“To nevar aizmirst. To bezkaunīgo skatienu es atceros!” Juris Kaukulis ar sievu Aiju atklāj emocionālo stāstu, kā savulaik iepazinušies 11
“Es ļoti skaidri atceros to brīdi. To nevar aizmirst, jo tas bija tāds ļoti augsts mirklis. Man jau bija mūzikas skolas bagāža (mācījos gan klavieru, gan kokles klasē), tie bija deviņdesmitie, un mani ļoti spēcīgi ievilka underground mūzika.
Brālēns bija man parādījis arī smago roku. Es gāju uz slaveno “Veldzi” Vecrīgā un pazinos ar daudziem šīs, kā tagad saka, subkultūras pārstāvjiem. Un tad loģiski šķita, ka jāmācās ģitāra spēlēt. Un es gāju pie Jura kolēģa Valērija Cīruļa, tagad “Jaunā Jāņu orķestra” mūziķa. Tas bija skolā “Rīdze”.
Mēs visi tur bijām draugi, un man ļoti patika,” tā intervijā LSM.lv stāstu par pirmo satikšanos ar vīru sāk “Dzelzs vilka” un “Jauno Jāņu orķestra” menedžere un mūziķa Jura Kaukuļa sieva Aija Kaukule.
Turpat arī viņa pamanījusi kādu “ārprātīgi smuku čali – gariem matiem, tādu bezkaunīgu skatienu!”
“To bezkaunīgo skatienu es atceros! Vecāks viņš bija par mani, kādi gadi 6–7, to es uzreiz sapratu. Un viņš tā skatās, un es domāju: šitais gan laikam ir ļoti augstprātīgs, tāds metālists. Man toreiz ļoti patika grupa “Metallica” un viņu toreizējais basģitārists Džeisons Ņūsteds. Un es redzu, ka tur viņš sēž, latviešu versijā, ar ģitāru rokā! Un man pat kauns viņam teikt “labdien” – ko tad es tur tāds, vidusskolnieciņš. Bet viņš pēkšņi saka: “Čau!” Un tas ledus izkusa! Uzreiz!”
J.Kaukulis iestarpina: “Bet mēs uzreiz nesākām, mēs bijām vienkārši draugu lokā. Aija nāca uz koncertiem… Nu, jā, tā mēs kopā maisījāmies, vienā burbulī. Visādas muļķības runājām. Bija tāds klubs “Pulkvedim neviens neraksta”, tur mēs bieži tikāmies… Un tā pagāja kādi četri gadi, līdz mēs iepazināmies jau tuvāk.”
Juri Aijā piesaistījusi iespēja runāt par literatūru: “Es tolaik ļoti daudz lasīju. Nezinu, varbūt viņa izlikās, bet ļoti uzmanīgi klausījās un izteica komentārus par lasīto. Ar draugiem par grāmatām nevarēja runāt, viņiem nebija tādu interešu.”
LSM.lv arī vaicā, kas pāri padarījis par vienu veselumu un ļāvis ilgstoši palikt kopā?
Juris atbild: “Es domāju, ka tā ir cieņa. Kas ir pat svarīgāka par mīlestību. Es ļoti cienu Aiju, viņas viedokli. Un man šķiet, ja cilvēks tev tik ļoti patīk, tad tu esi gatavs jebkuram viņa viedoklim. Arī ja tas neatbilst tavam. Man, piemēram, bieži mēdz būt tādi spontāni viedokļi, par ko esmu gatavs sisties ar galvu sienā.
Bet tā mūsu kopsadarbība, gan arī kopdzīve man ir ļoti daudz devusi, tā ir mainījusi manu pasaules uzskatu. Es domāju, ka esmu vairāk ieguvis nekā devis pats. Tāpēc es dzīvoju kā niere taukos ar domu: lai tik man saka, ko darīt, jo es jau tāpat darīšu arī to, ko es gribēšu. Bet tas, ko es iegūstu, – tas ir tik daudz! Un es to ļoti novērtēju. Ir forši dzīvot kopā ar gudru cilvēku.”
