Stūriška: Tomass Bahs režisē krievu rakstītu lugu, “velk meldiņu par krieviem un baltkrieviem lielajā sportā” 8
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms gada starptautiskās sporta organizācijas lēni iekustējās, līdz pārvilka (gandrīz visas) krustu kopīgām sacensībām ar Krieviju un Baltkrieviju. Nu šķiet, ka sniega pika tiek velta atpakaļ kalnā, un šā neloģiskā procesa galvenā virzītāja ir Starptautiskā olimpiskā komiteja (IOC). Lai cik pretdabiska šī vēlme šķistu no malas, prezidents Tomass Bahs, šķiet, ir gatavs 12 raundu cīņai. Viņa bloknotiņā atziņu ir daudz – “sports nevar apturēt karus”, “mieram jādod iespēja”, “sportisti nedrīkst tikt diskriminēti pilsonības dēļ”, “olimpiskās spēles var būt piemērs pasaulei, kur cits citu respektē”, “arī krievu sportistiem ir cilvēktiesības”.
Uz papīra tās izklausās ļoti skaistas un pareizas, taču, pieliekot klāt kontekstu ar izpostīto Ukrainu, gribas citēt vārdus no Ufo dziesmas: “Dēls, vai tu esi stulbs vai izliecies?” Pirmais variants acīmredzot nebūs īstais, otrais – jau tuvāk realitātei. Iespējams, šobrīd vērojam Maskavā rakstītās un Baha režisētās dramatiskās lugas pirmo cēlienu, kurā, lai arī ne vienbalsīgi, tomēr ar dažu lielo spēlētāju atbalstu tiek noliegta agresoru atgriešanās sacensībās. Bet otrajā cēlienā, kam nosaukums – situācija pēc kara – dramatiski sauktu, sak, tad mēs viņus atstājām ārpusē, nabadziņi ir jau ilgi gaidījuši, un nu gan jāļauj atkal sportot. Jeb, citiem vārdiem sakot, lai krieviem nesekotu gadiem ilga diskvalifikācija. Protams, formulējums “pēc kara beigām” šobrīd ir netverams, jo nolikt pie vietas traku kodolvalsti – tas ir rēbuss bez praksē pārbaudītas atbildes.
Traģikomisku piesitienu lugai piešķir tas, ka IOC vada nevis kādas Āzijas vai Dienvidamerikas valsts pārstāvis, kurš patiesi Ukrainā notiekošo varētu uzlūkot caur īpatnēju prizmu, bet gan vācietis (dzimis Bavārijā, Rietumvācijā), un Vācijā vainas apziņa par nacistu pastrādātajiem noziegumiem ir izteikta arī šā brīža jaunajai paaudzei, kurai it kā nebūtu nekāda sakara ar to ugunskuru, ko pirms nepilniem simts gadiem uzšķīla Ādolfs Hitlers.
Dzīvojot demokrātiskā pasaulē, kur ir brīvi mediji un plaša informācijas pieejamība, Bahs nevar neredzēt to, ka Krievija pārvēršas vai varbūt, ko apzināties ir vēl biedējošāk, jau pārvērtusies par tādu pašu nacisma midzeni kā Vācija 20. gadsimta 30. gados. Jābūt aklam, lai neredzētu, par kādu draudu pasaulei kļuvis Vladimira Putina režīms, cik propagandas apdullināta ir šī sabiedrība, kādus noziegumus, tostarp pret civiliedzīvotājiem, pastrādājis okupantu karaspēks Ukrainā. Ka Krievijas valsts kontrolētajos medijos regulāri izskan draudi par kodolieroču izmantošanu, kā adresātu cilājot arī Baha dzimteni. Viņnedēļ Putina slavināšanas pasākumā “Lužņiku” stadionā (kur taču vajadzētu valdīt sporta un draudzīgas sacensības, ne naida garam) krievu armijas virsnieks aizrautīgi skaitīja repa rindas, ka kara beigās sarkanie karogi plīvos Berlīnē. Nu – tāpat kā 1945. gadā.
Visam par spīti Tomass Bahs turpina vilkt meldiņu par to, ka Krievijas un Baltkrievijas sportisti būtu pelnījuši sacensties kopā ar brīvo pasauli. Ka Ukraina, runājot par olimpisko spēļu boikotu, pārkāpj olimpisko hartu. Publiskajā vidē šis jautājums jau izskanējis, un varu tikai atkārtot – vai Bahs arī 1940. gadā aicinātu vienās sacensībās startēt ebrejus un vāciešus? Jā, ne ar gāzes kamerām koncentrācijas nometnēs, bet paralēles, kā Hitlers un Putins vēršas pret saviem iedomātajiem ienaidniekiem, savelkamas bez lieliem pārspīlējumiem.
Tāpēc IOC aicinājumi atvērt durvis agresoriem ir absurdi. Un liek domāt, ka Baha personā redzam nākamo Renē Fāzelu (bijušo Starptautiskās hokeja federācijas prezidentu), kurš nupat saņēmis dāvinājumā akcijas krievu oligarha uzņēmumā un pieņēmis Krievijas pilsonību.
Pret Baha iniciatīvu dzirdamas balsis Parīzē, Londonā, Vašingtonā. Vēl nav runājuši IOC sponsori, kas, nav šaubu, uz Krievijas tirgu aizskries atpakaļ pie pirmās iespējas, bet īstermiņā savu vārdu negribēs saistīt ar boikota un skandālu izkārtni. Tādēļ prognozēju, ka krievus Parīzes olimpiskajās spēlēs nākamgad neredzēsim ne ar, ne bez karoga.
