Diāna Jance: Toksiska katastrofa 2
Jāņu laiks ir brīnumains. Nupat uzmirdzējusi Baltijas vasaras saule, un ne par ko citu, kā vien gaismu un tās spēku dabā negribētos domāt.
Daudzi ārzemju tūristi teikuši, ka dabas skaistums te ir pavisam īpašs. Liekas, daudzus no viņiem Latvijas dabas burvība sagūsta tik ļoti, ka pat visas mūsu vietējās velnišķīgās izdarības šo sajūsmu nespēj apslāpēt. Pirms vairākiem gadiem lasīju franču žurnālista Žana Pola Kofmana ceļojuma aprakstu par Kurzemi. Dīvaini, bet pirms francūža Kofmana nebiju pamanījusi, ka mūsu dabā tik īpašs ir auglīgais ziemeļu vasaras starojums: “Nebeidzamā jūnija gaisma liek Latvijas kokiem augt ar tādu spēku, kāds nav sastopams siltajās Eiropas zemēs.”
Šogad gandrīz īsākās gada nakts palsajā rīta gaismā devos uz jūras krastu paskatīties, kā aust saule. Ir teikts, ka baltu cilšu pārstāvji šajā maģiskajā saulgriežu laikā jau kopš aizlaikiem tieši saullēktā meklējuši dažādas nākotnes zīmes. Nodomāju, ka arī mūsdienās baltu cilšu pēcnācējiem pienāktos sekot senajai tradīcijai, jo šajā laikā dabas maģija aptver ikvienu.
Pirmdienas rītā manas domas bija tālu no apbrīna par skaisto skatu. Pēdējā laikā ik reizi, kad redzu īpaši skaistu saullēktu vai saulrietu, atceros kāda dabas drauga teikto – šīs spilgtās krāsas rada atmosfērā sakrājušās indīgās gāzes. Ļoti iespējams, ka saullēktu košu padarīja indīgie dūmi, kas ar varenu spēku pacēlās no apkārtni gandējošās gandrīz apdzēstās nelegālās atkritumu izgāztuves un jau kopš svētdienas vakara izplatījās virs Latvijas lielākās kūrortpilsētas ļaudīm, viņu mājokļiem, dārziem, priežu mežiem un Lielupes pļavām.
Mājup nākot, kļuva grūti elpot. Domāju par dabas un kultūras vidi netālajā Ķemeru nacionālajā parkā. Gluži kā atbildīgie vides dienesti bija brīdinājuši: patiesi atrados drošā attālumā no katastrofas vietas. Taču drošā attālumā nebija ne aizsargājamā dabas parka augi un dzīvnieki un mazie putnēni ligzdās, ne Jūrmalas pilsētas visblīvāk apdzīvotā daļa – Kauguri ar vairāk nekā 20 tūkstošiem iedzīvotāju. Nemaz nerunājot par privātmāju rajonu Slokā turpat ceļa otrā pusē. Šie iedzīvotāji nebija nokļuvuši vides dienesta rūpju lokā, jo @videsdienesta vakara paziņojumā teikts, ka gaisa kvalitāte esot gan pasliktinājusies, bet Rīgā īpaši jāuztraucas neesot, vējš piesārņojumu kliedējot. Neviens no atbildīgajiem dienestiem daudzu stundu garumā neuzskatīja par vajadzīgu brīdināt, ka šie dūmi, ticamākais, ir toksiski un kaitīgi jebkura iedzīvotāja veselībai, nemaz nerunājot par bērniem, veciem ļaudīm un cilvēkiem ar iespējamām alerģiskām reakcijām, astmu… Kāds tvitera lietotājs gan prātoja: “Interesanti, vai nav jāmeklē respiratori & jātaisa ciet logi? Pagaidām dūmi gan ir augstu. Jācer, ka pirms nonākšanas lejā tā draza izšķīdīs.” Liekas, ka tādu cilvēku, kuri uztraucas par dūmu toksiskumu, bija pavisam maz. Svētdienas vakarā nebija iespējas piezvanīt Latvijas Radio ziņu dienestam, jo neviens no daudzajiem mājas lapā uzrādītajiem vietējiem telefona numuriem neatbildēja. Mobilie telefoni parādās vienīgi Valmieras un Liepājas korespondentiem.
Var domāt, ka visam vajadzētu būt sakārtotam, jo kādā VSIA “Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs” reklāmas lapā var izlasīt: laboratorija piedāvā veikt kvalitatīvas gaisa un izmešu analīzes, tajā skaitā smaku koncentrācijas mērījumus. Mūsdienās gaisa kontroles analīzi iespējams veikt dažās stundās.
Viss ir tik trausls – arī cilvēku veselība un ap cilvēkiem esošā vide, kuru tik viegli var sagandēt alkatības radītais posts un acīmredzot absolūts kontroles trūkums. Varbūt – arī nepamatota paļāvība, ka gan jau būs labi.
Droši vien tieši visaptverošais zaļums liek aizdomāties par cēlu vārdu pavadītu iznīcību. Pirmsjāņu laiks ir maģisks, tomēr neesmu pārliecināta, ka toksiskas katastrofas gadījumos spēs palīdzēt seno baltu burvju zintis. Gribas pavisam maz – lai valsts atbildīgie dienesti un, protams, vietējā pašvaldība vēlētos savus iedzīvotājus pasargāt nelaimes un katastrofu gadījumos. Mazākais, ko varētu izdarīt, – laikus informēt par briesmām.
