Toksiskā izstāde: kāpēc Ogres novada mēram bija spiedīga vajadzība eksponēt krievu oligarham piederošus mākslas darbus? 28
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dīvains gadījums Ogrē. Pašvaldības vadītājs Egils Helmanis (Nacionālā apvienība) par visām varēm pūlējies sarīkot krievu oligarham Pjotram Avenam piederošu mākslas darbu izstādi.
Daudzi, ieskaitot Ogres Vēstures un mākslas muzeju, kurā bija paredzēts izvietot porcelāna priekšmetus, iebilduši, ka tā nudien nav laba doma, ņemot vērā, ka Avens ilgus gadus gan baudījis Putina režīma labvēlību, gan pats to apkalpojis.
Īpaši treknu zīmogu viņam uzspieda sanāksme, kuru Putins sarīkoja Kremlī tieši pagājušā gada 24. februārī, lai parādītu, ka viņa uzsāktais karš Krievijā bauda plašu sabiedrības – tajā skaitā biznesa elites – atbalstu.
Helmanim bieži patīk iet, tā teikt, pret straumi, tomēr viņa ietiepību, kāpēc tieši šajā brīdī vajadzīga šāda izstāde, ir ļoti grūti saprast.
Jā, Avena īpašumā savulaik ir nonākuši daudzi latviešu mākslas porcelāna vecmeistaru darbi, kurus varbūt gribētos redzēt publiski pieejamus, taču šāda izstāde nav arī nekāda spiedīga vajadzība, lai tādēļ dotu iemeslu apšaubīt daudz svarīgākus principus.
Jo īpaši tāpēc, ka sākotnējais mērķis ir bijis tieši tāds – mākslas un kultūras atbalstīšana, tāpat kā līdzdalība dažādos labdarības projektos vai sporta finansēšana, jau izsenis ir viens no veidiem, kā bagātniekiem mēģināt “atmazgāt” savu šaubīgo reputāciju.
Avens to darījis kā pēc grāmatas, un tieši Latviju, no kurienes nāk viņa dzimta (iepriekš medijos bieži pieteikts kā “latviešu strēlnieka mazdēls”), izvēlējies kā atspēriena vietu savām aktivitātēm.
Nu labi, ne jau tiešā nozīmē, bet, piemēram, palīdzēt sagādāt viņam Latvijas pilsonību (lai gan viņš nemāk latviešu valodu), apbalvot ar Triju Zvaigžņu ordeni, piešķirt Latvijas Universitātes Goda doktora grādu un vēl, un vēl…
Iespējams, ka Avens, tāpat kā vairāki citi krievu oligarhi, pie sevis nojauta, ka Putina valdīšana ne uz ko labu neved. Varbūt ne gluži karš viņiem rādījās, bet ir jau arī citi ne pārāk patīkami scenāriji. Tāpēc jāgatavo rezerves variants.
Latvija šādai vajadzībai bija izdevīga izvēle, jo te visi tituli un statusa apliecinājumi izmaksā lētāk nekā, piemēram, daudzu krievu oligarhu iecienītajā Londonā. Romans Abramovičs nopirka “Chelsea” futbola klubu, uz šī fona Avena kā mākslas mecenāta izdevumi ir kapeikas.
Pēc kara sākuma šie rezerves plāni nostrādājuši tikai daļēji. Avens, tāpat kā viņa agrākais partneris “Alfa group” koncernā Mihails Frīdmens, pat žēlojušies Rietumu presē, ka sankciju un kontos iesaldēto līdzekļu dēļ spiesti dzīvot ļoti pieticīgi. Arī Abramovičam nācies stipri pierauties un arī steidzīgi pārdot “Chelsea”.
Protams, “nabadziņi” tagad stāsta, ka viņiem nebija un nav nekādu iespēju ietekmēt Putina lēmumus, lai gan iepriekš intervijās tas pats Avens bija lielījies, ka varot gan piezvanīt Putinam un sarunāt, ja kaut ko vajag, tikai izmantojis to ļoti reti.
Taču, ja citiem par saistību ar viņiem tagad jātaisnojas pagātnes formā, tad Ogres mērs ar savu izstādes ideju nolēmis vēl panākt šo vilcienu un ielēkt pēdējā vagonā.
Tie, kas savulaik palīdzēja kārtot Avenam pilsonību, nu var atviegloti uzelpot, tagad būs cita persona, kas brīvprātīgi uzņēmusies galvenā grēkāža lomu, pie viena iedodot lielisku tēmu Nacionālās apvienības politiskajiem konkurentiem, kuri notikušo var attiecināt ne vien uz vienu Helmani, bet visu partiju. Tam, ka izstāde tomēr nenotiks, vairs nav nekādas nozīmes.