Viena no pirmajām sievietēm mācītājām, kas tika ordinēta amatā vēl padomju laikā. Lieldienās apaļu jubileju svinēs Vaira Bitēna 29
Liega Piešiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lieldienās apaļu jubileju svinēs Vaira Bitēna – viena no pirmajām trim mācītājām sievietēm, kas tika ordinētas amatā vēl padomju laikā, 1975. gadā.
Vaira Bitēna sākumā kalpojusi Lēdurgas, Katrīnas un Pāles, vēlāk Saulkrastu draudzē, darbojusies Latvijas komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, 1987. gadā padomju delegācijas sastāvā piedalījusies amerikāņu un padomju sabiedrības pārstāvju tikšanās pasākumos ASV pilsētā Čatokvā.
Patlaban izdevniecībā “Latvijas Mediji” top Vairas Bitēnas dzīvei veltīta Noras Ikstenas grāmata “Dievastāsts”. “Latvijas Avīze” šajā numurā piedāvā fragmentu no sarunas ar Vairu Bitēnu.
Vaira, kā jūs izjūtat savu Dievastāstu Lieldienu laikā?
V. Bitēna: Es jau saku, viena es neesmu – es vienmēr esmu kopā ar to Kungu. Viņš man ir visur – visapkārt. Zaļajā ceturtdienā es vienmēr meklēju jēru. Uztaisu pusdienās un saku, Kungs, tu esi mans viesis.
Arī kad esmu viena pati un vakarā jāiet uz baznīcu. Un man patīk tā – nevis liela kompānija, bet kad esmu kopā ar savu Dievu. Es ar viņu sarunājos – tu esi mans draugs, paldies, ka tu man esi klāt. Un man šķiet, ka es arī sajūtu viņa klātbūtni.
Viņam patīk tas, ka es viņu atceros. Atceros to, kā viņš to Lieldienu jēru gribējis gatavot ne tikai ar saviem mācekļiem, bet ar mums visiem ticīgajiem.
Tā mēs pirms daudziem gadiem Saulkrastos Lieldienas svinējām – ceturtdienās mums bija Bībeles stunda, tad Zaļajā ceturtdienā vienmēr es biju tā lielā cepēja un šmorētāja. Tad nevarēja dabūt jēru, mums bija cūkas cepetis (smejas).
Kā Jēzus atnāk pie cilvēka, kā notiek šī satikšanās, kura jūsu gadījumā kļuva par dzīves jēgu?
Kad es saslimu un pēkšņi tiku dziedināta, tas mani satricināja. Es sapratu, ka man ir lemts audzināt bērnus, es esmu vesela. Kā man tev kalpot, Kungs?
Man bija jāiet par mācītāju. Man teica, ka garīgajā seminārā divas sievietes jau mācās – tas tad man bija atvērts ceļš. Viena jau es nebūtu aizgājusi, bet, ja tur jau divas sievietes mācās, tad man bija drosme aiziet mācīties.
Kā pirmoreiz jūsējais ceļš aizveda uz baznīcu?
Es apsolīju, lai man skola maksā, kas maksājams, bet es iešu uz baznīcu. Vispirms es izstaigāju Vecrīgu un tad nonācu pie baptistu baznīcas Hospitāļu ielā, iegāju iekšā. Un dzirdu, ka mācītājs runā sprediķus.
Tas bija pavasaris, ciešanu laiks. Un mācītājs runā par to, kā Pēteris noliedz Jēzu Kristu, kaut viņš ar viņu ir gājis kopā, viņš bijis viņam labākais draugs. Un, lūk, pie ugunskura viņš saka, ka viņu nepazīstot.
Un tomēr Jēzus viņam piedeva un sveicināja viņu, gāja pretī ar jautājumu – vai tu mani mīli? Un Pēteris teica, jā, viņš viņu mīlot.
Tad sekoja uzaicinājums – kurš grib palikt uz lūgšanu stundu pēc dievkalpojuma? Jā, es arī gribu palikt. Tagad tur lūdz, un es raudu tajā lūgšanas stundā. Mācītājs saka – kurš grib lūgt, bet nespēj lūgt, lai paceļ roku, mēs par tiem aizlūgsim.
Es tūlīt paceļu roku (man bija tāds arodskolas šinelis ar spožām pogām, tā jau nebija laba slava). Mācītājs aizlūdz par mani. Ziniet, es pārvērtos. Man gribējās visiem pateikt, cik es esmu laimīga, ka es ticu Dievam. Tad man sākās garīgā dzīve.
Par šuvēju es ilgi nestrādāju – man tas darbs nepatika. Es vairāk strādāju laboratorijā – gatavoju krāsas konfekšu papīriem. Un es tur saslimu. Laikam tās indīgas krāsas, kaut tur maskas un apģērbs, vienalga līdz pat miesai gāja cauri.
Es sāku slimot ar kuņģi, neko vairs nevarēju ieēst. Nonācu slimnīcā. Tur saka – man esot sēnītes saaugušas tādas, kādas ārstiem nav zināmas. Trīs mēnešus mocījos, ārsts pateica, ka mani nevar glābt un ka man ir jāmirst.
Vai arī jātaisa operācija un es būšu invalīde. Es negribēju būt invalīde. Es jau biju apprecējusies, un man bija divi bērniņi.
Mani izlaida ārā uz Ziemassvētkiem, un Jaunajā gadā man bija jānāk atpakaļ slimnīcā. Brauks no Ļeņingradas, Maskavas speciālisti, kas pētīs un skatīs.
Svētdienā es aizgāju pie mācītāja uz baznīcu un viņam pateicu, ka ārsti mani nevar glābt un ka man ir jāmirst. Teicu – esmu ar mieru mirt. Un viņš mani svaidīja ar eļļu, lūdza par mani Dievu.
Man nāca tāds spēks, ka es pilnīgi jutu, ka varu lēkt gaisā. Es pēkšņi tiku dziedināta. Vīrs mani ar taksīti atveda pie tā mācītāja, es jau biju dikti švaka, bet atpakaļ (Vecmīlgrāvī dzīvojām) mēs braucām ar autobusu, ko tur ar taksi braukt. Es teicu, ka jūtos ļoti labi.
Pirmdien man bija jāatgriežas slimnīcā. Aizgāju, un mani liek uz pārbaudi, liek “rīt kobru”, un es nevaru to norīt. Es neesmu pietiekami nomērdēta… Ārsti prasa, vai man gribas gulēt, un es teicu, nē, man gribas dancot, nevis gulēt.
Dakteris saka, ka jums ir pretēji tās zāles iedarbojušās – vēl pagaidīsim. Cik ilgi gaidīsim? Liek tāpat uz galda, speciālisti ir sabraukuši, visa istaba pilna, tāda reta slimība parādījusies, ka var tikai izmēģināt, ārsti nezina, kā to ārstēt.
Un tad ārsts, kas mani pārbauda, pēkšņi saka, ka jums no tās slimības vairs nav ne vēsts!
Es nevaru neko pateikt, man mutē “truba”. Viņi aiziet prom un neko man nevar pateikt. Tie bija 70. gadi, kad bija šausmīgs naids pret baznīcu un pret ticīgajiem.
Es domāju, ko es viņiem teikšu, jo viņi jau nekam neticēs, smiesies par mani. Mani aizveda uz slimnīcu, uz nodaļu. Nāk mans vadītājs – viņš bija ļoti labs. Mani raksta ārā, jo es esmu vesela, un viņš saka: “To tikai Dievs zina, no kā jūs vesela palikāt.” Un es atbildēju, jā, to zina tikai Dievs.
Es aizeju mājās, un mana draudzene bija sašmorējusi kāpostus, sacepusi kotletes. Man divi bērniņi bija, vīrs strādāja, un draudzene man palīdzēja. Es aizeju mājās, un man tāda apetīte – saēdos skābos kāpostus, kotletes, spēks man ir kaulos, un es dzīvoju līdz šai dienai.
Vaira, tas taču bija tas Dieva brīnums?
Jā. Kad visi uzzināja, ka tāds brīnums ar mani notika, ticīgie man teica: “Vaira, Dievs tev paņēma māti un jūs palikāt mazi bērni. Nedomā, ka Dievs tevi dēļ tiem bērniem dziedināja, tev ir lielāks uzdevums.” Es nolēmu, ka es kalpošu Dievam kā kārtīgs ticīgais. Viņi teica, ka man jāiet par mācītāju.
Es reiz biju svinībās un tur teicu apsveikuma runu, un tur bija tāds Augstkalns un teoloģijas profesori. Ērģelnieks saka: “Nu, vai Vairai nav runātājas dāvanas?”
Kas ir, tas ir. Nu redzi, Vaira, tev jāiet mācīties, redzi, kā profesors Augstkalns pateica – tev ir runātāja talants. Es teicu, bet sieviete taču nevar būt mācītāja… Bet tur jau divas sievietes mācās. Ā, tad es varu iet.
Tas bija 1972. gada maijā. Helmuts Puta aizgāja par arhibīskapu, es viņu pazinu. Arhibīskaps pasaka, ka man 5. maijā pie viņa ir jāierodas. Man bija tik bail – savu mūžu pie tik augstas personības neesmu bijusi. Es tāda bailīga biju.
Domāju, ko viņš man jautās, neko daudz nezinu no tām ticības lietām. Bet viņš tā tēvišķīgi apvaicājās, kā maniem bērniem un kā es jūtos. Parakstīja iesniegumu un sūtīja pie rektora.
Bet, tā kā es skaitījos pie baptistiem (baptistu korī dziedāju), tad, ja es vēlos būt luterāņu mācītāja, man ir jāiestājas luterāņu baznīcā. Kā tad tu no baptistiem sludināsi luterāņiem?
Es to izdarīju, iestājos trīsvienības draudzē Sarkandaugavā. Aizgāju pie rektora, rektors priecīgs, arhibīskaps ir pieņēmis. Viņš saka, kaut nu tu būtu viena no pirmajām mācītājām. Un tā arī piepildījās.
Es nebiju ne gadu vēl mācījusies, kad mani pieprasīja Viļķenē, tur baznīca bija avārijas stāvoklī, sabrukusi, mācītāji tur vairs negāja kalpot, un tā baznīca bija jālikvidē.
Kādās viesībās bija viena priekšniece no Viļķenes. Viņa aizbrauca pie arhibīskapa, tur bija arī rektors, un viņa saka tā, ja jūs dosiet mums Vairu par mācītāju, tad mēs cīnīsimies, ja ne, tad es paņemšu atslēgas un jūs to baznīcu varat nodot – mums vairs neviena cilvēka nav tajā baznīcā.
Tad mani aizsūtīja. Tas bija februārī. Es tur aizbraucu ar saviem diviem mazajiem bērniņiem. Ārprāts! Dēļi tur ielūzuši, tajā dienā lija spēcīgs lietus, viss gar sienām slapjš, ūdens tek, krāsns melna – es pirmo reizi mūžā tādā baznīcā. Ko es darīšu šajā baznīcā?
Aizbraucu mājās un lūdzu Dievu. Mīļais Dievs, man jāiedod arhibīskapam atskaite, vai es pieņemšu vai nepieņemšu, bet, Dievs, tu redzi, ka tur nav nevienas sausas vietiņas. Un es dzirdu Dieva balsi – nebīsties, es esmu ar tevi, es esmu tavs sargs un tavs palīgs.
Un es sajutu, ka man jāapliecina, ka es pieņemšu to graustu. Un es to pieņēmu, un ar Dieva brīnumu visi darbi gāja. 18. novembrī arhibīskaps Matulis atbrauca un baznīcu iesvētīja.
To nevar izstāstīt ar vārdiem, kā tas bija. Vistrakāk bija ar griestiem. Vispirms bija jāved stalažas un jāsalabo griesti. Es Rīgā sarunāju, kas man atvedīs stalažas. Es pati kāpu augšā un iekšā cementēju dakstiņus.
Kad nu es to darīju, tad visas sievas nāca palīgā un gribēja darboties. Viena sieviete ielūza, nu, nezinu, cik dziļi, bet viņa palika tā karājoties astoņu metru augstumā – veca kundzīte, 75 gadi.
Kā tur tie vīri grūda un bīdīja dēļus, lai viņu varētu saturēt, lai viņa nenokristu! Ja viņa būtu nokritusi, tad gan es cietumā sēdētu. Tie vīri sataisīja tos caurumus un salaboja. Un tā es iesāku kalpot. Draudzi pēc draudzes līdz piecām draudzēm.
Ja cilvēks prasa parādīt Dievu, tad Viļķenē es redzēju Dievu darbos, jo es jau biju diezgan trausla pēc smagās slimības.
Tad man nāca draudze pēc draudzes. Un nebija jau to mācītāju. Tie bija tie laiki, kad Teoloģijas fakultātē studēja veci vīri un vecas sievas… Un izturējām! Un nodzīvojām, nokalpojām 40 gadus.
Paldies Dievam, ka viss ir saremontēts, sakopts un draudzes atjaunojās. Un Turaida jau bija pilnīgi nodevusi baznīcu Turaidas muzejam, bet, pateicoties Turaidas muzejam, mani lūdza baznīcu atjaunot un mani tur aicināja par mācītāju.
Gribi vai negribi, man bija jāiet, jo viņi teica – ja Vaira nāks, tad mēs dibināsimies, ja Vaira nenāks, tad mēs nedibināsimies.
