Māris Antonevičs: Tolerances laiks ir beidzies, bet nav skaidrs, kas ir sācies 2
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no šo laiku visspilgtāk raksturojošajiem citātiem pieder Rīgas Pašvaldības policijas priekšniekam Jurim Lūkasam, kurš tiešraides preses konferencē paziņoja: “Tolerances laiks ir beidzies.”
Policijas amatpersona to bija attiecinājusi uz konkrētu situāciju – 12. decembrī plānotajām protesta akcijām un tiem, kas šo pasākumu ietvaros pārkāps noteiktos ierobežojumus.
Par to, ka tas notiks, gan nevarēja rasties šaubas, jo arī paši protesti bija pret ierobežojumiem, pieprasot tos atcelt. To, ka tolerances kļūst arvien mazāk, mēs gan redzam arī daudzos citos aspektos, lai gan nekā pozitīva no tā pašlaik nav.
Starp citu, vārdu “tolerance”, ko varētu latviskot kā “iecietība”, Latvijas amatpersonas ik pa laikam mēdz lietot tieši tad, kad vēlas uzsvērt, ka nolēmušas rīkoties izlēmīgi.
Arī pēc maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavības toreizējais Valsts prezidents Raimonds Vējonis izplatīja īpašu paziņojumu: “Šāda rīcība ir nepieļaujama un netiks tolerēta.”
Vārdnīcās vārdam “tolerance” ir dažādas nozīmes un skaidrojumi. Viena no definīcijām ir, ka tas nozīmē līdzjūtību vai atbalstu uzskatiem vai darbībām, kas atšķiras vai pat ir pretrunā ar paša pārliecību un darbībām. Tikmēr medicīnā ar to apzīmē organisma spēju veidot pretestību pret kādu vielu vai zālēm tā, ka ir nepieciešams palielināt vielas devu, lai saglabātu nepieciešamo tās iedarbību uz organismu.
Savā ziņā teiciens, ka “tolerances laiks ir beidzies”, var ietvert abus šos skaidrojumus, ja skatās no varas pozīcijām.
Pirmkārt, mēs vairs neesam gatavi atšķirīgiem viedokļiem un (jo īpaši) darbībām, ja tie var nodarīt kaitējumu sabiedrības drošībai un veselībai.
Otrkārt, nepārtraukti ir jāpalielina “devas” (t. i., ierobežojumi), jo organisms ir pieradis pie esošajiem un nespēj veidot pretestību Covid-19 izplatībai.
Taču viena lieta ir izplatīt stingrus paziņojumus, cita lieta tos īstenot. Par to varēja pārliecināties jau minētajos 12. decembra mītiņos. Policija nesteidzās tos ne izklīdināt, ne citādi pārtraukt, ja neskaita paziņojumus skaļrunī, kurus neviens par pilnu neņēma.
Attēlos un video arī redzams, ka daudzi protesta akciju dalībnieki, iespējams, alkst atkārtot kaut ko līdzīgu slavenajam 13. janvārim – sarīkot nekārtības.
Tiem, kas vēlāk norādīja uz policijas priekšnieka vārdu un darbu nesakritību, jo iecietība pret ierobežojumu pārkāpējiem bijusi ļoti liela, tika atbildēts, ka tieši tāda arī bijusi taktika – ļaut protestētājiem brīvi rosīties, bet sabildēt un safilmēt viņus, lai vēlāk pa vienam sodītu.
Iespējams, tā ir pareizāk. Jau tagad izskan brīdinājumi, ka pārāk aktīva policijas darbība var radīt tikai lielāku pretreakciju.
Kā nupat norādījis sociologs Arnis Kaktiņš: “Mums ir Baltkrievijas piemērs, kur valdība ar brutāliem spēka paņēmieniem mēģina tikt galā ar protestētājiem, un mēs redzam, ka situāciju tas neuzlabo.”
Un tiešām arī J. Lūkasa teiktajā var atrast kaut kādu līdzību ar, piemēram, šo Baltkrievijas tautas uzticību zaudējušā valdnieka Aleksandra Lukašenko paziņojumu oktobra beigās: “Ja kāds pieskarsies kādam karavīram – es jau esmu runājis ar ģenerāļiem –, viņam no turienes jāaiziet kā minimums bez rokām. Es to saku publiski, lai visi saprastu mūsu tālāko apņēmību. Tālāk – viss. Mums nav kur atkāpties, un mēs atkāpties negrasāmies.”
Kāds iesauksies – bet te taču ir būtiska atšķirība. Vienā vietā gaiši ļaudis dodas izcīnīt sev brīvību, otrā – dažādi provokatori apdraud visu sabiedrību.
Bet ainas no mītiņu izdzenāšanām no tā nekļūst jaukākas. Ja pati pulcēšanās ir risks, tad nav svarīgi, vai tās ir 9. maija svinības, Gobzema mītiņš vai Tērbatas ielas “tusiņš”.
Paliek jautājums – kāds ir galvenais mērķis?
Ja tas ir sodīt, tad taktika droši vien ir pareiza. Bet diez vai tas novērsīs vīrusa izplatības riskus. Pārsvarā tur ir cilvēki, kas apzinās, uz ko iet, un sods viņus varētu tikai uzmundrināt.
Viņi no tā iegūst politisko kapitālu. Daudzi jau gadiem pēc tā ir tiekušies un beidzot ir ieraudzījuši lielo iespēju. Vissāpīgākais viņiem būtu ignorēšana… Tolerances laiks ir beidzies, bet nav skaidrs, kas ir sācies. Visdrīzāk – taustīšanās laiks.
