aktieri un dziedātāji. Visi itin kā savējie, un mājsēdes laika teātra izrāžu un koncertu laikā skatītājiem sagribējās i ēst, i dzert. Tālrādei un tāldzirdei mūsdienās dota spēja apstāties, ļaut skatītājam savas ļenganās miesas aizvilkt līdz ledusskapim i pēc alutiņa, i pēc desas luņķa. Un tad izrāde atkal turpinās. Kaut gan citureiz izrāde tā arī palika nenoskatīta, ja atradās interesantākas pārrunas vai darāmais.
Atgriezušies īstajos mākslas tempļos, teātru skatītāji vairs nespēj aktierus vērot tādā klusumā, kāds tas bija pirms pulcēšanās aizliegumiem, daudzi kļuvuši vaļīgāki, koncertos dziedātāji pat sākuši lūgt – varbūt iespējams uzvesties pieklājīgāk. Ir jau arī tiesa – pati atnākšana, draugu satikšana, gozēšanās cilvēkos arī ir vērtība, gan jau to teātri noskatīsies vēlāk, vai tad pa televizoru neparādīs. Jāpiebilst gan, ka daži, pavisam reti koncertu organizatori arī īpaši piedomā par izsalkušajiem skatītājiem, jo tā tas mēdz būt – skatītāji nav izsalkuši tikai pēc kultūras baudām, bet arī – pēc vēderbaudām. Vieni no šiem retajiem bija nupat izskanējušais Cēsu mākslas festivāls.
Jaunas vietas prasa jaunas tradīcijas. Mūsu sidraba birzs, skaistā Mežaparka estrāde nupat piedzīvoja īstenu Dziesmu un deju svētku lielnotikumu “Dziesma dejo, deja skan”. Koncerts bija garīgs baudījums, īstens kultūras līdzpārdzīvojums. Turklāt jaunajā estrādes ārtelpā vairs nesmaržo ne pēc kartupeļiem, ne piedegušām desiņām – ar gudru ziņu ēdienu zona ir attālināta no skatītāju, dejotāju un koristu rindām. Bet, izrādās, latvieši nav tikai dziedātāju tauta, patiesībā klusībā zinām, ka esam ēdāju tauta. Nezinu, cik daudzi, skanot, piemēram, Emila Melngaiļa “Jāņu vakaram”, uzkoda līdzpaņemtās sviestmaizes un kraukšķus, cik daudzi, skanot “Gaismas pilij”, devās alutiņa un kāpostu meklējumos. Citi atkal, turpat dziesmas vidū, ekoloģiskas plastmasas glāzes rokā turēdami, pavisam priecīgi un iesiluši atgriezās. Tauta cēlās un gāja, sēdās, čaukstinājās un čabinājās vai ik dziesmu… Droši vien jau bija ko pārrunāt, vai nu katru dienu radi un draugi satiekas koncertā. “Neskaties, bērniņ, ka tas onkulis ēd, no viņa nemācies. Viņš ir apēdis visas savas dziesmas, viņš neatšķir dziesmas no salātiem.”
Liekas, pandēmijas blaknes ilgs vēl kādu brīdi, tomēr gribētos cerēt, ka līdz 150. Dziesmu svētku gadskārtai un lielajam svētku koncertam mums izdosies atlabt no mirklīgajiem ledusskapja apmeklējumiem.
