Tokija arvien tuvāk 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītās nedēļas beigās saņēmām labas ziņas par diviem pieredzējušiem Latvijas sportistiem, kuru mērķis ir vasarā piedalīties Tokijas olimpiskajās spēlēs. Cīkstone Anastasija Grigorjeva Ungārijā nopelnīja ceļazīmi, bet soļotājs Arnis Rumbenieks Slovākijā spēra ļoti platu soli pretim tam, lai jūlijā arī varētu doties uz Japānas galvaspilsētu.
Abi sportisti ir teju vienaudži, Arnis divus gadus vecāks, abi līdz šim piedalījušies jau divās olimpiādēs. Debija bija 2012. gadā Londonā, otrās spēles 2016. gadā Riodežaneiro. Kā komandu sporta veidos saka, vajag hat-trick! “Latvijas Avīze” sazinājās ar abiem sportistiem, kuri pēc sacensībām ir labā nozīmē saguruši, bet priecīgi par paveikto.
Kalns nost no pleciem
Anastasija decembrī piedalījās Pasaules kausa sacensībās Belgradā, kur ieņēma otro vietu, bet svarīgākais starts bija tieši aizvadītajā nedēļā Budapeštā, kur notika olimpisko ceļazīmju dalīšana. Viņai svara kategorijā līdz 62 kilogramiem vajadzēja sasniegt finālu, un daugavpiliete to paveica, tiesa, ne bez pārdzīvojumiem.
Pirmajā kārtā ar 12:1 tika uzveikta itāliete Sāra de Kola, ceturtdaļfinālā ar 3:2 pārspēta Azerbaidžānas pārstāve Tatjana Omeļčenko, bet pusfināla cīņā latviete nocīnījās neizšķirti 4:4 ar Turcijas cīkstoni Elifi Ješilirmaku. Uzvara gan tika Grigorjevai, jo viņas pēdējam rezultatīvajam uzbrukumam bija lielāka punktu vērtība.
Pēc pusfināla novēlies liels smagums no pleciem, saka cīkstone. Turnīra finālā Anastasija ar 4:15 zaudēja ukrainietei Irinai Koļadenko, bet šīs cīņas iznākums jau bija otršķirīgs, jo mērķis tika sasniegts – ceļazīme uz trešajām olimpiskajām spēlēm izcīnīta!
Anastasija Grigorjeva: “Pandēmijas laiks Latvijas cilvēkiem ir bijis grūts, bet man treniņi, par laimi, neapstājās. Līdz janvārim trenējos tikai Latvijā, pēc tam bijām Vācijā, kur trenējos ar viņu valsts sieviešu izlasi. Pēc tam aizbraucām uz Osetiju Krievijā, kur trenējās viņu izlase. Vīriešu izlase.
Tā bija ļoti vērtīga un noderīga nometne. Varu teikt, ka sagatavošanās posms man bija jaudīgs, prieks, ka neizlaidu nevienu treniņu, nebija traumu un citu problēmu. Es biju labi sagatavojusies olimpiskajam kvalifikācijas turnīram, un man ir gandarījums, ka sasniedzu mērķi. Budapeštā emocionāli grūtākais bija pusfināls, jo bija svarīgi tikt finālā. Spriedze bija liela mums visām. Ar rezultātu esmu apmierināta, bet ne ar cīņām.
Pagaidām nevaru parādīt maksimālo, uz ko esmu spējīga. Treniņos varu, bet cīņās vēl nesanāk. Tāpēc jāstrādā, lai olimpiskajās spēlēs būtu spējīga nodemonstrēt visu savu potenciālu. Jāstrādā, jo ir vēl rezerves,” saka Grigorjeva. Līdz Tokijai viņai būs viens vai divi starti.
“Tas saistīts, kāda būs situācija ar Covid-19 un tikšanu ārpus valsts. Uz Budapeštu turp un atpakaļ lidoju, Latvijā atgriezos naktī, pēc tam uz mājām pie ģimenes, tagad ir patīkams un labs sagurums,” Anastasija sazvanīta ir sagurusi, bet laimīga pēc diendusas ar dēlu, atzīstot, ka olimpiskās ceļazīmes izcīnīšana ir kā no pleciem novēlies kalns. Spriedze tagad ir mazāka, līdz ar to var daudz mērķtiecīgāk gatavoties vasarā gaidāmajām sacīkstēm.
Ieguldītais darbs dod augļus
Arnis Rumbenieks sestdien prestižajās soļošanas sacensībās Slovākijas pilsētā Dudincē, kuras šogad notika jau 40. reizi, 50 kilometru distanci pieveica trīs stundās 54 minūtēs 43 sekundēs, kas deva 16. vietu. Tas viņam ir jauns personiskais rekords un pie reizes izcīnīts arī Latvijas čempiona tituls, šoreiz gan bez citu mūsējo līdzdalības. Iepriekšējais personiskais rekords tika sasniegts pērn, tagad uzlabots par 44 sekundēm.
Olimpiskā kvalifikācijas norma ir 3.50:00, taču skaidrs, ka to neizpildīs 60 sportisti, kas varēs startēt Tokijā. Pārējos līdz ar to atlasīs pēc pasaules ranga, kur Arnis nu būs krietni pakāpies. Pēdējais rangs publicēts 16. martā, kurā Rumbenieks ir 142. vietā, bet atjaunotajā sarakstā viņš stabili būs labāko sešdesmitniekā. Pozīcija gan būs vēl jānotur, bet Dudincē sasniegtais ir plats solis pretī olimpiskajām spēlēm.
Arnis Rumbenieks: “Visu, ko gribēju, paveicu. Distances pirmā puse bija prātīga, bet beigās pieci kilometri ātrākie. Pirms tam februārī biju treniņnometnē Kirgizstānā, kur esmu trenējies jau iepriekš. Tur viss zināms, labi apstākļi. Atgriežoties mājās, gan sagaidīja izaicinājums, jo Latvijā nācās trenēties putenī, sniegā, slidenos ceļos. Dudincē pēdējie pieci kilometri gan liecina, ka potenciāls vēl ir.
Labā ziņa, ka man nebija piezīmes par soļošanas stilu, kas mums ir būtisks faktors. Tas tablo pārējiem bija ļoti krāsains. Kirgizstānā pabiju mēnesi. Ceļošana bija sarežģīta, vispirms uz Viļņu, tad Stambulu, tālāk uz Biškeku un treniņu vietu. Bija jāiekļaujas 72 stundu laikā, lai ir pa rokai derīgi Covid-19 testi.
Arī atgriešanās mājās līdzīga, ar izaicinājumiem, jo divas reizes atcēla lidmašīnas reisus. Mēs ar to rēķināmies, un līdz ar to nekādu pārsteigumu nebija. Kirgizstānā tika paveikts labs darbs, tagad sacensībās jau bija labi, bet ir sajūta, ka vēl tas nāks ārā.”
Arņa pērn sasniegtais 50 km distancē (3.55:27) diemžēl nedeva punktus pasaules rangā, jo tobrīd tas bija iesaldēts. Līdzšinējā rangā 66. vietā atrodas Ruslans Smolonskis, kurš šogad Turcijas čempionātā distanci veica 3.55:00. Rumbenieks cer, ka Tokijā viņi varēs startēt kopā ar Ruslanu.
“Rangā ņem vērā divus labākos rezultātus, mans otrs rezultāts ir vēl no 2019. gada, kas arī bija zem četrām stundām. Es gan šobrīd uz rangu vēl nepaļaujos, jo šā vai tā ir jāprogresē, jāturpina strādāt, apstāties nedrīkst. Meklēsim nākamās iespējas startēt. Šīs sacensības bija ļoti labas manai pieredzei un pārliecībai šajos laikos, jo ceļošana ir ar izaicinājumiem.
Tokijā pēc pasaules ranga no vienas valsts var startēt līdz pat trim sportistiem. Ceru, ka mēs Tokijā varēsim startēt kopā ar Ruslanu, tas būtu lieliski. Līdz Tokijai varētu arī vēlreiz 50 kilometrus nosoļot, bet tie varētu būt arī 20 kilometri. Iespējams, arī Latvijā, ja ļaus,” saka Rumbenieks, kurš uz sacensībām Dudincē devās automašīnā kopā ar savu treneri un tēti, kas ir vienā personā – izcilo soļotāju un treneri Aivaru Rumbenieku.
Arnis vēl paspēris soli tuvāk tēva labākajam sasniegumam, tagad no tā atpaliekot precīzi pusotru minūti. Skaidrs, ka Rumbenieks seniors būtu laimīgs, ja Tokijā dēls viņa savulaik iespēto pārsistu, bet līdz tam vēl ir laiks. Šobrīd gan Arni varam sveikt kā pirmo valsts čempionu Latvijas vieglatlētikas 100. gadu jubilejā!
