“Titāniks”: drausmās nakts atbalsis 0
15. aprīlī apritēs simt gadu, kopš, saduroties ar leduskalnu, Atlantijas okeāna dzelmē nogrima 20. gadsimta sākuma tehniskās domas triumfa iemiesojums, sapņu laineris “Titāniks”, aiznesdams līdzi pusotra tūkstoša cilvēku dzīvības.
“Titānika” – šā britu impērijas toreizējā spožuma un nākamā posta simbola – traģiskajā liktenī sabalsojas visdisonējošākie motīvi – neredzēta varonība un nožēlojama gļēvulība, satriektas cerības un neīstenotas ambīcijas. Bet, runājot par mūsdienām, klusa atcere un līdz absurdam novesta komercija.
Pa sapņu kuģa pēdām
Jau 8. aprīlī no Sauthemptonas ostas Britu salās ceļojumā pa “Titānika” pēdām dosies greznais kruīza kuģis “Balmoral”, kura īpašnieks “Fred Olsen Cruise Lines” pieder “Harland and Wolff” – kompānijai, kas pirms simts gadiem uzbūvēja “Titāniku”. Zināms, ka uz “Balmoral” borta būs 2224 cilvēki (1316 pasažieri un 908 ekipāžas locekļi) – tikpat, cik uz leģendārā lainera.
Dodoties divpadsmit dienu ilgajā kruīzā un dzīvojot luksusa numurā, būs jāšķiras gandrīz no septiņiem tūkstošiem dolāru. Nedēļu pirms vēsturiskā brauciena kompānijas internetvietne liecina, ka brīvas palikušas vien dažas zemākās klases kajītes.
“Šī ir iespēja, kas rodas reizi dzīvē!” “Tas ir kaut kas, pēc kā esmu ilgojies visu savu dzīvi,” turpat izsakās ceļotkārie “Titānika” entuziasti, kuru vidū būs arī slaveni ļaudis – piemēram, dziedātājs Rods Stjuarts. Laikam jau viņi iedvesmojošies no solījumiem, ka uz kuģa mielosies pēc “Titānika” ēdienkartes un uz klāja skanēs tā pati leģendārā mūzikas programma.
Pēc ceļojuma plāna sestdien, 14. aprīlī, “Balmoral” ieradīsies vietā Atlantijas okeānā, kur notika traģiskā katastrofa, godinot tās upurus ar piemiņas dievkalpojumu. Tālāk pasažieri dosies ekskursijā uz Kanādas pilsētas Halifaksas Fairview kapsētu, kur apglabāts 121 traģēdijas upuris, un uz Ņujorku.
Britu kompānijas “Miles Morgan Travel” vietnē var uzzināt, ka līdzīgs piemiņas brauciens ar laineri “Azamara Journey” 10. aprīlī startēs arī no Atlantijas okeāna otras puses. Vienīgi ar biļešu pārdošanu uz to nesokas tik naski, jo vēl marta beigās izsludināta 60% atlaide.
Sajust un sadzirdēt
Viens no “Titānika” atceres centrālajiem notikumiem, kas tiešām nākotnē varētu at stāt pēdas vēsturē, ir trīs gadus tapušā muzeju kompleksa “Titanic Belfast” atklāšana pašās marta beigās Belfāstā (šeit tika uzbūvēts laineris). Jau februāra vidū uz muzeju bija pārdoti 50 tūkstoši ieejas biļešu (to vidū tūkstotis grupu tūru). “Titanic Belfast” atradīsies septiņstāvu namā ar deviņām interaktīvām galerijām, kurās va-rēs redzēt, sadzirdēt un pat saost nelaimīgi bojā aizgājušo laineri un ar visām maņām “izgaršot” 20. gadsimta sākuma Londonas Sitijas atmosfēru, kā arī uzzināt cilvēku stāstus, kas piedalījušies “Titānika” būvē.
Belfāstas muzeju rajona centrā uzstādīs 15 tonnas smagu, no astoņām velmēta tērauda loksnēm izgatavotu plāksni ar uzrakstu “Titāniks” – tā sver tikpat, cik nogrimušā kuģa galvenais enkurs. Savukārt citi tās parametri – 4,5 metru platums un 15 metru garums – atbilst privāto promenāžu izmēriem uz “Titānika” pirmās klases klāja. Belfāstas centrā atradīsies pasaulē lielākā uz ielas novietotā ziemeļu puslodes karte, kas uzskatāmi atainos “Titānika” pirmo un pēdējo ceļojumu pāri Atlantijas okeānam.
Laikraksts “The Guardian” vēsta, ka jauns “Titānika” vēsturei veltīts interaktīvais muzejs aprīļa sākumā vērs durvis arī Sauthemptonā – ostā, no kuras sāka savu nelaimīgo braucienu un no kurienes nāca lielākā daļa ekipāžas.
Sauthemptonā meklējama viena no bagātākajām ar “Titāniku” saistīto eksponātu kolekcijām, ko gadsimta ilgumā rūpīgi vākuši pilsētas tēvi un daudzas ar kuģa vārdu saistītas labdarības organizācijas. To vidū – trauki un galda piederumi, ko lietoja lainera pasažieri pēdējās vakariņās, vēstules, ēdienkartes un daudz kas cits.
Pēdējās izdzīvojušās
Sauthemptonā pirms trim gadiem mūžībā aizgāja pēdējā “Titānika” pasažiere Elizabete Gledisa (Milvina) Dīna (1912 – 2009). Kopā ar vecākiem, kuriem bija trešās klases biļetes, viņa uz kuģa nonāca tikai divus mēnešus un 13 dienas veca, kļūdama par jaunāko pasažieri. Katastrofa, kas atņēma dzīvību Milvinas tēvam, neļāva ģimenei sākt jaunu dzīvi Amerikā, un bija jāatgriežas Britu salās. Par piedzīvoto Milvina no mātes uzzinājusi tikai astoņu gadu vecumā. Vēlāk viņa apbraukāja vai visu pasauli, tiekoties ar citiem izdzīvojušajiem. Mūža beigās Milvina bija spiesta izsolē pārdot ar “Titāniku” saistītās ģimenes piemiņas lietas, lai ik mēnesi varētu samaksāt trīs tūkstošus mārciņu par uzturēšanos un ārstēšanu pansionātā. Pēc nāves viņas pelni tika izkaisīti pār Sauthemptonas ostas piestātni, no kuras laineris devās liktenīgajā ceļojumā.
Divus gadus pirms Milvinas mūžībā aizgāja arī Barbara Džoisa Vesta (Deintona, 1911 – 2007), viņa uz klāja ar vecākiem – otrās klases pasažieriem – atradās desmit mēnešu vecumā. Atšķirībā no Milvinas Barbara, lai gan bija Britānijas Titānika biedrības (British Titanic Society) locekle, visu dzīvi izvairījās no jebkādām runām par “Titāniku”. Pēc Barbaras nāves arī viņas piemiņas lietas nonāca izsolē. Gandrīz sešdesmit tūkstošus mārciņu vērtās kolekcijas vidū bija ģimenes arhīvs, vēstules, kā arī termoss, kuru mātei Adai bija iedevis kāds komandas loceklis, lai viņa varētu mazo meitu padzirdīt ar siltu pienu.
Dīvaini, bet par liktenīgajā naktī pārdzīvoto it kā pēc mātes lūguma nevēlējās stāstīt arī Liliāna Asplunda (1906 – 2006), kas uz “Titānika” nonāca sešus gadus veca, katastrofā zaudēja tēvu un trīs brāļus. Jau pēc viņas nāves atklājās, ka Liliāna visu mūžu bija saglabājusi “Titānika” iekāpšanas biļeti, kas drīz pēc tam par lielu naudu tika pārdota izsolē.
Kam pieder nogrimušās bagātības?
“Titānika” konstruktors Tomass Endrūss reiz teica, ka uz kuģa klāja atrodas bagātības vairāk nekā 250 miljonu dolāru vērtībā. Var uzskatīt, ka pagājušajos simts gados tā ir vismaz desmit reizes pieaugusi.
Bagātību vidū bija arī nenovērtējams Omāra Haijama manuskripts, senās Ēģiptes priesterienes mūmija, daudzas unikālas gleznas, kas aizgāja bojā katastrofā, bet netrūka arī zelta stieņu, briljantu, dimantu, zelta rotaslietu, kas vēl tagad atrodas “Titānika” kajītēs. Nav brīnums, ka nogrimušais kuģis gluži kā magnēts pievelk zelta un vienkārši piedzīvojumu meklētājus.
Vēlme atrast nogrimušo kuģi pirmoreiz izskanēja jau piecas dienas pēc katastrofas. To izteica Džona Džeikoba Astora dēls Vinsents, vēlēdamies atrast savu bojāgājušo tēvu. 1912. gadā ideju atrast kuģi, lai kristīgi apbedītu mirušos, aktīvi apsprieda Ņujorkas miljonāru – Astoru, Gugenheimu un Vaidneru – lokā. Rīcība tomēr nesekoja – naudas gan bija pietiekami, bet tehniskās iespējas vēl neļāva īstenot tāda mēroga projektu.
“Titāniks” netraucēti nogulēja dzelmē līdz 1985. gada 1. septembrim, kad to Atlantijas okeānā 3750 metru dziļumā 600 km no Ņūfaundlendas krastiem atklāja Vudshollas okeanoloģijas institūta direktora Roberta Balārda vadītā ekspedīcija.
Kopš tā laika no nogrimušā kuģa pacelti jau vairāk nekā 6000 priekšmetu, kuru kopējo vērtību lēš 110 miljonus dolāru. No 1987. līdz 2002. gadam ekskluzīvās tiesības lainera izpētē pienācās kompānijai “RMS Titanic”. ASV Federālā tiesa bija lēmusi, ka tā ir pilntiesīga saglabājušos kuģa fragmentu un pārējo atradumu īpašniece.
Kopš tā laika izsolēs parādījās aizvien vairāk dažādu priekšmetu – arī pasažieru personiskās lietas – zelta pulksteņi, gredzeni, briljantu rokassprādzes utt. Kompānijas mājas vietnē vēl šobrīd var lasīt “Titānika” upuru pēcnācēju komentārus, kuri ir sašutuši par šādu rīcību, kas, pēc viņu domām, nav saucama citādi kā kapu izlaupīšana.
2002. gadā “RMS Titanic” piedraudēja, ka atteiksies no kuģa vraka izpētes, ja viņiem neļaus brīvi rīkoties ar atradumiem. Vēl pēc diviem gadiem ASV, Apvienotā Karaliste, Francija un Kanāda vienojās par to, ka uz “Titānika” nogrimšanas vietu un tā paliekām attiecas īpaši likumi un tās uzskatāmas par starptautisku jūras memoriālu un katastrofā bojā gājušo vīriešu, sieviešu un bērnu kopējo atdusas vietu. Šīs valstis katra pēc saviem likumiem kontrolē un cenšas novērst jebkurus nesankcionētus centienus doties pētīt nogrimušo kuģi.
2006. gadā ASV Federālā tiesa noteica, ka “RMS Titanic”, kas tajā laikā jau bija veikusi sešas zemūdens ekspedīcijas, ir kuģa relikviju pagaidu glabātājs. Kompānijai turpmāk bija jārēķinās, ka tā drīkst šīs lietas demonstrēt (tāpēc arī šopavasar tik daudz izstāžu – no Londonas Britu salās līdz Sandjēgo Kalifornijā un Singapūrai), bet ne pārdot. Taču “RMS Titanic” joprojām saglabāja ekskluzīvās tiesības veikt kuģa izpēti. Turpmāk kompānija ne reizi vērsās tiesā, lūdzot precizēt no dzelmes izvilkto relikviju statusu, kā arī pieprasot tai izmaksāt atlīdzību par ekspedīcijām. Pēdējā informācija liecina, ka “RMS Titanic” atkal ieguvusi tiesības uz šīm vērtībām, bet ar noteikumu, ka kolekciju nedrīkst dalīt, tikai visu kopumā pārdot kādam muzejam pēc kompānijas izvēles.
Ceļojums laikā
Kamēr bagātību meklētāji tikai sacenšas par tiesībām nirt pie “Titānika”, spīdoši to izdevās paveikt tāda paša nosaukuma 1997. gadā tapušās, tolaik rekordpeļņu guvušās un 11 “Oskariem” nominētās filmas režisoram Džeimsam Kameronam. Viņa trīs dimensiju formātā tapusī filma “Dzelmes rēgi” ļauj katram ielūkoties “Titānika” vraka tālākajos kaktos, izjūtot gluži vai fantasmagorisku ceļojumu laikā. Režisors vēlāk teica, ka viņa uzdevums esot bijis režisēt nevis filmu, bet ekspedīciju gandrīz 4000 metru dziļumā – reizē gan piedzīvojumu, gan pārdzīvojumu.
Par godu traģiskā notikuma simtajai gadskārtai 2012. gada 6. aprīlī notiks Kamerona savulaik neiedomājami populārās melodrāmas “Titāniks” 3D versijas pirmizrāde.
Vērienīgu superlainera bojāejai veltītu programmu sagatavojis arī telekanāls “National Geographic”. Sadarbībā ar Džeimsu Kameronu un Robertu Balārdu tapušas divas jaunas dokumentālas filmas, kuru mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību kuģa atlieku saglabāšanas problēmai.
Bet kurš gan šobrīd atceras, ka pirmā filma par leģendāro laineri pirmizrādi ASV piedzīvoja jau 1912. gada 14. maijā – 29 dienas pēc katastrofas! Neviena tās kopija gan nav saglabājusies, taču zināms, ka desmit minūtes ilgās lentes scenārija autore un galvenās lomas izpildītāja bija Doroteja Gibsone – aktrise un “Titānika” pirmās klases pasažiere, kurai bija palaimējies izdzīvot drausmajā naktī.
Doroteja filmējās tajā pašā vakarkleitā, kas viņai bija mugurā glābšanās mirklī.
Jau tajā pašā gadā Vācijā uz ekrāniem iznāca veselas 30 minūtes – toreiz rekordgara – filma “Nakts ledos”, kas vēstīja par pirmās klases bagātajiem pasažieriem kuģa pēdējās stundās. “Titānika” tēma tika izmantota arī nacistiskās Vācijas laikā 1943. gadā, kad tapa lente ar mērķi parādīt britu nekompetenci.
Pirmā filma par “Titāniku” (ar tādu pašu nosaukumu), kas ieguva “Oskaru” (par labāko scenāriju), bija uzņemta 1953. gadā ASV.
Traģiskās nakts mācība
Visu laiku leģendārākā sapņu lainera un citu tā bēdubrāļu traģiskais liktenis rosinājis pētnieku vērību – sevišķi to, kuru uzmanības lokā ir cilvēku uzvedība kritiskās situācijās. Austrālijas un Šveices zinātnieki nesen izteica secinājumu – “Titānika” un “Luzitānijas” liktenis pierādot, ka cilvēka izvēle starp egoismu un altruismu atkarīga no tā, cik laika viņam tai dots. 1915. gadā vācu zemūdenes nogremdētās “Luzitānijas” izdzīvojušo pasažieru vidū visvairāk bija vīrieši un sievietes labā fiziskā formā. No “Titānika” pēc tā laika jūras likumiem vispirms glāba sievietes un bērnus.
Kvīnslendas Tehnoloģiju universitātes pētnieks Benno Torglers uzskata – šāda atšķirība tādēļ, ka pirmajā gadījumā kuģis nogrima 18 minūtēs, bet otrajā laidās dzelmē gandrīz trīs stundas. Aprēķināts, ka uz “Titānika”, kur sociālās normas ņēma virsroku, bērna iespējas izdzīvot bija par 15% augstākas nekā vīrietim, cilvēkam ar bērnu – par 19,6%, bet sievietēm – vairāk nekā 50%. Vēl viena atšķirība – no “Luzitānijas” galvenokārt izglābās zemāko klāju pasažieri ar pašām lētākajām biļetēm, toties uz “Titānika” pirmās klases bagātniekiem bija par 44% vairāk iespēju palikt dzīviem nekā pārējiem.
Vijole un smaržas
“Titānika” bojāeja arī pēc gadsimta daudzus rosina personificēt sevi ar šo traģēdiju. Tas iespējams, vispirms jau līdzdarbojoties daudzajās “Titānika” biedrībās. Netrūkst ļaužu, kuriem 15. aprīlis ik gadu ir īpaša atceres diena. Tad viņi saposušies – dāmas vakartērpos, kungi smokingos – pulcējas pie klātiem galdiem gluži kā reiz sapņu lainera pasažieri, baudot, protams, maltīti no “Titānika” ēdienkartes. Tā, starp citu, ir saglabājusies. Kā vēstīts Rika Ārčbolda un Danas Makolijas grāmatā “Pēdējās pusdienas uz “Titānika”, pirmās klases pasažieriem, kuru vidū bija katastrofā bojāgājušie miljonāri Džons Džeikobs Astors un Bendžamins Gugenheims, tika pasniegti vienpa-dsmit ēdieni – no canape l’amiral un austerēm līdz ceptiem baložiem ar sparģeļiem un foie gras.
Jau minētajai kompānijai “RMS Titanic” vienā no pēdējām ekspedīcijām izdevās izcelt no vraka ādas čemodāniņu ar 63 parfimērijas eļļu flakoniem, kurus uz Ameriku veda britu inženieris ķīmiķis Ādolfs Salfelds. To saturs bijis tik labi saglabājies, ka RMS meitasuzņēmumam parfimērijas kompānijai “Quest International” radusies doma izveidot smaržas, kuru pamatā būtu atrastie paraugi. Nodomu traucē īstenot Salfelda radinieki Kanādā, kuri jau piedraudējuši ar ilgiem un finansiāli sāpīgiem tiesas procesiem.
Viens no aizkustinošākajiem ar “Titāniku” saistītajiem stāstiem ir par to, kā kuģis grima, orķestra muzikantiem turpinot spēlēt. Britu presē nesen parādījās ziņas, ka, iespējams, jau šogad firmas “Henry Aldridge&Son of Devizes” izsolē varētu parādīties leģendārā vijole, kas piederēja “Titānika” orķestra vadītājam, 33 gadus vecajam Vollesam Hārtlijam. Kad viņu, jau noslīkušu, atrada glābēji, vērtīgais īpašums bija piesiets pie viņa krūtīm. Pēc tam uz ilgu laiku vijoles pēdas pazuda kaut kur Britu salās. Ir versija, ka līdz 1939. gadam tā glabājās pie Hārtlija līgavas Marijas Robinsones; viņa to līgavainim bija reiz uzdāvinājusi (uz vijoles pat esot īpaša atzīme). Nav zināms, kur tā bijusi visus šos gadus, bet nu vērtīgā relikvija atkal ir atradusies. Šobrīd to visos veidos pēta. Gadījumā ja vijole izrādīsies īsta, tās cena uzlidos līdz šim nepieredzētos augstumos.
