“To vājo spēks uz augšu sauc.” Marutas Avramčenko dzeja 0
“Jau no agras bērnības esmu bijusi vērotāja. Bet ir arī brīži, kad vārdi, gluži tāpat kā manas liriskās rindas, birtin birst. Patīk atklātas sarunas. Es neesmu nākusi uz zemes garlaikoties, mana dvēsele alkst pēc piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem, lai attīstītos, lai mācītos, augtu. Man ir palīdzējis Dievs, piešķirdams spēju izteikt sevi un drosmi iet savu ceļu. Arī – liktenis, piedāvādams iespējas radošumam. Arī pati esmu sev palīdzējusi, noticot sev un izdarot izvēles. Manas liriskās rindas ir pārdomas par uzdrīkstēšanos dzīvot, domāt un just, kā es to protu. Manu dzeju varētu uzskatīt kā dvēseles stāvokļu pierakstus. Esmu cilvēks, kurš savā dzejā ievij gan gaišumu, gan skumjākas notis – visu emociju gammu, lai ikviens atrod sev kādas rindas, kuras dvēselei tuvas,” tā, iepazīstinot ar sevi un savu daiļradi, saka Maruta Avramčenko.
Viņa dzimusi, augusi un šobrīd dzīvo Latgales mazpilsētā Viļānos. Mācījusies Viļānu vidusskolā un Rīgas kooperatīvajā tehnikumā. 36 gadus strādā par grāmatvedi, bet, atpūšoties no skaitļiem, ļauj savai radošajai pasaulei izplaukt skaistos dzejas un prozas ziedos.
Pirmie literārie darbi M. Avramčenko tapa laikā, kad viņa mācījās vidusskolā. Savukārt par nozīmīgu atskaites punktu autores radošajā biogrāfijā var saukt 2013. gadu, jo tieši tad viņas dzeja pirmo reizi iznāca ārpus radu un draugu loka, nonākot dzejas kopkrājuma “Sirdspuksti” lappusēs. Šajā gadā dzejoļi tika publicēti arī kopkrājumā “Vārdi klusumā”, laikrakstos “Vietējā Latgales Avīze” un “Rēzeknes Vēstis”. M. Avramčenko darbi izlasāmi arī kopkrājumos “Dvēseles spogulis” (2014), “Brīnumu laiks” (2014), “Rossitten” (2015), “Pyura skreine” (2016), “Tikai mazliet, bet no sirds” (2017), dzejas almanahā “Rēzekne” (2015., 2016., 2017.), literatūras almanahā “Olūts” (2015., 2016., 2017.), kultūrvēstures un literārajā gadagrāmatā “Tāvu zemes kalendars” (2016., 2017., 2018.).
2017. gadā klajā nāca M. Avramčenko pirmā grāmata “Skusteņš viejā” (redaktore Maruta Latkovska), kurā katrs dzejolis publicēts paralēli gan latviski, gan latgaliski, bet krājuma noslēgumā latgaliski izlasāmi divi prozas darbi “Rūzis” un “Skusteņš viejā” (par latgalisko tekstu pieslīpēšanu grāmatas autore saka paldies redaktorei M. Latkovskai). Autorei ļoti tuva ir Maltas upe, kuras krastos aizritējuši spilgtākie dzīves mirkļi, kas atspoguļojas arī daiļradē. “Pie upes es atrodu pati sevi. Varu būt kā burzguļojoša upe, kas savu dzidrumu pasmeļ no vēsiem avotu dziļumiem, kur var brist un brist, noskalojot putekļus…” saka M. Avramčenko.
– Kā dabas ritmi ietekmē tavu dzejas pasauli? Kurā gadalaikā jūties vislabāk?
M. Avramčenko: – Gadalaiku maiņa rosina manā iztēlē teiksmainu pasauli. Esmu vasaras bērns, jo dzimusi 29. jūnijā Varakļānos karstā, saulainā dienā. Man patīk atrasties pie dabas neatkarīgi no gadalaika, laika apstākļiem. Bet vislabāk jūtos vasarā.
– Kā tev labāk izteikties – dzejas vai prozas tekstos?
– Man labāk izteikties ir dzejas tekstos. Īsās domas rakstu arī kā haikas, to ir daudz. Ja rakstu prozas darbus, tad tie ir īsstāstiņi latgaliski, no kuriem jaunākie darbi ir “Lepetnīks” un “Zīmyssvātkūs”, kas vēl nevienam nav rādīti.
– Darbojies literātu biedrībā “Latgales ūdensroze” un Viļānu radošajā kopā “Atļaujies ienākt”. Kā šī kopābūšana ar citiem radošiem cilvēkiem ietekmējusi tavu izaugsmi literārajā jomā?
– Man ir daudz draugu un domubiedru, jo mēs paši pievelkam cilvēkus, kuri mums vajadzīgi. Man paveicies viņus satikt, to novērtēju un saku: “Draugi un domubiedri, jūs atraisāt manas domas, jūs esat manas dzīves krāsas un manas dvēseles mūzika!”
Šajā “Kultūrzīmju” numurā piedāvājam Marutas Avramčenko jaunākos dzejoļus.
Rudzu laukā
laukā vēl rudzu spēks
kā cerības klusās
savus kristālus šūpo
ik vārpa sīka
pārdomās noliecas
svaigās smaržas
sevi atdod
pirms dziest
dzirksteles metot
pie svārkiem
akoti pielīp
saules ezis
siltumu savu
klusēdams nesot
tepat uz zemes
rokā skrien
***
mēs pastāvam
no vājā
un arī no sāpēm
to vājo spēks
uz augšu sauc
spēks un vājums
kas sāpēs
jaunā spēkā
pāraug
ir stīgas savā
mijā
tā ir cīņa
cik lielam cilvēkam
vajag būt
***
pie zara zars
pie dzīslas dzīsla
skrejošais laiks
pār jasmīniem
ir pilns ar
baltiem vārdiem
ne soli spert
ne tālāk iet
tik labi būt
uz vietas
man kaut vai
nedaudz vajag
baltās gaismas
lai tā kaut
sirdspukstā
vēl paliek
***
kas tik gan
nebija noticis
šodien…
stāstām un plātāmies,
rādamies…
citreiz ar pauzēm
citreiz bez pauzēm…
no dvēseles vētras
aizvijas doma
un paliek vien…
es neesmu,
kas vakar
un sevi
nepazīšu rīt…
***
Čaulā
nekā nezināju
par tavām sāpēm
nekā nezināju
par tavām rūpēm
tu biji kā kastanis čaulā
tavu adatu asumu
gan zināju
nezinu
kurā mirklī tu man zudi
nu skatāmies
katrs savām acīm
tumšā vai gaišā
pasaulē
***
Zīmys soltumā
soltums vokorā pīsajam
viejs snīgpuorslys daņcī grīž
boltajūs tyvumūs i tuolumūs
viejputnis gauduodams blūdej
lūgs sasatryukst nu lauska pindzelis
ramuos sazīd bryndys snīguotys
lada kuortys sadzās pušku puškūs
zeimej kūšus zīdu musturus
vyss debess kruosu spūdrums
atspeid lada rokstu spīgeļūs
***
Latgolys teja
smuordeiguos zuoļu tejis
vyrtuvē pi sīnys kolst
vosorys syltuo elpa lejās
nu zīdputekšņu lūdeišu plyust
dīnys tuos speid jimuos
nu Latgolys vosorys jaukuos
kod gaismys dīnuos syltuos
atsapyuti pi zīdūša lauka
verūtīs zuoleišu herbarejā
juļa tveici pīmiņu es
zīdūšuos pļovuos verūs nu tuolīnis
dūmys izalauž breivē i lidoj
niu vāsajuos rudiņa dīnuos
vuoreju smuordeigū teju klusejūt
iudiņa laseitis speiguļoj lapeņuos
Latgolys vosoru turu plaukstuos
