Monika Zīle: “Točku” veterāni nesaspringst arī tad, ja bariņš klientu uzģērbj koka mētelīšus 0
Karstas ziņas visos masu informācijas līdzekļos: Jelgavā hospitalizēti un mirst ar nelegālo alkoholu saindējušies cilvēki. Satriecoša situācija, bet diemžēl no sērijas déjà vu – mūsu valstī atkārtojas jau ne reizi bijušais. Diezgan tuvā pagātnē tieši tāda paša iemesla pēc dzīvību zaudēja ļaudis Preiļu pusē, kur 2006. gadā tāpēc bija pat izsludināts ārkārtas stāvoklis. Arī pirms un pēc tam miruši pagrīdes tirgotavās dzērienus iegādājušies cilvēki. Bet Preiļu gadījums, kad ar dažāda smaguma pakāpes saindēšanos hospitalizēja vairāk nekā simts cilvēku, kā spalgs trauksmes zvans pamodināja likumdevējus un šķita, ka viņu veiktie grozījumi normatīvajos aktos beidzot ļaus kārtības sargiem efektīvāk apkarot tā dēvētās “točkas”. Tomēr labi redzam, ka nekādu ievērojamu panākumu šajā cīņā nav. Nāvējošā draņķa izplatītāji, šķiet, jūtas pat vēl drošāki: pret viņiem vērstais likuma zobens drīzāk ir vien pabaidīšanas bubulis, kura pieskāriens nav tik sāpīgs, lai “točku” turētāji slēgtu savu rūpalu. Pēc plaši izskanējušām traģēdijām, kā toreiz Preiļu pusē un patlaban Jelgavā, gan ierosina kriminālprocesus un kādu aiztur, bet vēlāk nav dzirdēts par tikpat skaļām tiesas prāvām, kur veselību apdraudošo dzērienu tirgotājiem piespriestu nopietnus sodus. Likumos ir pārāk daudz spraugu, kuras “točku” veterāni zina, izmanto un nesaspringst arī tad, ja bariņš klientu uzģērbj koka mētelīšus. Patiesībā jau sen nav pamata šīs tirgotavas dēvēt par nelegālām – adreses zināmas gan apkārtnes iedzīvotājiem, gan kārtībniekiem. Viņu rokas, iespējams, kļūs mazlietiņ garākas, ja Saeima pieņems likuma grozījumus, kas uzliek atbildību privātīpašniekam par viņa pajumtē notiekošiem prettiesiskiem darījumiem. Bet jāšaubās, vai tā būs pietiekami barga rīkste.
Nav noslēpums, ka “točku” pamatkontingents ir sociāli nelabvēlīgs sabiedrības slānis, kas dzīvo no pabalstiem un valsts kasi ar nodokļiem nepapildina jau trešajā paaudzē. Taču pēc saindēšanās ar pārtikā neizmantojamiem spirtiem šo cilvēku dzīvības mediķi cenšas glābt tāpat, kā būtu rosījušies gar likumpaklausīgiem nodokļu maksātājiem. Te šķirošana nenotiek, lai gan katrs šāds dārgām medicīniskām manipulācijām pakļautais iecērt robu jau tā skopajā veselības aprūpes budžetā: “točku” klients par slimnīcā pavadīto laiku mūžam nesamaksās un paņemt no viņa var tikai sliktas analīzes.
Nelegālā alkohola izplatīšanas tīkls grauj ne tikai veselības budžetu, bet veiksmīgi indē sabiedrības apziņu. To varētu dēvēt par “točku” atvilni tiesiskā nihilisma virzienā. Bieži brīnāmies, kāpēc cilvēki viegli nokļūst uz āķa telefonkrāpniekiem, kuri uzdodas par policistiem un savāc bagātīgus meslus it kā ķezā nokļuvušu tuvinieku glābšanai no soda. Dažos gadījumus acīmredzot tiešām nostrādā naivums un gadu nasta. Bet sava loma arī dzīves vērojumiem – blēžu “atnaudotie” redz sev kaimiņos gluži brīvi darbojamies “točkas” un dzird stāstus par policijas “jumtu” šim rūpalam. Negribu apgalvot, ka valodas vienmēr atbilst patiesībai. Taču pagrīdes alkohola izplatītāju neievainojamība un biežā izkļūšana no ūdens sausiem cilvēkus mudina secinājumiem, ka bez likumsargu aizgādnības tādas lietiņas nenotiek. Līdz ar to gluži ticama kļūst arī citu veidu “palīdzība” no policistu formās tērptajiem.
