Tobiasa Kaspara savdabīgā izstāde “Īpašums” kādā pamestā Latvijas lauku mājā 0
No 4. augusta līdz 30. septembrim Salacgrīvas lauku teritorijā, “Lauvās” būs skatāma “kim?” Laikmetīgā mākslas centra rīkotā Tobiasa Kaspara izstāde “Īpašums”. Izstādes vasaras epizode noris kādā pamestā Latvijas lauku mājā un iztēlojas fiktīvu mākslas kolekcionāru, kurš dzīvojis (būtu varējis dzīvot) šādā nomaļā vietā. Dažādie mākslas darbi, efemera un mākslas veidošanas procesā radušies pārpalikumi kopā ar ikdienas sadzīves priekšmetiem veido portretu, kas iekļauj visu namu.
Izstādes nosaukums angļu valodā “The Estate” ir vārdu spēle, jo vārdam ir divējādas nozīmes: tas var nozīmēt gan no šīs pasaules aizgājuša cilvēka mantu (īpašumu), gan arī palielu zemes īpašumu (privātīpašniekam piederošu), bieži ar lielu, greznu dzīvojamo namu. Latvijas kontekstā un vairāk ar vēsturisku pieskaņu tas līdzinātos apzīmējumam “muiža”.
Kā būtu, ja kāds mākslas kolekcionārs – jeb, mazliet piezemētāk, cilvēks, kurš interesējas par mākslu, laiku pa laikam iepirktu, samainītu vai saņemtu dāvinājumā mākslas darbus, un šis cilvēks vasaras pavadītu Latvijas laukos? Kāda izskatītos šī lauku māja – tagad tēmēsim mazliet augstāk – šī muiža? Ko tā mums atgādinātu? Vai māja būtu mājiens uz Annas Kareņinas noplukušo greznību jeb uz eirodizainu, kā mēdza dēvēt pagājušā gadsimta 90. gadu remontu? Vai tam piemistu kaut kas sovjetisks jeb kaut kas no veclaicīgā pirmsrevolūcijas baltvāciešu stila?
Izstādes “Īpašums” vasaras epizode noris kādā pamestā Latvijas vasarnīcā un iztēlojas kādu fiktīvu mākslas kolekcionāru, kurš dzīvojis (būtu varējis dzīvot) šādā nomaļā vietā. Dažādie mākslas darbi, efemera un mākslas veidošanas procesā radušies pārpalikumi kopā ar ikdienas sadzīves priekšmetiem veido portretu, kas iekļauj visu namu. Skatoties uz izstādītajiem mākslas darbiem, kļūst skaidrs, ka kolekcija vai šī Kolekcionāra gaume nebūt nav pati izsmalcinātākā, kur noteicošā loma ir “rokrakstam” vai “centrālajiem darbiem”. Izmēros mazāki un agrīnie karjeras darbi sniedz visai eklektiskas, bet tomēr pārdomātas kolekcijas kopskatu, kurā mākslas darbi veido daļu no tā, ko varētu dēvēt par “sarunu tematu”, ar atsaucēm uz 18. gadsimta angļu portreta stilistiku un Lukīno Viskonti 1974. gada filmu.
