To mežu izjūtam kā savu 0
Mežkopis Arnis Vairis Balodis mežsaimniecībai veltījis 65 savas dzīves gadus. Ir liecinieks laikiem, kad mežniecībai bija savs kučieris, un piedzīvojis arī to, ka harvesters pats zina cirsmas robežas, bet no karjera izvesto kubatūru uzskaita drons. Ieņēmis gan augstus amatus, gan, esot pensijā, strādājis par mežkopi. Viņš saka – ja darbs ir pazīstams un patīkams, tad nav tik svarīgi, kāds tas ieņemamais amats.
Arnis Vairis Balodis: Kad Valguma mežniecība 2000. gadā sadalījās, mana apgaita palika nacionālajā parkā. Mežsargi, kas bija vēl jaunos gados, pārkvalificējās par vides inspektoriem, bet tiem, kuriem jau pensijas gadi, nācās aiziet. Tā es kļuvu par pašnodarbināto un strādāju valsts mežos pie jaunaudžu kopšanas, arī stigošanas un dastošanas.
2005. gadā, kad šajā pusē piedzīvojām vējgāzi un darba bija daudz, kļuvu par Zemgales mežsaimniecības Engures iecirkņa vadītāja vietnieku. Bet no 2008. gada, kad vējgāze bija sakopta, atkal kļuvu par pašnodarbināto, stigojām un atzarojām. Kundze Valija visu laiku nāca man līdzi un palīdzēja, jo toreiz cirsmu iestigošana prasīja daudz darba. Abiem diviem mačetes rokā un cirtām vizūras – cirsmas robežas. Iemērītajai cirsmai bija jāapsprauž riņķī stabiņi, jāuzmēra, jāapraksta un jāuzzīmē skices. Tas nebija viegls darbs, un to nevar salīdzināt ar šodienu. Tagad apiet ar planšeti cirsmai riņķī un gatavs. Atliek failu pārsūtīt harvestera operatoram, un tas, veicot mežizstrādi, nemaz nevar izbraukt no iezīmētās teritorijas – harvesters uzreiz dod brīdinājuma signālus.
Varākus gadus nostrādāju Engures iecirknī, kur uzraudzīju karjerus, skaitīju, cik mašīnu iebrauc pēc grants. Bet pērn šo uzdevumu sāka veikt drons. Pirms sākta grants rakšana, tas pārlido karjeru un noskenē zemes virsmu. To pašu drons izdara pēc darbu beigšanas un aprēķina paņemto precīzi līdz kubikmetram.
Vai Jūrmalas pusē bieži notika medības speciāli lielajiem priekšniekiem?
Jā, un Jelgavas mežrūpsaimniecībā arī! Tur Vilces mežniecībā bija medību iecirknis, uz kuru brauca tā saucamā pirmā grupa – Voss ar saviem ciemiņiem. Tur mums bija dzinēju loma. Kad medību sezona bija beigusies, pašus arī drusku palaida pamedīt.
Vai lielie ļoti dusmojās, ja neko nenomedīja?
Tā notika reti. Vai nu viņi trāpīja, vai netrāpīja, bet trāpīts skaitījās. Lielākoties jau tie augstie priekšnieki bija normāli, bet gadījās arī nejauki. Tāds bija Augstākās padomes priekšsēdētājs Vitālijs Rubenis. Vienreiz Sesavas pusē notika zaķu medības. Dzenam mastu, bet tur pie meža māja, kūts un pie tās liela salmu čupa. Un no tās izskrien ārā liels mežakuilis, kas tur bija nolēmis kādu brīdi pagulēt. Kuilis no mugurpuses mednieku līnijai cauri un uzskrien Rubenim tieši virsū. Tas, dabiski, aizšauj garām. Tad pārskaities kliedza, ka organizatori nezina, kur cūkas guļ. Sniega nebija, nekādu pēdu, kā tad varēja uzminēt, ka kuilis aizgājis pie mājas nosnausties? Bet Rubenis – ne paldies, ne sveiki, mašīnā iekšā un prom.
Vienreiz gandrīz sanāca nepatikšanas. Mani un direktoru nolika dzinējiem flangos. Ejam no lauka puses un sākam dzīt. Tikko sākām – izrādās, cūkas gulējušas turpat meža malā. Un neiet uz medniekiem, bet uz otru pusi – pa lauku prom. Ko darīt? Mēs, dzinēji, nedrīkstējām šaut, pirms nebija šāvuši mednieki. Tomēr nošāvām kādas trīs vai četras. Viss bars aizgāja. Līdz medniekiem netika. Cūkas, protams, atdevām.
Man bija arī gadījums, kad stāvēju flangā, dzinēji sāk dzīt un te pēkšņi iznāk uz ceļa man pretim lūsis. Metrus trīsdesmit no manis. Tik skaists! Bet šaut nedrīkst. Tā mēs viens otru pasveicinājām un šķīrāmies.
Vilces mežniecībā, tā kā tur neļāva medīt, bija milzīgi daudz briežu. Uzskaitīti bija ap 800. Mežniecība toreiz bija apmēram 8000 ha liela. Vienreiz saskaitīju – barā pa lauku gāja 150 briežu.
Kur šie bija mielojušies egļu kultūrās, tur viss noēsts pa tīro un smirdēja kā kūtī.
Arī šodien ne lauksaimnieki, ne mežsaimnieki nav priecīgi, ka meža zvēru tik daudz.
Postījumus īpaši varēja redzēt, kad gājām atzarot divdesmitgadīgas audzes. Hektārā mums bija jāatzaro 350 – 400 priedes. Bet nav ko atzarot – koki bojāti. Bija pat viena audze, kurā par labām varēja uzskatīt 90 priedes. Pārējās visas sabojātas, derēs tikai malkai vai papīrmalkai. Taisnu, bez bojājumiem, vienkārši nav.
Atzarojot mēs katru priedi izvērtējām. Katru. Tas nozīmē hektārā izvērtēt kādus 2000 kokus. Galva visu laiku uz augšu.
Tagad aizbraucām apskatīties, kādas jaunaudzes tur, kur kādreiz stigojām. Kociņi zaļi, spēcīgi, mums prieks – tā ir nākotne. Pa šiem gadiem esam iestigojuši kādus 1300 ha. Zinām, kā katra cirsma izskatījās tad un kāda tā ir šodien. To mežu izjūtam kā savu.
Kā tajos laikos bija ar darbaspēku?
Tad, kad sākām 1952. gadā, mežniecībā bija kādi 120 cilvēki. Jo visi muka no kolhoziem, kuros neko nemaksāja. Bet mežstrādniekiem bija gan dienesta zeme, gan arī pļavu ja ne pie pašām mājām, tad tomēr dabūt varēja. Visiem mežsargiem bija zirgi, tas jau toreiz bija vienīgais braucamais. Mežzinim bija pat kučieris. Viņa pienākumos ietilpa arī kantora un teritorijas ap mežniecību uzkopšana. Mežzinis vasarā ar kučieri nekur nebrauca, bet ziemā gan. Vienreiz bijām sataisījušies braukt abi divi ar mežzini. Kučieris sēdēja priekšā, mēs abi kulbā. Taču bērītis bija tāds – ja nobijās, tad noturēt to nevarēja. Nāca pretim mašīna, un zirgs kā rāva pāri grāvim, tā mēs ar kulbu palikām, bet kučieris ar ragavām gabalā. Kaut kas tajā aizjūgā nebija kārtīgi piesiets… Kad ar sieviņu abi atceramies tos laikus, nospriežam, ka šodien ir vieglāk.
