“To sajūtu nekādi nav iespējams saprast iepriekš, tā nelīdzinās nekam citam pasaulē!” Aizkustinošs “Sudden Lights” solista Andreja mīlestības stāsts
0
“Sudden Lights” solistu Andreju Reini Zitmani intervēt gribēju jau sen – viņa pozitīvisms staro pa lielu gabalu, apberot klausītājus un skatītājus un liekot smaidīt līdzi, taču īstākais brīdis sarunai šķita tieši ap Valentīna dienu. Nē, Andrejs nav no tiem, kurš šajā dienā nes mājās 100 rozes un lāčus ar sirdīm rokās, viņš mīl citādi. Ar savu sieviņu Lauru viņš ir kopā jau 10 gadus, un viņas dzimšanas diena ir tieši 14.februārī, tādējādi “paglābjot” Andreju no pārāk tradicionālas šīs dienas svinēšanas.
Runāt par mīlestību nav vienkārši, jo tā ir viena no tēmām, kuru tik ļoti gribas paturēt pavisam intīmi tikai sev pašam un tuvākajiem, taču Andrejs sarunai piekrīt bez ilgas domāšanas. Un es klausos, gribēdama aiz katra teikuma iespraukties ar: “Ak, cik lieliski tu to pateici!”
Iepazīšanās ar Lauru
Interesanti, ka Andreja un Lauras stāsts sākās līdzīgi kā grupas “Sudden Lights” stāsts. Gan ar grupas biedriem, gan Lauru Andrejs satikās mūzikas skolas gaiteņos.
“Tas bija pusaudžu vecums, kad mazāk biju mājās, bet vairāk – visur kur citur. Mūsu draugu kompānijas patveršanās vieta bija mūzikas skola, kur veidojām grupu, kur uzplauka sajūtas. Ar Lauru abi gājām pie vienas skolotājas, lai mācītos spēlēt klarneti.
Bija kopīgi orķestra braucieni, kuros pamazām sākām autobusā sēdēt viens otram blakus. Sākām iet uz pirmajiem randiņiem. Naudas nebija daudz, mamma to deva nedēļai, bet lielākoties tā beidzās jau pirmajā dienā, tāpēc nācās domāt citas interesantas lietas,” stāsta Andrejs.
Pēc skolas beigšanas, katrs devies mācīties tālāk citur, uz kādu brīdi arī pašķīrušies, meklējot katrs savu vietu dzīvē, taču aši vien sapratuši, ka vislabāk ir kopā. Nu jau 10 gadus abi ir kopā, taču apprecējušies pirms 5 gadiem.
Bildinājuma vietā vienošanās
“Sapratām, ka ir laiks. Atradām brīnišķīgu, mazu lauku baznīciņu Kurzemes pusē un ģimenes lokā apprecējāmies. Bildinājums? Tāds tradicionāls tas nebija, mēs vienkārši vienojāmies. Sēdējām siltā vasaras vakarā uz terases, aizrunājāmies, ka būtu forši apprecēties, viss notika tā pilnīgi dabiski. Nebija lieku ceremoniju un krišanas uz ceļiem. Es nejūtos pārāk ērti tādos žestos, man vairāk patīk lietas darīt vienkārši sirsnīgi. Tādas bija arī kāzas – vien ar pašiem tuvākajiem. Pēc tam vakariņas mazā restorānā, ģimeniskā atmosfērā,” dalās Andrejs.
Arī ikdienā viņš neesot tāds tradicionālais romantiķis attiecībās, taču pats sevi sauc par romantiķi dzīves uztverē. Viņa mīlestības apliecinājumi izpaužas caur mīļu attieksmi ikdienā, tāpēc Andrejs nav no tiem, kas nāk mājās ar 100 sarkanu rožu klēpi. Labāk esot ikdienā vienam otru pārsteigt ar šķietamiem sīkumiem, ar rāmu kopā būšanu, kurā patverties no pārējās pasaules.
Pasaulē ienāk jauna dzīvība!
Divu cilvēku attiecībās viens no spēcīgākajiem brīžiem ir bērniņa gaidīšana: “Šobrīd dēliņam ir jau 1,5 gads. Viņa gaidīšana bija ļoti skaists laiks. Kādu laiku dzīvojot kopā, mums jau bija izveidojies savs ritms, sava rutīna, katram savi darbi, taču gaidīšanas laiks atkal ļoti pamatīgi satuvināja. Tas gan sakrita ar saspringtu laiku manā profesionālajā dzīvē – notika Eirovīzija un braukājām apkārt pa Eiropu. Man būtu gribējies būt vairāk klātesošam.”
Andrejs saka, ka šīs spēcīgās sajūtas esot “iekodējis” arī savos dziesmu tekstos un citās radošajās izpausmēs, jo visā šajā dēliņa gaidīšanas laikā viņš esot pa īstam pieaudzis.
Mūziķis piedalījies arī dzemdībās un kopā pasmejamies, ka esot pat izdevies tajās nenoģībt: “Tas bija liels, liels piedzīvojums.
Man likās, ka ar šo domu, ka būšu tētis, jau esmu apradis, ka daudz esmu izlasījis, skatījies filmas, klausījies jau pieredzējušu vecāku stāstus, taču to sajūtu nekādi nav iespējams saprast iepriekš, to nevar iztēloties, tā nelīdzinās nekam citam pasaulē!”
Bērniņš maina visu, sagriež ikdienu kājām gaisā un rada emocijas, kādas iepriekš nekādi nav iespējams iztēloties. Sadzīviskas rūpes mijas ar brīnuma sajūtu.
“Šis bija arī pārkārtošanās laiks, jauna realitāte. Mums bija savi veidi, kā bijām ieraduši dzīvot un darīt lietas, bet tas viss mainījās. Ja manu dzīvi tas mainīja par aptuveni 50%, jo paralēli ģimenei man joprojām bija darbi, mūzika, grupa un citas lietas, tad Laurai šīs izmaiņas bija uz 100%, jo šo laiku viņa veltīja tikai mazajam. Es varbūt pat līdz galam nevaru saprast, cik ļoti tas sievietei visu maina. Es cenšos visur atbalstīt. Zinu, ka reizēm man tas nav sanācis, bet lielākoties jau izdodas.”
Andrejam ir arī sava “recepte”, kā nepazaudēt vienam otru kā pārim. Ir svarīgi atrast laiku randiņiem un sarunām. Neizbēgami kādā brīdī visas sarunas ir tikai par bērnu, tāpēc esot svarīgi atrast brīžus arī vienam priekš otra. Aizvest bērnu pie vecvecākiem un aiziet uz filmu vai restorānu.
Īpašie brīži
Andrejs neslēpj, ka viņam patiešām paveicies, jo Laura nekad nav izrādījusi greizsirdību par fanēm un būšanu uz skatuves: “Skaidrs, ka ir koncerti, esmu uz skatuves, bet, ja mājās viss ir kārtībā, tad nav nekādu problēmu. Mēs pieaugam, kad apzināmies savas vērtības. Tajā brīdī nekādi ārēji satricinājumi neko nespēj mainīt.”
Šobrīd “Sudden Lights” teju visiem puišiem esot stabilas attiecības: “Mums visiem ir sirsnīgas attiecības, mums grupā ir labi būt kopā, vienmēr priecājamies, ka mums ir arī sava paplašinātā grupa, mūsu spēcīgā aizmugure jeb ģimenes.”
Reizēm siltos vasaras vakaros ģimenes braucot arī līdzi uz koncertiem, taču ikdienā tā nenotiek, jo, kā smejas Andrejs, viņi jau mājās visas tās dziesmas daudzas reizes esot dzirdējuši.
Kas ir Andreja un Lauras īpašie brīži, kad pārējā pasaule apstājas? “Man tie saistās ar mūsu kopīgajām aizbēgšanām no pilsētas uz lauku mājām. Tā sajūta, ka esam divi pasaulē, to var noķert tikai ārā no trokšņa, pūļa un pilsētas. Kopā saimniekojam, gatavojam ēst, tie ir labākie brīži.”
Galu galā man jāpajautā arī par Valentīna dienu, taču pēc visa jau iepriekš dzirdētā te Andreja atbilde pat nepārsteidz: “Mūsu ģimenē ir patiešām paveicies. Man ir distancētas attiecības ar lielajām šokolādēm sirds formā, tāpēc tas, ka Laurai ir dzimšanas diena tieši 14.februārī, mani glābj. Mēs šo dienu svinam kā nu kuro reizi – ar draugiem, radiem, ģimeni, aizejot uz restorānu utt. Bet tā ir Lauras dzimšanas diena, tāpēc es jūtos mazliet paglābts. Bet es arī spēju priecāties par pārīšiem, kas šajā dienā staigā pa ielām, sadevušies rokās. Jā, mīlestību ir jāsvin katru dienu, taču, ja kādam par pamudinājumu noder kāds konkrēts datums kalendārā, tad kāpēc gan ne?”
Būt kopā ar kādu 10 gadus – tas ir daudz. Tie jau droši vien nav tikai prieki vien, reizēm tā ir arī pacietība, savaldība, arī prasme paklusēt, spēja neuzvilkties, saglabāt pašu svarīgāko. Un pāri visam tā ir mīlestība.
“Mēs dzīvojam “skrollošanas” laikā, kad viss ātri mainās, daudz ko vienkārši šķiram tālāk, pat neiedziļinoties. Tāpēc novērtēju, ka ir kāda dzīves joma, kas iedod pamatīgumu un dziļumu. Man ir stingrs pamats zem kājām, kas man ļauj darīt visu citu, ko vien es vēlos.”
