Tomass Manns un nāve. “Apmānītā” Jaunajā Rīgas teātrī 0
“Kāpēc es to visu rakstu?” – uz Jaunā Rīgas teātra skatuves jautā baltā uzvalkā tērpts Ģirts Krūmiņš rakstnieka Tomasa Manna lomā. Ulda Tīrona režisētā izrāde “Apmānītā” tapusi pēc Manna tāda paša nosaukuma stāsta motīviem.
Stāsta centrā ir atraitne Rozālija fon Timlere, sieviete brīdi pirms sava auglības laika beigām (Regīna Razuma), kura iemīlas miesīgā, nesarežģītā amerikāņu jauneklī Kenā Kītonā (Kaspars Dumburs), nepiedienīgā veidā jūtās apsteidzot savas vecmeitās palikušās, klibās meitas Annas (Marija Linarte) mostošos iekāri pret šo pašu vīrieti.
Ulda Tīrona radītajā izrādē Manna stāsta smaguma centrs nobīdīts no ass. Izrādes centrā tagad ir pats rakstnieks – Tomass Manns. Stāsts “Apmānītā” tapis 1953. gadā, gadu pirms rakstnieka nāves, un ir viņa pēdējais darbs (aizsāktais romāns “Avantūrista Fēliksa Krula atzīšanās” netika pabeigts).
Kritika stāstu uztvēra ar sašutumu (izrādes programmiņā atrodama viena no recenzijām) nekautrīgi miesīgo aprakstu dēļ. Mannam stāsta mugurkaulu veido mātes un meitas dialogi, kuros Rozālija detalizēti izklāsta gan savas nesen dzimušās kaislības iedabu, gan pašas ķermenī notiekošās norises un izjūtas, atjaunojoties mēnešreizēm.
Šokējoša un spilgta ir arī izrādē ietvertā stāsta epizode, kurā māte un meita, reiz pastaigājoties meža malā, ierauga kāda maza grauzēja trūdošās atliekas un tām blakus mušām aplipušus dzīvnieka izkārnījumus. Gaisā vēdījis muskuss, dzīvniecisko instinktu un kaislību aromāts, abas dāmas ieslīgst sarunā par tā ieguves veidiem, apspriež muskusa izmantojumu parfīmos un atceras kādu Šillera “Laupītāju” izrādi, kurā viens no negatīvajiem personāžiem, ikreiz iznākot uz skatuves, izplatījis šo aromātu, kas pārliecinājis par viņa neģēlīgumu pat vairāk nekā tēlojums.
Izrādes režisoru un dramatizējuma autoru Uldi Tīronu vairāk nekā dāmu ķermeniskie pārdzīvojumi interesē, kāpēc Tomass Manns, sajūtot nenovēršamo nāves tuvumu, nevis gatavojas to pieņemt kādā mūsu iedomātā godbijīgā veidā, bet gan raksta par līdz netiklībai sakāpinātu kaisli, muskusa smaržu, sievišķās auglības asinīm.
Tomasa Manna stāstā darbību uz priekšu virza abu sieviešu savstarpējā sacensība dabas noliktajā tiecībā piepildīt savu auglību, bet Ulda Tīrona izrādē māte un meita padarītas par konkurenci izslēdzošām dvīnēm, spoguļattēlu, kas atkārto vienas un tās pašas darbības un izsaucienus.
Tomasa Manna stāsta spēks ir tā valoda, lēnais, detaļās paplašinātais, gandrīz kinematogrāfiskais stāstījums, kurā katram tēlam autors sagatavojis pamatīgu psiholoģisku pamatojumu, bet Ulda Tīrona izrādē tēliem atņemta pat cilvēcisku emociju iespēja, režisors citē pats sevi, savu iepriekšējo darbu uz JRT skatuves “Pēdējā Ļeņina eglīte”, izrādes pirmajā daļā sievietēm liekot uzvesties kā pusmītiskām būtnēm, marionetēm: runāt pārvērstās balsīs, kustēties pretdabiski.
Būtiska ir tikai sieviešu saikne ar rakstnieku – spalvas švīkstoņa izrādes fonā atgādina, ka Rozālija fon Timlere ar savu meitai izklāstīto sajūtu atstāstu un bezcerīgo kaisli notiek tikai un vienīgi viņa galvā. Brīžam Regīna Razuma pat koķeti pabrīnās, apšauba kaisles apmērus, ko Ģirts Krūmiņš Tomasa Manna lomā diktē viņai priekšā.
Izrādes lūzuma punktā šī saikne tiek pasvītrota vēlreiz, kad Rozālija iznāk tādā pašā baltā uzvalkā, kāds mugurā ir Ģirta Krūmiņa spēlētajam Mannam, uzsverot, ka ir viņa dubultniece, viņa avatārs, izdzīvojot jutekliskumu, kaislības un gatavojoties nāvei. (Tā kā izrādes programmiņa stāsta intrigu skatītājam atklāj jau pirms izrādes, uzdrošinos šos pašus spēles noteikumus ievērot arī šai rakstā – mēnešreizes, ko Rozālija noturējusi par savas sievišķības atdzimšanu, izrādās dzemdes vēža izsaukta asiņošana. Viņa mirst.)
Groteskas kustības, pārspīlēta spēle izcili padodas arī Tomam Veļičko, kam šai izrādē ir vairākas otrā plāna lomas, sākot no friziera, kurš gatavs nokrāsot Manna sirmos matus, tādējādi ar ķīmijas, nevis alķīmijas palīdzību atgriežot viņam jaunību, līdz pils gida lomai, Rozālijai un Annai ar savu kaisles objektu Kītonu dodoties izbraukumā ar laivām.
Kenu Kītonu Tomass Manns uzrakstījis ļoti smalki, viņa tēlā risinot Eiropas kultūras paguruma tēmu. Abas stāsta varones tiecas pie dabas, pie dzīvības spēka un dabiska kaisles avota, taču dabas norises viņas spēj uztvert tikai pastarpināti un eksaltēti – caur dzeju, sengrieķu dievību tēliem vai teātra izrādēm.
Kītons ir tiešs pretstats sagurušajai aristokrātijai, viņš Eiropā nokļuvis kā kareivis, un, sastapies ar līdz šim neredzētu pasauli, pārdzīvo sajūsmas šoku: izrādē ar juteklisku kaisli Kaspars Dumburs glāsta krēsla muguriņas kokgriezumus, sarunājas ar meža putnu izbāžņiem. Aktieris Kītonu uzbur bez tā smalkuma, kas šim tēlam ir stāstā, taču dara to ar lielu tiešumu: pirms klauvēt pie durvīm, brutāli tiek sakārtota bikšupriekša, rokas kustība tālāk slaidi virzās uz matu ērkuli, pieglaužot loku deniņos. Kronis visam ir izsmalcinātās sabiedrības pierunāšana uz palienētu deju no populāra mūzikla, kas izrādes beigās tiek atkārtota uz bis.
Man izrādes emocionālā kulminācija bija masku krišana, brīdis, kad Ģirta Krūmiņa Tomass Manns paņēma rokās akordeonu, kas izdvesa brīžam atpazīstamas, brīžam ausis plosošas skaņas. Kad līdz tam aiz priekškara slēptā skatuves uzbūve pēkšņi spēles telpu sadalīja divās daļās (scenogrāfe, tērpu māksliniece Anna Heinrihsone), Tomasa Manna stāstā visai banāli aprakstīto mīlas ainu, kurā ekskursijas laikā Rozālija ir gatava atdoties jauneklim, pārvēršot par gluži cita mēroga – miršanas – ainu, mīlētājiem bezcerīgi un nesasniedzami sitoties pret stikla sienu.
Taču režisors pats arī šo saviļņojumu pēc īsa brīža nokauj, ieviešot banalitāti, par kādu vēl pirms īsa brīža ņirgājies: liekot kino kadros mirējai sastapties ar savu jaunību, skaistumu, vasaru un ziediem.
Režisors Uldis Tīrons uz skatuves aplūkošanai izliek Tomasa Manna lasīšanas procesā (izrādes programmiņā varam atrast atsauces uz avotiem – fragmentiem no dienasgrāmatas, vēstulēm, rakstnieka paša zīmējumus) radušos tēlus. Es pieņemu, ka katrs no skatītājiem sagaršos kādu atsauci, kas ierosinās virzienu tālākdomāšanai.
No vienas puses, mani, līdzīgi kā iepriekšējās Ulda Tīrona izrādēs, aizrauj šī iespēja domāšanas procesu padarīt vizuālu, izspēlēt uz teātra skatuves. No otras, personiski man ir žēl, ka Regīna Razuma, kas šai izrādē pierādīja izcilu savu piemērotību Rozālijas fon Timleres lomai, tā arī palika bez iespējas pilnasinīgi un ar emocijām nospēlēt savu lomu sadrumstalotajos un pārveidotajos Tomasa Manna stāsta fragmentos.
“Apmānītā”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī (pēc Tomasa Manna tāda paša nosaukuma stāsta motīviem).
Režisors: Uldis Tīrons, scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone, gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš, oriģinālmūzikas autors – Platons Buravickis.
Lomās: Regīna Razuma, Marija Linarte, Kaspars Dumburs, Toms Veličko, Ģirts Krūmiņš, Katjuša Pelli.
Nākamās izrādes: 26., 27. janvārī.
