“To māca vecāki, bet tas būtu jādara arī skolai!” Lasītājs norāda, ka Latvijā ar izglītību iet arvien sliktāk 0
LA.LV redakcijā saņēmām kāda lasītāja vēstuli, kurā viņš dalās pārdomās par izglītību Latvijā, bet, konkrētāk, kā stāstu par šo tēmu atspoguļoja LTV raidījums. Lasītājam pēc tā noskatīšanās radušās pārdomas un vairāki neskaidri jautājumi.
Lasītājs gan savu īsto vārdu nevēlas atklāt, viņš sevi dēvē pseidonīmā Kurzemnieks. Turpinājumā lasītāja pārdomas.
“Nejauši noskatījos daļu no 10.februāra TV raidījuma “Aizliegtais paņēmiens”. Tas bija par izglītību. Faktiski raidījums par neko. Kaut kas līdzīgs, kā citos LTV raidījumos. Tēlojam patiesības meklētājus, it kā atmaskojam kavēkļus valsts augšupejai, bet līdz robežai, kuru aizliegts pārkāpt – tā tas ir, neko nevar mainīt, neviens nav vainīgs. Tajā īsajā fragmentā man radās pārdomas un jautājumi, arī tādi, kuri neizskanēja no raidījuma vadītāja.
Pirmkārt. Latvijā it kā esot 300 000 cilvēku, kuriem nav atbilstošas izglītības. Kā tas tiek mērīts? Pēc darba sludinājumiem, kur sētniekam pieprasa augstāko izglītību!? Vai neviens ministrijā nav dzirdējis par pieredzes apgūšanu darba procesā. Pat augstskolās tiek ražoti speciālisti, kuri nav derīgi praktiskā darbā. Daļa no viņiem ir jāsāk mācīt strādāt, tātad neatbilstošs.
Man pazīstams jauns cilvēks tehniskā universitātē studēja programmēšanu, bet nevarēja atrast darbu, sāka strādāt pie brālēna nelielā uzņēmumā ārzemēs (attālināti). Pēc pāris gadiem pieņēma darbā lielā Latvijas bankā un jautāja, kur viņš tik labi apmācīts. Daļa aiziet uz citām nozarēm. Piemēram mācījās par šuvēju, bet strādā par pārdevēju utt.
Es pats esmu piemērs, kurš ar tehnikuma izglītību ir bijis būvdarbu vadītājs ļoti atbildīgās būvēs. Jo nepārtraukti bija jāmācās. Un darbus man uzticēja ne diploma dēļ, bet novērtējot pieredzi. Piebildīšu, ka augstskolā nemācījos padomju laiku īpatnību dēļ.
Otrkārt. Nav datu par cilvēkiem, kuriem nav pamatizglītības! Ko tad ministrija dara, ja nav tādas nozīmīgas informācijas? Pēc kādiem kritērijiem tad tiek aktualizēta otrgadnieku problēma?
Treškārt. Vai tiešām izglītības vadība Latvijā ir tik tālu no dzīves, ka nesaprot vienkāršas lietas. Pirmkārt, cilvēki nav rūpnīcas produkti, kādam mācīšanās iet lēnāk un sākuma klasēs vajag būt otrgadniekam, lai turpmāk tas netraucē. Dažreiz šī mācīšanās vajadzība “pamostas”, piemēram, septītajā klasē vai pat ģimnāzijā. Nevajadzētu bērnus iedomāties kā vienādus ķieģeļus. Izglītība tomēr ir process.
Ceturtkārt. No Izglītības ministrijas pārstāves runātā varēja saprast, ka skolēni vainīgi pie sliktajiem rezultātiem un neievēro ierēdņu plānus. Laikam īsti nav saprasta pamatdoma, ka ministrija ir priekš tam, lai rūpētos par izglītību nevis otrādi – skolēni tam, lai nodrošinātu ierēdniecībai mierīgu dzīvi.
Nekādu šaubu par to, ka varbūt šī brīža rezultāts ir visas izglītības sistēmas reformu rezultāts, ieskaitot skolēnu visatļautību. Parastā klasē tiek mācīti arī “problēmu” bērni. Viņu uzvedība traucē mācību procesu, nekārtībās tiek ievilkti arī citi, kuri varbūt bez šo dažu izņēmumu klātbūtnes ietekmētos no labākajiem skolēniem. Skolotājs vienam atpalikušajam vai palaidniekam velta daudz laika, bet tas taču tiek atņemts pārējiem. Kāpēc? Pareizāk laikam būtu tos mācīties negribētājus izņemt no klases. Tas nenozīmē, ka viņi kļūst par “2.šķiru”. Nē! viņiem ir iespējas saņemt atbilstošu izglītību vai atgriezties parastā klasē, jo bērni aug un mainās. Varbūt ļoti modernie būs sašutumā: kā tā var domāt? Bet gribu iebilst, kāpēc gan vairākumam būtu jāpielāgojas atsevišķiem nedisciplinētiem indivīdiem.
Piektkārt. Nekādas šaubas no Izglītības ministrijas neizskan par to, ka eksāmeniem varbūt ir pārāk augstas prasības. Nekādā gadījumā, ierēdniecība ir viszinošākā. Man ir mazmeita, kura ir ļoti cītīga skolniece, bet pēc 9.klases eksāmeniem teica, ka bijis ļoti grūti un nebūt ne nesekmīga klases biedrene eksāmenu nevarēja nokārtot. Pārējiem mazbērniem tas viss vēl priekšā.
Varbūt pēc pamatskolas eksāmenus vispār vajag atcelt. Tik daudz taču skolotājiem var uzticēties, ka viņi spēj novērtēt skolēna zināšanu līmeni visā mācību procesa laikā. Var darīt, kā Zviedrijā, ka vērtējums tiek veikts visā 9.klases laikā. Jāņem vērā, ka ir cilvēki, kuri nespēj koncentrēties stresa situācijās, kas ir eksāmens. Tātad kāds tāpēc ir norakstīts uz visu turpmāko dzīvi.
Varbūt eksāmens testa-pārrunas veidā būtu daudz lietderīgāks pirms uzņemšanas ģimnāzijā, lai novērtētu bērna atbilstību turpmākajam mācību līmenim. Nav vērā ņemams iebildums, ka sāksies skolotāju uzpirkšana. Diemžēl nevar nopirkt zināšanas un pirkums drīz izrādīsies brāķis. Nav taču noslēpums, ka jau šobrīd daži turīgi vecāki bērnam nopērk diplomu, bet atkārtošu, ka zināšanas nevar nopirkt.
Izskatās, ka tuvākajā laikā šī padomju eksāmenu sistēma nav atceļama.
Gribētos gan piebilst, ka esmu mācījies tehnikumā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados un labi darbojās stimulējošs noteikums, ja semestra beigās visos priekšmetos atzīme ir ne zemāk par 4 (piecu baļļu vērtēšanas sistēma), tad eksāmeni nav jāliek. Tas darbojās bez pātagas. Es pats to izmantoju, centos un četros gados ne reizi nekārtoju semestra eksāmenus.
Sestkārt. Protams, vienmēr būs bērni, kuri negrib vai nevar iemācīties visu, ko vēlas Izglītības ministrijas ierēdņi. Tautas paruna saka: Ja kalnam nevar pāriet pāri, tad jāiet apkārt. Kāpēc visiem par katru cenu būtu jāapgūst kaut kāds izdomāts zināšanu apjoms? Labāk jau pēc sākumskolas novērtēt bērnus un sākt ieviest novirzienus jau pamatskolā.
Ja bērns nesaprot matemātikas formulas, tad viņam varbūt ir dotības kādā praktiskā lietā. Nav jau noslēpums, ka nereti praktiķi nopelna vairāk nekā daļa augstāko izglītību nopirkušie. Tāpat var gadīties, ka kāds fizikas brīnumbērns nevar iemācīties dzejoli vai rakstīt ievērojot visus pareizrakstības likumus.
Nobeigumā. Nepretendēju uz pareizāko teoriju, kas jādara skolām. Bet uztraucos, ka Latvijā ar izglītību iet arvien sliktāk. Gribas arī atzīmēt pēdējos gados arvien skaļāko skolotāju izbadējušos saucienus pēc naudas. Protams, valstij ir jānodrošina iedzīvotājiem atbilstoši ienākumi. Bet uztraucos par to, ka lielāku algu grib visi skolotāji.
Mans novērojums ir, ka maksājot lielāku algu, slikts darbinieks labāks nepaliek. Un vispirms skolotājam jāatceras, ka sola nav tā vieta, kur kļūt bagātam, bet jājūt sava darba misija, jāmīl skolēni un nevar skaitīt minūtes, ka nu darba diena beigusies. Tad sirds būs mierīga un atalgojums atnāks. Tas attiecas uz visiem sākot ar izglītības studentiem un beidzot ar ministru.
Nobeidzot gribas uzsvērt, ka bez matemātikas un citām zinībām skolā būtu jāiemāca arī daudz kas cilvēcīgs. Jautāju saviem mazdēliem (7. un 9.klase, mācās dažādās skolās), vai viņiem skolā māca, ka autobusā jāpiedāvā sēdvieta vecākiem cilvēkiem vai ejot pa durvīm vispirms jāpalaiž sieviete. Nē! Manējiem to māca vecāki, bet tas būtu jādara arī skolai. Protams, ja izglītības mērķis ir izaudzināt cilvēkus, bet ne karjeristus vai robotus.”
